Deju skolas Dzirnas direktors un horeogrāfs Agris Daņiļevičs un viņa sieva Singita vienprātīgi atzīst, ka Ziemassvētki ir ģimenes svētki, kad visiem jāsapulcējas kopā un jāieslēdz miera režīms.
Šis ir pirmais gads, kad svinētāju pulkā ienākusi ģimenes pastarīte Emīlīja Paula (astoņi mēneši), ieskandinot mājās prieka smieklus. «Saulgriežu laiks allaž tiek pavadīts mājās, bet jauno gadu var sagaidīt arī pie draugiem,» viņi teic.
Daņiļeviču pāris ar jaunāko dēlu Rūdolfu (14) līdz šim Ziemassvētkus kuplā radu lokā allaž aizvadījuši savās mājās Putni Lēdurgas pusē, ja sanācis, pievienojušies arī vecākie bērni Katrīna (20) un Kristaps (24). Ziemas saulgrieži Daņiļevičiem saistās ar mieru, klusumu un mīlestību.
Dāvanas kokā vai zem egles
Ar mājām Putni, kur mīt Singita un Agris ar bērniem Rūdolfu un Emīliju Paulu, ģimenei saistās īpašas atmiņas. «Ievācāmies šeit 2004. gada Ziemassvētku vakarā, tāpēc katros Ziemassvētkos skaitām, kurš gads šajā mājā aizvadīts. Šogad apritēs deviņi,» stāsta namamāte. Singita uzsver, ka pirmais svētku vakars Putnos, lai arī viss bijis mazliet juceklīgi, nebija vis pārvākšanās, bet gan ierašanās. «Ieradāmies kopā ar maniem vecākiem un pusnaktī ieturējām svētku maltīti,» viņa atceras.
Daņiļeviči labprāt gremdējas arī bērnības atmiņu sentimentā. «Manās mājās svētkos vienmēr skanēja radio, bet mamma un tētis virtuvē cepa pīrāgus. Neiztrūkstoša bija arī iešana pēc eglītes. Mēs esam tā paaudze, kura Ziemassvētkus no sākta gala nemaz nesvinēja, tāpēc dāvanas rūķi nesa Vecgada vakarā.» Dāvanu grozs esot tradīcija arī mūsdienās – tas, kā nu kuro reizi, tiekot gan pakārts kokā, gan paslēpts zem egles. «Salavecis pie mums tik tālu nevar atbrist, tāpēc pārsvarā pa mežu šiverējas rūķi,» Singita paskaidro Putnos mītošās tradīcijas.
Sveces egles zaros
«Tā kā es esmu vēl senāks par Singitu, atceros, ka arī pie mums Ziemassvētki un Jaungads tika svinēti kā vieni svētki. Parasti devāmies pie maniem vecvecākiem. Eglīti rotāja ar krāsainām lampiņām, bet brīdī, kad skaitīja pantiņus, zaros tika iedegtas sveces. Parasti ciemos nāca arī Ziemassvētku vecītis, un bija interesanta secība, ka ap tumsu pazuda tētis, tad parādījās Salavecis, un, kad tas bija prom, tētis atkal mistiski parādījās,» šodien par bērnības atklāsmēm smejas Agris. «Mēs ar radu bērniem vienmēr bijām naski uz priekšnesumu veidošanu. Vectēva guļamistabā tos gatavojām un tad nemanāmi pārvācāmies uz īsto svinību vietu. Tā bija liela jezga – dejojām, taisījām piramīdas un ko tik nedarījām,» viņš atceras. Agris padalās arī savos ķekatu piedzīvojumos. «Jaunībā, kad vēl dzīvoju Siguldā, vienmēr pārģērbos par raganu ar kupri un līku degunu un gāju pa mājām izjokot paziņas. Parasti savācāmies tāda neliela kompānija, bet ir bijuši gadi, kad nevaru nevienu sarunāt un gāju viens pats. Beigās visi vienmēr atzinās, ka nav mani atpazinuši. Atceros pat kādu kuriozu. Gāju savā raganas tērpā Siguldā pa ielu, man pretī nāca divas meitenes, un es viņām pavaicāju, vai nav redzējušas manu melno kaķi. Viņas brēkdamas ieskrēja šķērsielā un pēc kāda gabaliņa sāka šausmīgi smieties,» jokdaris smejoties stāsta.
Pagāniskās paražas
Reizēm Daņiļeviču mājās kristīgās svētku tradīcijas savijoties ar saulgriežu pagānisko raksturu. «Tā kā ir pieņemts, ka Ziemassvētkos uz baznīcu jābrauc ar melnu kaķi, jo tad būšot veiksmīgs gads, vienu gadu Agris kopā ar manu mammu brauca uz baznīcu, līdzi ņemot mūsu melno kaķīti Bricīti. Azotē līdzi, protams, nenesa, kaķis gaidīja mašīnā. Gads patiešām bija ļoti veiksmīgs,» namamāte secina. «Tad vēl mums ir tradīcija skriet basām kājām apkārt mājai. Īpaši lieli prieki tie ir bērniem.»
24. decembra rīts sniegoto pakalnu ieskautajos Putnos allaž sākoties ar iešanu eglītes meklējumos, kur Agris dodas kopā ar dēlu. Egles pušķošanu Putnos ierasts uzticēt kādai no neprecētām viešņām, jo tas vairojot iespēju nākamajā gadā apprecēties. «Visbiežāk to daru es pati, bet, ja ciemos atbrauc māsa, uzticu rotāšanu viņai,» Singita atklāj ģimenes paražas. Rosīšanās pa virtuvi tiekot uzticēta Singitai un viņas vecākiem, kas, pēc namatēva atzinuma, esot meistarīgākie pīrādziņu cepēji. «Ziemassvētkos parasti ceļam galdā tradicionālos ēdienus – karbonādi, kāpostus, kartupeļus, zirnīšus un citus latviskus labumus,» vienprātīgi teic Daņiļeviči. Singita piebilst, ka piedzīvoti arī Ziemassvētki itāliešu noskaņās, pateicoties kādam itāliešu izcelsmes ģimenes draugam.
Galvenais, lai atceras
Domājot par dāvanu iegādi mīļajiem, Daņiļeviči dod priekšroku sirsnīgiem nieciņiem, nevis dārgām un lielām mantām. «Uzskatu, ka labākās dāvanas ir tās, kuras ir paša darinātas, un, lai otru iepriecinātu, nevajag neko daudz. Bija viens brīdis, kad aizrāvos ar rokdarbiem, tad arī tos dāvināju. Tas, manuprāt, ir daudz vērtīgāk nekā pirkt kaut ko pirkšanas pēc,» pamato Katrīna. Agris piekrīt meitai un teic, ka, viņaprāt, priecīgākais brīdis esot priekšnesumi pie eglītes un mīļā, uzjautrinošā ālēšanās, bet dāvanas ir otrajā plānā. «Nav svarīgi, ko uzdāvina, galvenais, ka tevi vispār atceras,» viņš noteic.
«Reizēm ir tik daudz darbu, ka aizmirstas par Pirmo adventi, tāpēc nevar teikt, ka mēs ļoti laikus un pārdomāti gatavojamies svētkiem. Tie tiek radīti tajā dienā. Svētki ir jārada pašam, nevar gaidīt, ka tie atnāks. Ja tos vēlas, tad tie arī top,» savu redzējumu pauž Singita. Viņa padalās arī jaunā gada sagaidīšanas iespaidos: «Ziemassvētkus cenšamies sagaidīt tuvāko cilvēku lokā tepat mājās, bet jaunais gads ir sagaidīts pat ārzemju braucienos, vietās, kur nav sniega. Tomēr tas nespēj aizstāt ziemīgo Vecgada vakaru tepat Latvijā.» .
Maksa par pakalpojumu: 0.00 LVL
