Ar spārniem un uzticēšanos

Komponista Ērika Ešenvalda un viņa mīļotās sievas Ineses attiecību stāsts aizsākās Atmodas gados. Šogad starp Ziemassvētkiem un Jaungadu viņi atzīmēs kāzu 16. jubileju.

 Kā apliecinājums patiesai mīlestībai tie būs svētki arī viņu trīs atvasēm – Mārcim Mārtiņam (7 gadi), Elizabetei Betai (10 gadi) un Emīlijai Emijai (13 gadi).

Tik vienkārši un pārliecinoši Ēriks intervijā stāsta, ka 16 gadu vecumā zinājis, ka Inese ir īstā. Šķiet neticami, ka šīs cēlās, spēcīgās un dažkārt tik trauslās un viegli ievainojamās jūtas izstaigājušas garu ceļu, piedzīvojušas briedumu un joprojām tām ir spārni. Lai lidotu, mācētu arī krist un izkļūt no dzīves uzlikto pārbaudījumu labirintiem. Sirdsbalss Ērikam toreiz esot nepārprotami teikusi priekšā, ka šī pirmā mīlestība būs emocionāli saviļņojoša un noturīga. «Toreiz mums nebija nekādas materiālās labklājības. Abi strādājām par skolotājiem Rīgā un īrējām vienistabas dzīvokli, kas bija apkurināms ar malkas apkuri. Krāsns bija sliktā stāvoklī. Tāpēc vienā rītā pamodāmies ar galvassāpēm un varējām arī nemaz nepamosties. Mums toreiz bija tikai pašu mīlestība,» kopdzīves pirmsākumu romantiku atceras Ēriks.

Pašiem sava māja

Ir pagājis ilgs laiks, un beidzot ģimene plāno pārcelties uz savām jaunajām mājām, kas esot ilgi lolots sapnis. «Mēs soli pa solim paši māju esam cēluši. Vispirms nopirkām zemi un ielikām pamatus. Mums bija svarīga emocionālā līdzdalība tās tapšanā, nevis sākt dzīvot mājā, kad rokā ir iedotas atslēgas.» Pašlaik piecu cilvēku ģimene mitinās divistabu dzīvoklī, kur ir šaurība, jo bērni guļ divstāvīgās gultās, un turpat nelielajā mājoklī arī top mākslinieka saviļņojošā mūzika, jo komponēšana ir viņa dzīves aicinājums.

«Rakstot mūziku, svarīgi, lai apkārt ir klusums. No rīta bērni dodas uz skolu, un tad es strādāju. Tad, kad viņi atgriežas mājās, to nav iespējams darīt, un tad ir jāgaida, kad viņi dosies gulēt.» Ēriks uzreiz smaidot piebilst, ka viņam neesot jāgaida mūzas atnākšana. Pašlaik radošajos plānos ielikts lielāks darbs pie operas par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, kam libretu uzrakstījusi dzejniece Inese Zandere un ko nodos nākamā gada sākumā, bet paralēli darbojas citos muzikālos projektos. Ēriks atklāj, ka strādājot intensīvi, jo ģimenē izlemts, ka viņš tagad ir vienīgais pelnītājs, bet Inese galvenokārt rūpēsies par bērniem un mājas soli, lai gan darbi netiekot dalīti. «Katru dienu kaut kur pasaulē skan mana mūzika – kaut vai savā mājas lapā www.eriksesenvalds.com var saskaitīt apmēram 300 atskaņojumus šogad, un ir tie, par kuriem esmu informēts, bet vēl jau ir tādi, par kuriem uzzinu tikai pēc atskaņojuma. Mana mūzika ir iekļauta jau 40 kompaktdiskos, no kuriem trīs ir autordiski. Esmu pateicīgs ģimenei par milzīgo atbalstu un Dievam – par vadību un sargāšanu.»

Ļauj arī palidot

Ēriks spriež, ka, laikam ritot, mīlestība starp diviem cilvēkiem mēdz pāriet citā fāzē, un to viņš dēvē par uzticību. «Par to ir ļoti jādomā, jāsargā, ik pa laikam jāuzfrišina un jāpaceļ.» Veidojot savstarpējās attiecības, Ēriks un Inese viens otru papildina, jo pēc rakstura esot dažādi. Ēriks atklāj kādu savu zīmīgu sapni – sieva Inese, solīdi ģērbusies, iekāpusi sudraba krāsas auto un ieņēmusi vadošu amatu. «Komponistam ir vajadzīgs biznesa atbalsts. Laiks rādīs, kur atradīsies šī sieviete. Esmu priecīga, ka šobrīd mans amats – varu būt mamma,» smaidot sapni tulko dzīvesbiedre. Ēriks novērtē, ka sieva, par laimi, neesot saistīta ar mūzikas jomu, apguvusi grāmatvedību un lietvedību. Ģimenes dzīvei traucētu, ja tajā būtu divi mākslinieki katrs ar savu koncertturnejas grafiku. «Inese ir pragmatiska, ekonomiska, bet es savukārt lidoju pa mākoņiem, un viņa man ļauj palidot.» Kad abi iepazinušies baznīcā, kurā puiši bijuši retums un kurus Inese izvērtējusi, par Ēriku nodomājusi: «Nekad!» Sieviete vērtē, ka attiecībās ar dzīvesbiedru galvenais, ka uz viņu varot vienmēr paļauties. «Speciāli neesam centušies viens otru pārveidot. Lēnām un dabīgi esam rīvējušies,» secina Inese. Ēriks bilst, ka no sievas mācoties saglabāt iekšēju mieru, nestrēbt karstu.

Ne ilgāk par divām nedēļām

Divus gadus talantīgais komponists studēja Kembridžas universitātes rezidentūrā, bet Inese ar bērniem dzīvoja Latvijā. Attiecībām tas bija pārbaudījums, lai gan mūsdienās sazināšanās iespējas ir attīstītas augstā līmenī. «Mēs ātri sapratām, ka ilgāk par divām nedēļām nevaram būt šķirti. Diskutējām arī par to, vai ģimenei nevajadzētu doties man līdzi. Zināju, ka noteikti atgriezīšos Latvijā, nepalikšu ārzemēs, lai arī saņemtu vilinošus piedāvājumus. Pragmatiski vērtējot, vislabāk ir dzīvot savā ģimenē Latvijā, kur ir tās skaistā daba, mana tauta – viss, kam esmu piederīgs. Šeit ir manas mājas.» Ēriks neslēpj, ka darba piedāvājumi jau ilgstoši viņam saistās ar ārzemēm. «Izbraucieni uz ārzemēm arī ir vajadzīgi, lai parādītu sevi. Komponistam ir jāiet pasaulē, bet vienmēr ir svarīgi atgriezties mājās.» Pirms tam studiju gados bijuši braucieni uz meistarklasēm, kas notika ārpus Latvijas. Ar valsts akadēmisko kori Latvija, kura mākslinieks Ēriks bija deviņus gadus, arī ik mēnesi devies pāris dienu komandējumā ar pārējiem koristiem, taču Kembridžas laiks bijis ilgākais, esot projām no tuvajiem cilvēkiem. «Latviskums ir nācis no manas omītes, tēva mātes. Viņa nodzīvoja garu mūžu – līdz 90 gadu vecumam. Viņai bija sava māja, sava zeme. Tur pavadītas visas vasaras pie upes, skraidīts pa pļavu, tur bija gan siena talkas, gan govis jāslauc. Tas veidoja sajūtu, ka stāvu uz Latvijas zemes. Visus padomju gadus viņa lielo ģimeni uzturēja ar savu nelielo saimniecību,» bērnības atmiņās kavējas Ēriks.

Ar demokrātisku pieeju

«No saviem vecākiem ar sievu esam iemācījušies darba čaklumu un veselīgu dzīvesveidu. Ar Inesi skolā labi mācījāmies. Esam demokrātiska ģimene, ieklausāmies, ko saka bērni, kas viņiem patīk,» ģimenes attiecību modeli analizē Ēriks. «Svarīgi ir bērnos pamanīt mazos uzplaiksnījumus saistībā ar viņu interesēm un palīdzēt tās attīstīt.» Ēriks neslēpj, ka dažkārt mēdzot būt stingri vecāki, un uzsver, ka bērni ir laba skola vecākiem. «Emīlija bērnu audzināšanā mums bija celmlauzis. Pienāk situācijas, kad bērni neprot izteikties, nosaukt lietas īstajos vārdos, tāpēc ir svarīgi laikus noķert signālu, lai ģimenē neveidotos samilzušas problēmas.» Ēriks ar prieku raksturo savus bērnus. Emīlija ir filozofētāja, domātāja, pēc dabas – klusāka salīdzinājumā ar māsu un brāli. Jaunākā, Elizabete – dzimusi skatuvei, darbojas vokālajā ansamblī Knīpas un knauķi, kur apgūst ne tikai vokālu, bet arī solfedžo, ritmiku, dejošanu, skatuves mākslu. Pati izvēlējās apgūt arī saksofona spēli.

«Izlēmām, ka katru bērnu sūtīsim mācīties mūzikas skolā, lai vēlāk izvērtētu šo izvēli. Emīliju trešajā gadā izņēmām no tās, jo sapratām, ka tas nav viņas aicinājums. Viņa katru dienu spēlēja flautu, un to nācās darīt caur puņķiem un asarām. Mēs nevēlējāmies kļūt par despotiem. Ir svarīgi nodalīt robežu, kad bērns ir jāmudina un nedaudz jāpiespiež kaut ko darīt, no tās, kad tas jau kļūst viņam par teroru.» Mūzikas vietā vecākā meita pievērsās sportam un šobrīd apzinās, cik svarīga nozīme dzīvē ir izglītībai. Pirmklasnieks Mārcis trīs reizes nedēļā spēlē basketbolu, taču apveltīts arī ar muzikālām īpašībām, jau apmeklējot pirmsskolas izglītības iestādi, dziedājis solo. Ēriks īsti nezinot, vai vēlas, lai kāds no bērniem tālākā nākotnē būtu komponists. «Es diezgan aizdomīgi skatos uz mūziķu ģimenēm, kad tradīcijas turpina vairākas paaudzes. Varbūt mums tā arī sanāks.»

Ģimenes spēks

Jautājot Ērikam, kur slēpjas stipras ģimenes spēks, Emīlija, ilgi nedomājot, saka – kad katrs tajā ir galvenais. «Tas ir labs atgādinājums,» ar meitas teikto lepojas tētis. «Svarīgākais ir nepārtrauktā savstarpējā komunikācija ģimenē. Mēs bērniem esam arī draugi. Iestājoties augstskolā, novērtēju, ka pedagogi studentu uzrunā kā jauno kolēģi, kaut gan students ir pirmkursnieks. Šāda attieksme ir patīkama, nevis padomju laika distancētība, kas bija starp profesoriem un studentiem. Atvērtība un verbālā ciešā saikne ir svarīga arī ģimenē. Tiklīdz cilvēks kaut ko noklusē, sākas problēmas.»

Smaidot viņš saka, ka esot ne vien pozitīvi demokrātisks tētis, bet arī apveltīts ar labu humoru un zināmu brīvības devu. «Esmu pielaidīgs, taču ir brīži, kad esmu arī ļoti stingrs.» Trīs bērnu tētis saskata sevī lielu līdzību ar Betu, bet ar māksliniecisko ekspresiju meitene tēti spējot pārsist divas trīs reizes. Ešenvaldu jaunākā paaudze protot saviem vecākiem sagādāt pārsteigumus. «Esmu aizmirsis, ka man ir dzimšanas diena, un te pēkšņi bērni pārsteidz ar pašu gatavotām dāvanām un zīmējumiem.»

Ceļo, samīļo un fotografējas

Ešenvaldu ģimene ir aizrautīgi ceļotāji. Pirmais ģimenes brauciens esot bijis uz Lietuvu, kad Mārcis bijis pavisam maziņš un ceļojuma laikā saslimis ar augstu temperatūru. Ceļošana ar savu auto, dabas apskate un nakšņošana teltīs bijusi pirmā brauciena mērķis. Tad jau sekojis ceļojums ar kuģi uz Zviedriju un pirmo reizi arī lidojums virs mākoņiem. «Protams, esam ceļojuši pa Latviju – uz Kolku, Ventspili, Līgatni, Tērveti un Rundāli.» Viņi bieži dodas ciemos uz dzimto Priekuli, no kuras nāk gan Ēriks, gan Inese.

Ģimenes galva apstiprina, ka abiem ar sievu šķiet aizkustinoši, kad bērni ieraušas vecākiem klēpī, pieglaužas un pasaka kaut ko mīļu. «Padomju gados nebija pieņemts publiski samīļot savu bērnu. Mēs atceramies, ka tāda bija mūsu bērnība. Mēs nekautrējamies, un arī bērni nekautrējas teikt mīļvārdiņus. Viņiem ir jāredz, ka vecāki mīl viens otru. Mēs stāstām arī par to, ka ģimenēs vecāki šķiras, atklāti par to runājam,» vienādās domās ir Inese un Ēriks.

Ģimenei esot arī neveselīga tradīcija – reizi mēnesī doties uz McDonalds. «Attiecībās pret bērniem mūsu pirmais uzstādījums – skolā ir labi jāmācās, lai būtu pamats tālākām studijām un darbam. Otrs uzstādījums – kopā apceļot pasauli, un skaisti, ja nākotnē to varēsim darīt vairākās paaudzēs, jo redzesloka paplašināšana ir svarīga pasaules izzināšanas procesā.»

Miķeļdienā visi kopā dodas uz Doma laukumu, atrod vislielāko ķirbju stendu un katru gadu pie tā fotografējas, lai veidotu bilžu kolekciju. Mīļākie brīži ģimenei esot arī tie, kad nereti vakaros piecatā noskatās labu filmu vai dodas uz kino.