Motosportā – visi kā viens

Ādažnieku Dišleru – Kirilko ģimenē motosporta tradīcijas ir spēcīgas un vieno ģimeni vairākās paaudzēs, pateicoties ne tikai šim sporta veidam, bet arī citām dzīves vērtībām. Tētis Jānis pratis aizraut nu jau pieaugušos bērnus Mario (32 gadi), Rinaldu (25 gadi), Valteru (19 gadu) un arī meitu Montu (23 gadi) ar sportisko azartu, jo motokrosā braucēji ir viņi visi, tikai mamma Ginta allaž ir līdzjutēju pulkā.

Pirms pāris gadiem tapis fotoizdevums, kurā aprakstītas kuplās ģimenes sportiskās gaitas no pirmsākumiem līdz pat šodienai.

Patiesībā galvenā vaininiece esot mamma, kurai jaunībā paticis motokross. Tagad viņas galvenās rūpes esot smērēt maizītes pirms sacensībām, gādāt, lai mīļajiem būtu tīrs apģērbs, un turēt īkšķus. «Tad, kad iepazinos ar Jāni, jūsmoju par šo sporta veidu. Teicu viņam, ka jābrauc skatīties motokrosa sacensības, kamēr Jānis izdomāja, ka jāmēģina piedalīties tajās pašam,» atceras viņa. Jānis smaidot stāsta, ka vēlējies izpatikt savai simpātijai un nolēmis sagādāt pārsteigumu, paziņojot, ka patiešām piedalīsies sacensībās, lai gan pašam jau bijuši 26 gadi. Jānis tolaik nodarbojies ar džudo un sambo, kas, protams, tika atstāti malā, bet ar motokrosu neesot bijis nekādas saistības. «Nebiju īpaši priecīga, jo Jānis nolēma, ka būs kantētājs, bet es vēlējos, lai viņš brauc pats. Tāpēc pirmos pāris gadus nemaz nebraucu uz sacensībām un neskatījos.» Ģimene spriež, ka tagad neviens šādā vecumā neuzsāk braukt motokrosā un to arī nedara tik ilgi – vairāk nekā 25 gadus – kā Jānis Kirilko, kurš jau divus gadus piepulcējies kvadri veterānu klasei. «Reizēm jau viņam gribas pacīnīties arī ar jaunajiem, bet pārējie stingri piekodinājām: ja viņš vēlēsies trakot, tad ņemsim nost no trases,» neslēpj pieredzējušā motosportista dzīvesbiedre. Meita Monta iesaistās sarunā, ka tētis, cīnoties ar jaunajiem, gonkās kritis, jo pārvērtējis savus spēkus, un tagad startē atbilstošā vecuma grupā. «Ja es kaut ko daru, tad to daru ar maksimālu atdevi. Tā tas ir arī joprojām – no pirmās līdz pēdējai minūtei notiek cīņa,» savas sportiskās īpašības atklāj Jānis. Monta joko: ja tētis būtu turpinājis nodarboties ar džudo, tad bērni droši vien kļūtu par džudistiem.

Brauc ar kvadrām

Ģimene sacensībās nepiedalās, lai gūtu augstu novērtējumu. Motosports ir viņu hobijs vai pat vairāk – dzīvesveids. Dišleru – Kirilko ģimene startē kvadru klasē. Tētis savas motosportista gaitas uzsāka blakusvāģu klasē, kuru pārstāvēja ilgāku laiku, divas reizes izcīnot Latvijas čempiona titulu. Jānis ir pirmais, kas Latvijā sāka braukt ar kvadriciklu. Vecākais dēls Mario arī izmēģinājis savus spēkus blakusvāģu klasē, bet abi jaunākie brāļi un māsa – tikai ar kvadricikliem. Rinalds atminas, ka tiem, kas agrāk braukuši ar blakusvāģiem, pārējot uz kvadru klasi, ieskaitot tēti, esot bijis jocīgi. «Kvadricikls ir stabils, ar to ir vieglāk braukt, piedzīvot kritienu salīdzinājumā ar divriteņu moci var retāk,» braucamrīka priekšrocības atklāj Rinalds.

Sadala uz vairākiem

«Motokross nenozīmē tikai nodarbošanos ar šo sporta veidu, bet ir labs pasākums, kas vieno ģimeni,» teic Monta, kura ir vienīgā jauniete Latvijā, kas brauc motokrosā un sacenšas ar puišiem. «Katru sestdienu un svētdienu mēs varam būt kopā, jo piedalāmies motokrosā. Droši vien tāpēc mūs var apskaust. Būtu jocīgi, ja kāds no mums stāvētu malā un nebrauktu sacensībās,» spriež Monta.

Rinalds atklāj, ka ar katru sezonu esot aizvien grūtāk piedalīties sacensībās, jo jaunieši sākot izkonkurēt gados vecākos sāncenšus. Izskaidrojums ir vienkāršs – viņiem esot vairāk laika regulāriem treniņiem. «Man līdztekus ir jāstrādā, pašam jāsedz izdevumi, kas saistīti ar sportu. Ieguldot mazāk darba, arī rezultāti vairs nav tik augsti kā agrāk. Desmit gadu jau piedalos sacensībās,» stāsta viņš. Jaunākā brāļa Valtera stāžs esot uz pusi mazāks – pieci gadi. Savukārt Mario piedzīvojis sacensībās smagu kritienu, kura dēļ piedalīties sacensībās vairs nedrīkst. «Katram ir savi personiskie sasniegumi, kas citiem varbūt nešķiet tik nozīmīgi.

Neviens no mums ar Rinaldu un Valteru nav kļuvis par Eiropas vai Latvijas čempionu,» saka Monta, bet Rinalds piemetina, ka galvenais – startēt savam priekam.» Citās ģimenēs, kur vairāki pārstāvji nodarbojas ar motokrosu, izlemj izvirzīt vienu spēcīgāko un viņam tērēt līdzekļus, bet mēs to visu dalām uz pieciem, tagad uz četriem.»

Bez traumām neiztikt

Stāstot par kritieniem un gūtajām traumām sacensībās, izrādās, ka katrs no motosportistu dinastijas esot tos piedzīvojis. Jaunākā paaudze tagad kļūstot prātīgāka, vairs nebrauc uz pilnu bāku. «Mario vienmēr sacensībās startē ar simtprocentīgu atdevi, nākamais ir tētis, tad seko Rinalds un Valters, kuriem nepatīk bez apdomas riskēt. Riskantos pagriezienos tētis un Mario noteikti censtos citus apdzīt, bet pārējie – ne,» secina Monta, sevi ierindojot sarakstā kā pēdējo. Motosporta mīļotāji spriež, ka apmēram pusgadu varot iztikt bez piedalīšanās sacensībās, bet ilgāk – ne. Ziemā arī esot iespējams piedalīties mačos, agrāk to darījuši biežāk, bet tagad – retāk. Pašlaik, kad motosporta sezona ir beigusies, dažu mēnešu laikā būs jāsaved kārtībā tehnika, lai varētu piedalīties sacensībās arī ziemā. Par to parasti gādā tētis, palīdz Valters.

Treniņi nav regulāri

Dišleru – Kirilko ģimenei motosportā treneru nav bijis, viss apgūts pašmācības ceļā. «Ja ņem vērā to, ka mēs ar motosportu nodarbojamies hobija līmenī, nevis profesionālā, tad tas ir pietiekami augsts,» vērtē Rinalds. Jautājot, cik bieži sportisti trenējas, sejās visiem parādās smaids. «Sezonas sākumā mēģinām aizbraukt uz trīs treniņiem, vasarā – diviem, un tas ir maz. Mēs netrenējamies tik bieži kā citi, arī krosu vasarā neskrienam un neejam uz sporta zāli, un ar to droši vien nevar lepoties,» atklāj motosportistu ģimene.

Tētis Jānis atceras, ka Monta bērnībā ļoti maz spēlējusies ar lellēm, bet skolas vecumā skrūvējusi mocim riteņus. «Kad citi brīnījās, ko meita dara, teicu, ka viņa vēlas braukt motokrosā un tāpēc iepazīst melno darbu. Viņa bieži jautāja, kad beidzot varēs sēsties uz moča un braukt.» Montas sapnis bijis braukt ar blakusvāģi, tad ar kvadriciklu, taču nācies gaidīt līdz 16 gadu vecumam, jo agrāk to nedrīkstēja darīt. Jānis atminas arī piedzīvojumus sacensību laikā ar vidējo dēlu Rinaldu, kad viņam bija apmēram seši gadi. Puisēns tētim lūdzis, lai viņam ļaujot braukt. «Uzsēdināju dēlu uz moča, pieturēju, viņš uzdeva gāzi, un es palaidu vaļā. Tad sapratu, ka neesmu taču viņam izstāstījis, kā var apstāties. Skrēju pakaļ un saucu, lai kāds aptur.» Pirmais brauciens veiksmīgi beidzies, jo Rinalds garāmbraucot noņemts no braucošā spēkrata. Jānis spriež, ka bērni, būdami mazi, bieži ņemti līdzi uz sacensībām, tāpēc šādā vidē uzauguši un arī tālākajā dzīvē šo interesi nav vēlējušies zaudēt.

Cīņa un azarts

«Lielākais gandarījums man ir nevis iegūtais kauss, bet cīņa ar konkurentiem un azarts,» saka tētis Jānis. Tāpēc lielāka vērtība esot ne tik augstai vietai. Tā varot būt arī zemāka, bet galvenais – iegūta ar cīņassparu. Skatītājiem arī esot lielāka aizrautība, vērojot šādu sacensību gaitu. «Atceros, kad startējām Gaujas kausā ar Andri Šūmani, daudzi brauca uz tām, jo zināja, ka mēs startēsim un būs interesanti, būs ko redzēt mūsu braucienos. Kad piestājām malā, skatītāji cienāja ar ēdamo, mudinot, lai būtu spēks labi nostartēt. Ir tādi līdzjutēji, kuri šodien sacensībās pienāk klāt, uzrunā un atceras mūsu kādreizējos startus.»

Ģimene ir komanda

Jānis atminas patīkamu epizodi no sacensībām Baltkrievijā, kurās izpelnījies fanu atzinību. Kad devies uz apbalvošanas ceremoniju un noņēmis ķiveri, līdzjutēji bijuši pārsteigti, ieraugot, ka braucējs nav gados jauns vīrietis. «Motokrosā braucot, gadus neskaita, pašam braucējam savs vecums aizmirstas. Tādā vecumā kā tētis jau neviens vairs nestartē,» lepojas Monta. Stāstu par motosportu Dišleru – Kirilko ģimenei ir daudz. Viņiem ir arī tuvas tradīcijas, kas nesaistās tikai ar piedalīšanos motokrosā, jo tas jau esot pierasts.

«Mūsu ģimenē ir ciešas attiecības citam ar citu. Ja nebūtu motokrosa, tad mēs tiktos retāk,» domā Dišleri – Kirilko. Dzimšanas dienas svin, un arī Ziemassvētkos viņi vienmēr noteikti ir kopā, un arī šie svētki saistīti ar sportiskām aktivitātēm. Saņemot dāvanas, ir jāpumpējas vai jāpietupjas, ja kāds nezina dzejoli. Jau vairākus gadus ģimenes komanda startē Stipro skrējienā. Stāstot par piedzīvoto tajā, atklāj, ka pārdzīvo cits par citu un atbalsta, lai tiktu līdz finišam. Visa ģimene ir komanda – apliecina viņi. «Ja Mario ar savu ģimeni ikdienā dzīvotu pie mums, tad domāju, ka mazbērni nespēlētu basketbolu, bet brauktu motokrosā,» spriež motosporta veterāns Jānis Kirilko.