Pieskāriens dzīvei

Dailes teātra aktieris Mārtiņš Počs droši vien nav palicis nepamanīts televīzijas skatītājiem – reklāmas miniseriālā viņš atveido aktiera Mārtiņa Vilsona mazliet neattapīgo topošo znotu.

 Nupat latviešu filmu mīļotāji viņa veikumu varēja novērtēt Aigara Graubas režisētajā filmā Sapņu komanda 1935, kur viņš attēlojis latviešu basketbolistu Visvaldi Melderi. Bet dzīvē noteikti pieder pie tiem cilvēkiem, ar kuriem brīvi un atklāti var runāt par jebkuru tēmu. Savs viedoklis viņam noteikti būs, lai gan Mārtiņš saka, ka ārpus skatuves vairāk esot klusētājs – tikai pēc mirkļa pārdomām tiekot pausta pamatota atziņa.

«Aktieris vairāk rada emocionāli, palīdz citiem veidot domu pasauli. Pats skatos izrādes, un tās mani bagātina. Tā noteikti ir ķīmija, kad sajūtu cilvēku enerģijas,» uzskata Mārtiņš Počs. Vienīgais aktiera mīnuss – esot grūti sevi ieraudzīt no malas, tas lielākoties būs subjektīvs vērtējums, nekā tas ir citās jomās. Tāpēc reizēm jaunajam aktierim piezogoties šaubas, vai viņš pareizi sevi saprot, uzdod daudzus jautājumus un meklē uz tiem atbildes. Arī par to, vai viņš ir labs cilvēks un labs kā skatuves mākslinieks, jo zināma aktieriskā bagāža jau viņa rokās ir ielikta.

Pirms lomas Sapņu komandā 1935 Mārtiņam jau bijusi neliela filmēšanās pieredze, piedaloties vairākās TV reklāmās. «Aigaram Graubam ir specifiski labs skatījums, jo viņš ceļ patriotismu. Kad redzēju filmas rezultātu un skatījos to jau trešo reizi, domāju, ko pirms tam netiku pamanījis. Visvairāk no filmēšanas procesa, kas ilga divus gadus, paņēmu sev līdzi pieredzi. Šajā laikā pats esmu mainījies, tāpēc, protams, bija jāseko līdzi savam tēlam, lai pēkšņi tā tēlojumā neparādās kāds dīvains izlēciens,» atzīst aktieris. Mārtiņš apstiprina, ka filmēties viņam patīk. «Ja Latvijā biežāk uzņemtu kino, tad būtu jauki. Protams, visu nosaka līdzekļu trūkums. Filmēšanās process ir pavisam citādāks nekā teātrī. Latvijā diemžēl nav izveidota kinoskola, kur māca kļūt par kinoaktieri,» iespaidos par kino dalās viņš.

Komandas un brāļu sajūta

Lielākais ieguvums esot filmas komanda – draudzīgais kolektīvs, jo aktieri bijuši no dažādiem teātriem. «Filmējoties Sapņu komandā, it nemaz nebija sajūta, ka aktieri savstarpēji konkurē, kā tas nereti mēdz būt. Filmēšanas laukumā cits citu atbalstījām ar idejām un jokiem – tas ir liels emocionāls pluss, ko skatītāji nezina. Jutāmies kā brāļi. Mēs kopā atpūtāmies, savstarpēji izveidojās labs kontakts, kas joprojām nav zudis.» To apliecina arī sadarbība ar aktieri Intaru Rešetinu, kurš izmēģina savus spēkus režijā un ar ko Mārtiņš kopā filmējās Sapņu komandā. Tagad piedalās mēģinājumos aktiera režisētajā izrādē Nakts vēl nav galā, ko uzskata par interesantu eksperimentu. Strādājot pie lomas tajā, skatuves mākslinieks atkal novērtē kopdarba un komandas veikumu. «Aktierim svarīgi, lai darba gaitā izveidojas kolektīvs vai ģimene, kurā atbalsta,» secina aktieris un turpina, ka pašam vēl neesot lūpā iemeties āķis – kļūt par režisoru. «Man pašlaik nav tik lielas

pieredzes, lai nostātos otrā – režisora – pusē. Varu tikai tvert šo sajūtu – ko nozīmē būt režisoram.» Analizējot aktiera un režisora attiecības, Mārtiņš atklāj, ka aktieri reizēm saprot, bet reizēm nesaprot, ko režisors vēlas. «Tagad jau arvien vairāk uzķeru režisora domu. Un vēl ir pieredze, kas aktierim ir spēcīgākais ierocis, kas laika gaitā nāk ar lomām, darbiem, un arī dzīves rūdījums. Būtu interesanti izmēģināt roku kā režisoram, bet nejūtos vēl tik spēcīgs.»

Laipni gaidīts teātrī

Dailes teātrī Mārtiņam aizrit ceturtā sezona. Aktieris atminas, ka ienākšana teātrī viņam bijusi patīkama. «Režisors Mihails Gruzdovs, šķiet, izdarīja prātīgu un viltīgu gājienu – lika mums, jaunajiem, kursa darbā Dostojevska Idiotā spēlēt kopā ar zvaigznēm – Rēziju Kalniņu, Artūru Skrastiņu, Juri Žagaru, Ģirtu Ķesteri, Juri Bartkeviču, Hariju Spanovski. Man bija sajūta, ka esmu laipni gaidīts teātrī, saņēmu labvēlību un padomu no vecākajiem kolēģiem. Viņi bija atvērti pret mums.» Mārtiņš nenoliedz, ka mēģinājumu process jaunajiem aktieriem ir grūts, lai izprastu, kā lielā mašīna – teātris – darbojas. Ar teātra 8. studijas audzēkņiem – Intaru Rešetinu, Lauri Dzelzīti, Gintu Grāveli, Lauri Subatnieku un citiem arī ātri rasta kopīga valoda. «Atceros, ka vienā reizē, satiekoties ar Gintu Grāveli, viņš jautāja: «Kā klājas čirkainajam?», jo man bija gari, kupli mati. To uzņēmu ar smaidu, un viņš joprojām, kad satiekamies, tā mani uzrunā.» Šī sezona teātrī esot interesanta, jo pārsvarā izrādes, kurās viņš piedalās, notiek kamerzālē. Biedre Zariņa ir jaunā režisora Dmitrija Petrenko iestudējums, kurš tapa sezonas sākumā.

Neoficiālais krusttēvs

Sākumā jaunajiem aktieriem esot vaicāts, ko izvēlētos par savu teātra krusttēvu vai krustmāti ar pasludināšanu

teātra pasākumā. «Pārdomāju, kurš tas varētu būt. Dostojevska Idiota laikā, kad bija grūti, Juris Žagars pateica pāris teikumus, kurus es sadzirdēju un kuri deva patīkamu sajūtu. Saskatīju viņa dzīves garšu, ar kādu pieredzējušais aktieris dzīvo gan teātrī, gan biznesā, gan kā cilvēks. Juris vienmēr ir gatavs palīdzēt ar padomu, ar viņu var parunāties, prot jokot. Profesionālā ziņā viņam šobrīd ir uzplaukums. Viņa personība mani ir uzrunājusi,» atklāj Mārtiņš un atminas epizodi, kā abi ar kolēģi aktieri Daini Grūbi par to runājuši un abi nolēmuši neoficiāli pieteikties šai krusttēva kandidatūrai, lai gan Jurim to vēl neesot teikuši.

Mārtiņš uzskata, ka teātrī nav nonācis nejauši, kā tas nereti mēdz būt ar daļu aktieru, kuri aiziet citiem līdzi uz iestājeksāmeniem. «Teātris nācis līdzi no ģimenes, un tāpēc arī tajā man ir svarīga ģimeniskā sajūta. Mamma Tukumā ir bērnu teātra Knifiņš režisore, bet es darbojos kā asistents. Cik atliek laika, viņai palīdzu. Man patīk jauniešu vide. Viņi mani uztver ne tikai kā režisora asistentu, bet arī kā draugu.» Mārtiņš smaidot stāsta, ka bijis mammai vēderā, kad viņa vadījusi teātra kolektīvu un darbojusies uz skatuves. Tāpēc droši vien jau agri juties uz skatuves kā zivs ūdenī. «Interesanti bija divas reizes nedēļā aiziet uz mēģinājumiem. Es teātri uztvēru kā hobiju. Kad mācījos 12. klasē, domāju, ko darīt. Pēc pārdomām pašam ar sevi sapratu, ka jāmēģina iestāties teātra studijā – kā liktenis lēmis, tā būs.»

Dziļāka sevis izpratne

Pats ar sevi viņš sadzīvojot labi. «Ir iekšēja paškontrole. Mēģinu novērtēt savu veikumu. Ir lietas, ko esmu varējis izdarīt labāk ne tikai teātrī, bet arī dzīvē. Pēc kāda laika izvērtēju, vai esmu pieņēmis pareizu lēmumu, vai nē. Pēdējā laikā cenšos sevi pārlieku nekritizēt.» Taču sācis vairāk izvērtēt dzīves jēgu, izprast dziļāk sevi un citus cilvēkus. Šovasar bijis posms, kad vienatnē aizbraucis uz Usmas ezeru, lai sakārtotu domas, izdomātu, kā tālāk dzīvot un kāds cilvēks pats vēlas būt, kā ir mainījies kopš skolas absolvēšanas. Pēc viņa domām, aktiera profesija esot interesanta, kas ļaujot būt tur, kur citiem tas nav iespējams. Kad veidota izrāde Pulkvedis Pilāts, nedēļu aktieri izbaudījuši armijas dzīvi, bet Sapņu komandas 1935 tapšanas laikā Krastu mačos nācies spēlēt pret VEF Rīga basketbola komandu. «Šādas iespējas bagātina gan kā aktieri, gan kā cilvēku. Tas palīdz atsvaidzināt ikdienu, lai gan aktieriem tā ir interesanta, neizpaliek tikšanās ar profesionāļiem un inteliģentiem cilvēkiem. Šādos brīžos saprotu arī to, ka bez teātra ir dzīves daļa vai vide, kurā neesmu iekšā, bet kurai vēlos pieskarties. Aktiera profesija arī dzen to darīt – izvērtēt, kas notiek ārpus teātra.»

Sports un ģimene

Skolas laikā jaunais aktieris nodarbojies ar karatē un breiku, ar paukošanu – studiju laikā akadēmijā pirmajās amatieru sacensībās izcīnījis 2. vietu. Pašlaik prioritāte ir kikbokss, bet laika trūkuma dēļ citus treniņus nolicis malā. Pērn pirmo reizi piedalījies Stipro skrējienā un nedēļu pēc tam sapratis – to vēlēsies baudīt vēl. Izmēģinājis arī kabeļveikbordu, šovasar sērfojis, tādējādi gūstot jaunu sportisko pieredzi un saņemot adrenalīna devu. Mārtiņš dievina fiziskās aktivitātes: «Kustības un dejošana ļoti patīk, tā ir neliela mana stihija. Agrāk biežāk iznāca aiziet uz kādu klubu izdejoties, tagad – reti.» Viņš apzinās, ka ikdiena lielākoties ir piepildīta, tāpēc plāno savu laiku, bet reizēm gadoties posmi, kad ir brīvāks. «Izjūtu dzīves ritmu, vēlos laiku pavadīt pēc iespējas krāsaināk. Tad, kad ir problēmas, novērtēju situāciju, jo ir tādas, kuras atrisinās pēc kāda laika pašas par sevi, bet ir tādas, kas prasa vīrišķīgu saņemšanos un sakārtot pēc iespējas ātrāk. Esmu sapratis – jo ātrāk atrisinu, jo pats jūtos priecīgāks.»

Patiesi laimīgs mākslinieks jūtoties, aizbraucot pie ģimenes uz Tukumu. Vasarā noteikti izbrīvējot laiku, lai visi atpūstos pie jūras. Dodoties arī uz Alūksni, kas esot mammas dzimtā puse un kur dzīvoja vecvecāki. «Lai gan arī tur jūtu dzīves plūdumu, gūstu sajūtu, ka mirklis ir nedaudz apstājies un ka esmu nedaudz nonācis bērnībā, ka varu justies droši, un tās ir arī atmiņas.» Laimīgs esot arī tad, kad satiekas ar draugiem un skolasbiedriem, taču tas neiznākot tik bieži, kā gribētos. Tad varot runāt par daudz ko un tajā pašā laikā par neko, jo tuvu cilvēku klātbūtne emocionāli atsver visu.

Atradis savējo sargeņģeli

Pirmo reizi Mārtiņš iemīlējies bērnudārzā, saņēmis no simpātijas māla zaķīti, kas esot joprojām saglabājies, lai gan austiņa noplīsusi. «Mēs esam atšķirīgi cilvēki, un interesenti atšķirības redzēt otrā. Mani piesaista cilvēcība, labdabīgs skatījums uz dzīvi. Svarīgi, vai abiem sakrīt domas, vai ir sajūta, ka ar cilvēku varu runāt bezgalīgi.» Viņam ir svarīgi saglabāt labas attiecības, ja arī divi cilvēki vairs nav kopā kā pāris. Mārtiņš ar sajūsmu stāsta par draudzeni Martu, ar kuru ir kopā apmēram gadu.

«Jau sākumā bija sajūta, ka varam runāt par visu un ka pazīstu viņu gadiem ilgi. Marta manā dzīvē atnāca pēkšņi un negaidīti, taču īstajā brīdī. Es viņu dēvēju par savu sargeņģeli. Brīnos, ka viņa spēj veiksmīgi pieņemt manu ikdienas darbu grafiku. Jebkurās attiecībās svarīgi atrast kaut ko tādu, kas nedaudz kompensē to laiku, ko divi cilvēki nevar pavadīt kopā. Es to mācos un ceru, ka izdosies veiksmīgi. Esmu ceļā,» optimistiski teic Mārtiņš.