Latgales vēstniecības Gors jeb Austrumlatvijas koncertzāles vadītāja Diāna Zirniņa, paguvusi iepazīt darba specifiku un aizrauties ar jaunajiem pienākumiem, secina, ka, lai piekristu šim darba piedāvājumam, bija jābūt neprātīgam cilvēkam.
Un te viņš ir, viņa rāda uz sevi. «Bet šī avantūra ir sevi attaisnojusi,» noteic Diāna.
Ar Diānu tiekamies koncertzālē. Pirmdienas pusdienlaikā vērienīgajā ēkā valda miers un klusums, kas, kā norāda Diāna, ir neierasti šai mājai. Viņa ar joni, meistarīgi lavierējot pa Gora koši sarkanajiem gaiteņu labirintiem, viesmīlīgi iepazīstina ar daudzajām zālēm. To pavada izsmeļošs stāstījums par iespējām, kādas realizējamas modernajās telpās. Visbeidzot mēs attopamies administratīvajā spārnā, kur atrodas vadītājas askētiskais un vienlaikus mājīgais kabinets. Vēlāk viņa sacīs – lai cik labi šeit arī būtu, īstā dzīve ir tur ārā. Galvenais ir cilvēki.
Dzīves plūdums
Diāna sevi sauc par īstu latgalieti. Pirmie dzīves gadi aizvadīti laukos. «Manī mīt īsts lauku bērns, jo ir izbaudīta gan siena vākšana, gan biešu vagas. Varu pat palielīties, ka esmu slaukusi govi,» viņa saka. «Rēzekne mani ir ievilkusi sevī gluži organiski, pati nekādā veidā neesmu sevi piespiedusi šeit atrasties. Dzīves plūdums ir veidojies tā, ka nav bijusi nedz izdevība, nedz vajadzība doties prom no šejienes.» Vairākkārt absolvējusi Rēzeknes augstskolu, iegūstot bakalaura grādu finanšu vadībā un maģistra grādu tiesību zinātnēs, strādājusi vietējā televīzijā, laikrakstā un vairākus gadus bijusi pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja. Tomēr Diāna nenoliedz, ka viņas dzīvē ir bijis vilinājums mesties izaicinājumos un krasi mainīt ierasto.
«Iepriekš neesmu nevienam par to stāstījusi, bet šāds brīdis bija tieši pirms kļūšanas par koncertzāles vadītāju. Ilgstoši strādāju pašvaldībā, darīju savu sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas darbu un kādā mirklī sapratu, ka darbs it kā patīk, bet ir sajūta, ka izsmeļu sevi un kļūst neinteresanti. Tas bija gadu mijas laiks, kad prātā ienāca doma atstāt darbu un uzsākt kaut ko savu.» Biznesa ideju gan Diāna neatklāj, tomēr atzīst, ka secinājusi – viss notiek tā, kā tam jānotiek. «Drīz pēc tam nāca piedāvājums strādāt koncertzālē,» viņa saka. Jaunajā amatā Diāna iecelta jau 2011. gada sākumā, lai gan kultūras dzīve Gorā mājo tikai no šā gada maija.
Diagnoze – Gors
Viņa teic, ka pēdējā laikā viņas virzienā bieži tiekot raidīti jautājumi par jauno amatu un darbu vispār, taču Diāna domā, ka pats svarīgākais šajā visā esot atrasties tik nozīmīgā vietā un kopā ar tik jaukiem kolēģiem. Amata nozīme tiekot atstāta otrā plānā. «Strādāt koncertzālē nav bijis mans pašmērķis. Man vienkārši ir paveicies darīt tieši to, kas man patīk. Par to mani var apskaust, jo katrā darbavietā esmu darījusi darbu, kas man patīk. Domāju, ka tā ir liela veiksme. Par to, ar kādu entuziasmu strādājam, ar kolēģiem smejamies, ka ir radusies jauna diagnoze – Gors. Šeit nestrādā, šeit dzīvo,» atzīst Diāna.
Pieņemot darba piedāvājumu, rēzekniete rēķinājusies, ka viegli nebūs. «Kad nāca šī iespēja, vismaz par 80 procentiem zināju, ka pieņemšu piedāvājumu. Atklāti sakot, jau iepriekš, pirms piedāvājuma saņemšanas, biju iedomājusies, kāpēc gan es pati nevarētu pretendēt uz šo amatu. Tagad esmu pārliecināta, ka, ja kāda doma ir nodomāta, tā kaut kur iedzīvojas un piepildās. Nekas nepaliek nesadzirdēts.»
Kolēģi, nevis darbinieki
Pagaidām Diānai neesot bijis brīvā laika, ko veltīt pārdomām par padarīto un iespaidiem. «Es vienkārši nāku un strādāju. Nav tā, ka apsēžos un pie sevis kaut ko spriedelēju. Nav arī nekādu pārsteigumu. Es zināju, ka būs grūti, bet interesanti un skaisti – un tā arī ir. Līdz šim brīdim esmu paguvusi satikt tik daudz jauku cilvēku, ar kuriem citkārt nebūtu satikusies, un tas ir galvenais šī darba ieguvums,» viņa vērtē. Vienu no lielākajiem gandarījumiem sagādājot draudzīgais kolektīvs. Tajā esot gan dziedātāji, gan gaismu pavēlnieki, gan oratori. Neatsveramu garīgu baudījumu vadītājai radot arī tikšanās ar talantīgajiem māksliniekiem, kuri viesojas Latgales vēstniecībā ar koncertiem un izrādēm.
Raksturojot darba pienākumus, Diāna ironizē, ka, pirmkārt, esot jāatbild par to, ko sastrādā pārējie. «Mēģinu atvieglot radošo kolēģu darbu, neliekot nodarboties ar birokrātiju. Lai radošie rada!» viņa vēlīgi teic. Pati sevi Diāna nevērtē kā skarbu vadītāju. «Ir brīži, kad tāda esmu, taču kopumā es nevaru būt skarba, jo pie mums nav hierarhijas – vadītāja un darbinieki. Man ir kolēģi, nevis darbinieki. Ir grūti būt skarbam pret līdzcilvēkiem, ar kuriem ne mazums kopā ir piedzīvots.» Būšana tik nozīmīgā amatā neesot saistāma ar karjerismu. Tas drīzāk esot izaicinājumu valdzinājums un patriotisms pret vietu, kur viņa augusi un veidojusies. «Skaidrs, ka uz materiāliem labumiem nekas neturēsies,» viņa saka.
Ģimenes atbalsts
Dažkārt, gatavojoties vērienīgiem pasākumiem, darbā nākoties pavadīt ne mazums vēlu vakaru un brīvdienu stundu. Lai to īstenotu, kā ļoti svarīgu Diāna vērtē ģimenes atbalstu un sapratni: «Par laimi, mans mīļotais vīrietis Jānis pirms apmēram desmit gadiem mani jau iepazina tādu – traku un aizrautīgu. Viņš mēģina mani saprast, un man šķiet, ka viņam ir apbrīnojama pacietība. Viņš ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Latgales reģiona vadītājs. Arī viņš lielu daļu laika pavada darbā, taču atšķirībā no manis Jānis ir tas, kurš gādā par māju sajūtu.»
Kā ļoti nozīmīgus savas dzīves cilvēkus Diāna min arī mammu, vectēvu un māsu. «Jāatzīstas, ka pēdējā laikā viņi ir manas uzmanības apdalīti, bet viņi ir fantastiski saprotoši. Laikā, kad ir bijušas darbu pilnas rokas un skrējienu nevar apturēt, mamma ir bijusi tā, kura vienkārši piezvana un pajautā, vai man viss ir kārtībā.» Diāna ir gandarīta par iespēju strādāt tik radošā kolektīvā un būt kultūras notikumu centrā, taču, kā viņa pati atzīst, svarīgāka par to ir pasaule, kas atrodas ārpus kabineta sienām. «Ir jāmācās plānot laiku un saprast dzīves prioritātes. Tas nav viegli, bet ar laiku tas kļūst saprotamāk. Lai cik labi šeit arī būtu, dzīve nesākas un nebeidzas šeit,» viņa secina. Spilgti atmiņā palikuši kādas augstskolas pasniedzējas vārdi – «ir labi ar prieku nākt uz darbu un ar tādu pašu prieku doties mājup».
Pilsētas zemniece
Laiku, kad Diāna nav sastopama darba kabinetā, viņa labprāt pavada mājās, tādā veidā panākot kārtību domās. Labsajūtu raisot arī ceļojumi, kuros viņa dodas kopā ar draugu vai vienatnē. «Pagājušajā gadā man bija piedzīvojums. Vienmēr biju gribējusi aizbraukt uz Romu un, tā kā Jānis tajā laikā netika, aizbraucu viena. Tas bija izaicinājums un tajā pašā laikā atpūta vienīgi man. Kopā ar mammu un māsu mēdzam paceļot pa Latviju, pie viena apciemojot radiņus, kuri dzīvo Rīgā, Jelgavā, Valkā un citās pilsētās. Brīvo dienu ir tik maz, ka plašāk izvērsties pagaidām nesanāk.» Runājot par lauku dzīvi, viņa atzīst, ka pagaidām sevi tajā neredzot, tomēr nenoliedz, ka līdz ar gadiem zemīte kļūstot arvien tuvāka. «Iepriekšējos gadus pavasaros ar prieku audzēju zaļumus, tomātu un puķu stādus. Šis tas aizceļoja uz maniem, šis tas uz Jāņa laukiem,» viņa atklāj un smejot dēvē sevi par pilsētas zemnieci. Vēl kāda nozīmīga jaunās sievietes dzīves daļa ir tautas deju kopa Dziga. «Kādreiz dejoju sporta dejas, bet, iestājoties augstskolā, nonācu Dzigā. Tur, starp citu, arī sapazinos ar savu Jāni. Var teikt, ka mēs sadancojāmies,» mīļi noteic Diāna. Deju kolektīvu viņa sauc par vēl vienu mazo ģimeni līdzās radiniekiem un koncertzāles kolēģiem. Kopīgi braucieni, uzstāšanās un pasākumi ne tikai saliedē, bet arī ļauj uzturēt sievišķīgas ķermeņa aprises, kā nosmej pati dejotāja.
Gandrīz pirms gada televīzijas raidījumā Gandrīz ideālas vakariņas Diāna sevi parādīja kā atraktīvu un izveicīgu namamāti. «Gribētu skaisti samelot, sakot, ka tā ir arī ikdienā. Bet tas būtu pārāk utopiski. Šobrīd tas tā nebūt nav, bet tad, kad nonāku virtuvē, man patiešām ļoti patīk tur darboties. Nekautrējoties varu teikt, ka zinu, kā to darīt. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas baidās no virtuves, es tur labi jūtos un neļaušu nevienam nomirt badā. Tad, kad uznāk iedvesma, varu pārsteigt ar daudzām garšīgām lietām. Retu reizi palutinu arī savus kolēģus, un viņu komplimenti ir augsts vērtējums.»
Sapņi, kurus neizstāstīt
Tālejošu ambīciju Diānai neesot. Viņa uzskata, ka visas lietas, kas pie viņas dzīves laikā nonākušas, ir bijušas likumsakarīgas – to var attiecināt gan uz daudzajiem augstskolās iegūtajiem grādiem, gan amatiem. «Es neesmu nedz karjeriste, nedz savtīga stratēģe. Man patīk dzīvot, nevis plānot,» viņa vaļsirdīgi atzīstas. Bet sapņu Diānai netrūkst. Kā vienu no sirsnīgākajiem viņa min māju un ģimeni, kurā aug trīs bērni. «Mans sapnis varētu būt veselīga un laimīga ģimene un savs stūrītis šai pasaulē. Bet jebkurā gadījumā es nevēlos sevi izraut no tā, kas man tagad ir dots. Patlaban gan nav ne jausmas, kā tas ir apvienojams, bet, kā saka Skārleta, par to es domāšu rīt. Ir tādi sapņi, par kuriem tā vienkārši neizstāstīt. Labāk tos paturēt pie sevis,» viņa noslēpumaini teic.
Diāna nevairās apgalvot, ka vairāk par visu viņu spēj aizkustināt cilvēki – gan dzīvē, gan mākslā. «Mani aizkustina un iedvesmo cilvēki – tie, ar kuriem es strādāju, un tie, kuri atnāk uz kādu no pasākumiem. Iedvesmo cilvēku emocijas. Jāteic, ka dažkārt tās spēj arī nokaut, taču, kas mūs nenokauj, tas padara stiprākus.»