Dzīvi izdejot
 
©F64

Pasaulslavenajam tautas deju ansamblim Dzintariņš jau 60. Tālajā 1953. gadā ansambli dibināja Tautas skatuves māksliniece Zinaīda Zeltmate, bet kopš 1991. gada deju kolektīvu vada viņas meita Olga Freiberga.

Žurnāls Māja māksliniecei saka paldies par atļauju nedaudz ielūkoties viņas dzīvē aiz kulisēm.

Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra Mazā Ģilde Bērnu tautas deju ansamblis Dzintariņš ir labi pazīstams bērnu tautas deju kolektīvs ne tikai Latvijā, bet arī plašajā pasaulē. Mazie dejotāji ir koncertējuši un piedalījušies neskaitāmos festivālos Vācijā, Francijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Austrijā, Lielbritānijā, Čehijā, Ungārijā, Krievijā, Ukrainā, Slovākijā, Itālijā, Spānijā, Japānā, Meksikā. Daudzos festivālos mazie dejotāji ir ieguvuši godalgotas vietas.

Ar gandarījumu horeogrāfe Olga Freiberga saka: «Esmu bagāta, man ir darbs, mani ciena un mani mīl. Es mīlu. Dievam saku paldies, ka tik ilgi esmu nodzīvojusi.» Olga patiesi ir bagāta, kā nekā viņai ir divas ģimenes, lielā ģimene – TDA Dzintariņš un mazā – vīrs Atis, dēls Dzintars un runcis seniors Persis.

Vecākus gan skumdina, ka dēls tagad svešumā, jo krīze skāra arī Banku augstskolas absolventu Dzintaru. Tomēr prieks, ka viņa angļu priekšnieks vienmēr uzsverot – viens latvietis, kurš konkursā pārspējis 40 konkurentus, darbā atsverot astoņus angļus! Attālums nav šķērslis, tikko Olgai kāds atelpas brīdis, dēls vecākus aicina ciemos. Tādās reizēs mājās viņus pacietīgi gaida runcis Persis, Freibergu ģimenes mīlulis, kam juniors savulaik dāvājis desmit gadus dzīves.

Persis un puķes

Todien runčam uz slapjās palodzes paslīdēja ķepas, lidojumā no piektā stāva tika nolauzta veikala izkārtne, un tad jau asfalts bija klāt... Olga saka, kāda laime, ka viņas tobrīd nebija mājās, jo laikam pati justos kā sadragāta. Bet Dzintars neapjuka, nekavējoties lidonis iesācējs tika nogādāts tuvākajā klīnikā, tad nākamajā, vēl un vēl, un visās puisim bija jānoklausās, kā dakteri piedāvā pēdējo, žēlsirdības, poti un āmen, lai izbeigtu dzīvnieciņa ciešanas. Līdz tikai septītajā, Vecmīlgrāvja klīnikā, ārsti ķērās pie darba. Sekoja entās operācijas. Tagad Olgai mājās esot savs dzelzs Felikss, kājiņā dzelzs, žoklīšos arī. Un tā jau desmit gadus, kā saimniece saka: «Persis dzīvo, cepuri kuldams.»

Freibergus priecē, ka mājās vienmēr daudz istabas augu. Olga pasmaida: «Lai gan esmu maigas dabas, no telpaugiem man vismīļākie ir kaktusi. Tomēr sirds pieder grieztajiem ziediem, esmu griezto puķu vergs. Dzintariņam koncerts seko koncertam. Un bērniņi vienmēr puķes atnes, nesa arī, kad vēl skolā ģeogrāfiju mācīju. Tikko pārnāku mājās pēc koncertiem (parasti ne agrāk par vieniem naktī), neeju gulēt, kamēr visas puķītes nav apkoptas!» Tas Olgai esot asinīs vēl no mammas Zinaīdas Zeltmates laikiem. Jautāta, vai arī citviet pasaulē tā mīl puķes, horeogrāfe

atceras: «Amizants gadījums Dzintariņam bija Turcijā. Mūsu bērni dzīvoja ģimenēs. Nākamajā dienā gājiens pa pilsētu, tāpēc tulkam saku – mēs parasti ejam ar zaļumiem rokās. Otrajā dienā mēs gar zemi, kas tik kuram bija sadots: gan palmas, gan kaktusi.»

Ēdienkarte

Olga reti ir mājās, tāpēc ģimenē šefpavārs ir vīrs. Bet, ak, vai, viņš ir veselīgas ēšanas piekritējs. Tomēr, apzinoties, ka arī pašai pareizā ēšana nenāk par sliktu, Olga pasmaida: «Mūsu mājās bieži atskan: «Freiberg, vai tu sāli kartupeļos liki? – Tas nav veselīgi!» Es jau varu ēst tos tvaicētos brokoļus, jo tie ar mīlestību gatavoti. Reizēm gan sakārojas kādas siļķītes vai kartupeļu pankūku.» Lai gan, ja godīgi, Atis ļoti labi gatavo, to atzīst visi.

Dēls...

Olga atzīst: «Mēs reizēm braucam mēnešiem ilgās viesizrādēs. Astoņdesmitajos gados divarpus mēnešus nebijām Latvijā! Pa to laiku mans vīrs, ļoti pozitīvs cilvēks būdams, audzināja bērnu. Protams, tolaik vēl nekādu mobilo nebija, reti iznāca uz mājām piezvanīt. Tā nu es vīram zvanu un prasu: «Kā, Atiņ, dēliņam iet pa bērnudārzu?» Bet viņš man vienā mierā atbild: «Tu, sieviņ, man piedod, bet viņš jau iet skolā...» Es nekad to puiku neesmu lutinājusi. Piemēram, Dzintars arī dejoja Dzintariņā, vīrs viņu vadāja. Tuvāk par devīto rindu viņš man nekad nav dejojis. Vīramāte gan sūdzējusies – kāpēc viņai uz koncertu jāņem līdzi binoklis, lai mazdēlu ieraudzītu? Kāpēc viņš nekad priekšā nedejo?» Olgas attieksme pret visiem bērniem vienāda: «Nu, ja kādam nav dots...» Freibergs juniors mēdz smieties: «Mani vecāki labākajā gadījumā zināja, kurā skolā es eju, un, ja paveicās, zināja arī, kurā klasē.»

...un citi Olgas bērni

Daudzus pārsteidz, kā garajos braucienos vadītāja tiek galā ar desmitiem vai pat 120 bērniem, kas divās lidmašīnās vedami? Olga atzīst: «Es vienmēr saku – pie manis nav demokrātijas un nebūs. Ja būs demokrātija, nebūs kolektīva. Manam kolektīvam tagad jau 60 gadu. Un es vienmēr noteikšu, kurš, ko, kad un kur dejos.» Ansambļa vadītāja visiem dejotājiem stingri piekodinājusi: «Šitas man atbildēs par šito, šitas par šo. Mēs esam viena ģimene, kurā cits par citu rūpējas. Es vienmēr prasīšu atbildību no vecākā.» Ja jūs zinātu, kādi viņi pēc tam ir tēvi un mātes! Neviens īstais tēvs vai māte netiek galā tā, ka mana vecākā un vidējā grupa ar mazākajiem bērniem. Viņi saprot, ka ir atbildīgi par mazajiem dejotājiem. Ir aizkustinoši aiz kulisēm redzēt, kā 18 gadus vecs čalis piecgadīgai meitenītei pin bizītes un palīdz pārģērbties nākamajai dejai. Zinu, ka mani puiši nekad dzīvē nepagrūdīs nedz šo, nedz jebkuru citu meiteni.» Olga pasmaida: «Protams, bez fantastiskajām asistentēm Sanitas Misikas un Guntas Rudenes man neiztikt.» Horeogrāfei patiess prieks par šīm bijušajām Dzintariņa dejotājām, kurām mierīgu sirdi kādreiz varēšot arī visu kolektīvu uzticēt.

TDA Dzintariņa pasniedzēji, bijušie un tagadējie dejotāji patiesi lepojas, ka Dzintariņš ir atzīts par vienu no spēcīgākajiem bērnu deju kolektīviem pasaulē. Arī Latvijā deju kolektīvu skatēs Dzintariņš regulāri iegūst pirmās vietas, kā arī vienmēr ir arī Dziesmu un deju svētku dalībnieki. Dzintariņš cieši sadarbojas ar Latvijā populāriem horeogrāfiem – Uldi Žagatu, Ritu Spalvu, Jāni Purviņu. Ļoti daudzām dejām un deju uzvedumiem mūziku komponējis Maestro Raimonds Pauls un iedziedājis bērnu vokālais ansamblis Dzeguzīte.