Otrreizējās stikla pārstrādes darbnīcas – veikala Buteljons īpašniece Kristīne Beņķe ir darbojusies dažādās jomās, arī ar mārketingu un finansēm.
Tagad gūtās zināšanas un pieredze lieti noder, vadot nelielo uzņēmumu, kurā izlietotas pudeles un burkas pārtop skaistos un praktiskos dizaina priekšmetos.
«Ar prieku nāku uz darbu un varu teikt, ka tas, ko es daru, ir arī mans hobijs un dzīvesveids,» atzīst Kristīne Beņķe. Viņas komandā ir trīs cilvēki, no kuriem divi – stikla meistari. «Es vairāk darbojos kā uzņēmuma vadītāja un rūpējos par finansēm, mārketingu un tirdzniecību, lai rastu mūsu produkcijai ceļu pie pircēja,» ikdienišķos darbus raksturo Kristīne. Viņa pati ir iepazinusi un arī mēģinājusi apgūt vairākus stikla apstrādes etapus. Tomēr uzskata, ka katram ir savs darbības lauciņš, kaut arī sirdī Kristīne vienmēr ir jutusi radošo garu. Katru dienu viņa uztver kā izglītojošu mācību procesu, bet, jautājot, kā sevi vēlētos pilnveidot mākslas jomā, atbilde esot skaidra – tā būtu gleznošana.
Ideja par stikla pārstrādes darbnīcas izveidi pirms trim gadiem radusies kopīgi ar māsu Ilzi un draudzeni Maiju, bet pie tās realizēšanas dzīvē darbojās Kristīne viena pati. Tolaik pieteikusies projektu konkursā Brigāde, kura mērķis ir atbalstīt radošu, ilgtspējīgu uzņēmējdarbību un kurā tika iegūts starta kapitāls. «Pirmais gads uzņēmumam bija visgrūtākais, jo viss bija jauns. Daudz strādājām pie ražošanas tehnoloģijas izstrādes, kā arī atpazīstamības veicināšanas pasākumiem. Tagad, kad esam nostabilizējušies, jādomā par paplašināšanos.» Prātojot par savu biznesu nākotnē, viņa teic, ka jāseko līdzi, kāda būs tirgus situācija un tendences. Viņa otrreizējās pārstrādes produktiem un zaļās domāšanas attīstībai saskata lielu potenciālu un iespēju uzņēmumam parādīt savu darbu arī ārpus Latvijas. Kristīnei mājās netrūkstot interesantu stikla priekšmetu, kas tapuši viņas darbnīcā. «Kad pārcēlos uz jaunu mājvietu, kopā ar kolēģiem savā darbnīcā izgatavojām tai pudeļu lampas, kā arī stikla traukus un puķupodus.»
Paļaujas uz intuīciju
Darbojoties ar uzņēmējdarbību, protams, brīvā laika pietrūkstot. «Man patīk strādāt, tomēr cenšos atbrīvoties no pārlieka darbaholisma, jo dzīve nesastāv tikai no darba vien.» Kristīne atklāj, ka pēdējā laikā viņas ikdienas ritms kļuvis rimtāks. «Tiecos pēc miera. Iespējams, ir pienācis periods, kad dzīvē jūtos pietiekami iztrakojusies. Vienmēr pirmā ir intuīcija, kas man liek izdarīt izvēli. Pēc tam, kad sāku ar prātu apsvērt lēmumu, izvērtējot visus plusus un mīnusus, tik un tā parasti nonāku pie sākotnējās atbildes. Ja piedzīvoju neveiksmes, mēģinu sevi īpaši nešaustīt un nepārmest par kļūdainiem lēmumiem, kaut gan ne vienmēr tas ir viegli izdarāms,» stāsta uzņēmēja. Kristīnei esot svarīgi dzīvot harmonijā pašai ar sevi, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. «Attiecībās ar citiem cilvēkiem dzīvoju ar pārliecību – kāda esmu pret viņiem, tā viņi izturas pret mani. Pastāv cieša atgriezeniskā saite. Cilvēkus iepazīstu un satuvinos ļoti lēni un pamazām, tāpēc sevišķi sākumā izturos diezgan rezervēti.»
Ar lielu bagāžu
Kristīne ir ceļotāja. Pieredzējušās ceļotājas bagāžā ir uzkrāti bagātīgi iespaidi no dažādām valstīm un arī apceļojot Latvijas pilsētas. Divus gadus Kristīne ir mācījusies Portugālē, Lisabonā, uzņēmējdarbības vadību maģistrantūrā. «Pirms tam ciemojos tajā divas trīs reizes un iemīlējos šajā valstī. Man ļoti fascinēja tās daba, mežonīgās pludmales un klintis, iespēja sērfot okeāna viļņos. Sapratu, ka vēlos savā tālaika sapņu zemē pavadīt vairāk laika, bet gribēju to apvienot ar kaut ko lietderīgu. Biju izdomājusi, ka vēlos tālāk mācīties, tāpēc viss veiksmīgi sakrita,» atceras Kristīne. «Nebraucu toreiz no Latvijas projām ar uzstādījumu – palikt ārzemēs. Lai paliktu un tur strādātu, bija jāmācās valoda. Tad es tur justos pavisam komfortabli, tomēr mani vilka atpakaļ uz dzimteni. Latvijā man patīk, un nevēlos dzīvot kaut kur citur.»
Viņa ceļošanu uzskata ne tikai par labu atpūtu, bet arī izglītojošu pasākumu, kas sniedz iespēju smelties jaunas ierosmes. Pērn viesojusies ASV, uz kurieni plāno doties vēlreiz, lai izbaudītu kanjonu un tuksnešu plašumus un burvību. Turklāt ASV esot piemērota vieta jaunu ideju gūšanai otrreizējās pārstrādes jomā. Kristīne novēroja, ka amerikāņiem pašreiz ir ļoti populārs zaļais dzīvesveids, kas pozitīvi iedvesmo. Divas reizes ceļš aizvedis uz noslēpumaino Indiju. «Abas reizes Indijā pavadīju mēnesi. Iepazinu pavisam citu kultūru, audzināšanu un sapratu, ka tur nevēlētos dzīvot vai ilgstoši uzturēties, jo man piedzīvotais kultūršoks bija pārāk liels. Daudzi uz Indiju dodas rast iekšējo mieru vai satikt savu garīgo skolotāju, es savukārt guvu secinājumu, ka, lai to rastu, ir jāstrādā pašam ar sevi. Un to var izdarīt, esot arī tepat, Latvijā.» Kristīne atminas, ka pēc atgriešanās vēl ilgi mājās ildzis Indijas periods ar indiešu ēdienu gatavošanu un mantru klausīšanos, kā arī ceļojumi uz Indiju raisīja interesi par astroloģiju.
Labs enerģijas avots
Šovasar Kristīne baudījusi atpūtu pie jūras, brīvdienas cenšoties pavadīt ārpus Rīgas, paceļot pa Latviju un apmeklēt dažādus mūzikas festivālus. Kristīnes enerģijas avots ir daba, ūdens, tuvie cilvēki un fiziskās aktivitātes. «Relaksācija dabā, īpaši ūdens tuvumā, palīdz atbrīvoties no negatīvās enerģijas.» Uz darbu dodas ar velosipēdu, jo izkustēšanās no rīta sniedz mundrumu visai dienai. «Trenažieru zāli un aerobikas nodarbības es neapmeklēju. Tās varbūt arī ir nepieciešamas, bet esmu atradusi savus sporta veidus – snovbordu, distanču slēpošanu, jogu un riteņbraukšanu. Ar snovbordu aizraujos jau vairāk nekā desmit gadus. Bija neliels pārtraukums, bet šoziem atkal atsāku ar to pilnvērtīgi nodarboties. Ziemā un arī vasarā biju snovot Francijā.»
Sevis lutināšanu saista ar vienkāršām lietām – garšīgām vakariņām, ar pieminētajiem izbraucieniem ārpus pilsētas pie dabas un jūras, laika atlicināšanu saviem hobijiem, arī labas filmas noskatīšanos vai tikšanos ar draugiem. «Kad pārāk daudz laika esmu pavadījusi sabiedrībā, vēlos pabūt mājās vienatnē. Man ir nepieciešamas abas lietas, lai rastu līdzsvaru. Ja dziļāk aizdomājas, tad laikam vairāk patīk būt mājās, nevis lielos cilvēku pūļos. Dažreiz jūtu, ka pārlieka uzturēšanās cilvēkos man atņem enerģiju un iztukšo, un tad atkal jūtu vajadzību uzlādēties – vislabāk vienatnē vai šaurā cilvēku lokā pie dabas.»
Pati sev noteicēja
Kristīne neesot māņticīga. Ja gadoties no rīta izkāpt no gultas ar kreiso kāju, tad nepadodas tradicionālajam ticējumam – visa diena būs slikta. «Ja cilvēks piefiksē, ka izkāpis ar kreiso kāju, tad tas nozīmē, ka viņš pats sevi virza uz negatīvo. Bet, ja par to nedomā, tad nekas slikts nenotiek. Jo vairāk pievērš māņticībai uzmanību, jo tai ir lielāka vara pār cilvēka apziņu. Tas ir tāpat kā ar bailēm. Cilvēks ar savām bailēm spēj piesaukt to, no kā viņš visvairāk baidās. Ticu pozitīvo domu spēkam.»
Kristīne uzskata, ka, nodarbojoties ar uzņēmējdarbību, arī dzīvē ir jābūt noteiktiem mērķiem, lai vienmēr būtu uz ko tiekties. «Tāpēc esmu nolēmusi veidot savu biznesu, lai varu dzīvot pati saskaņā ar savu ritmu un nebūtu atkarīga no citu ambīcijām. Patīk būt sev saimniecei. Ja pieļauju kļūdas vai māc neveiksmes, tad nav jāvaino citi.» Kristīne neesot pret sevi barga kritiķe, jo pašpārmetumus neuzskata par auglīgu praksi. Citu viedoklis esot svarīgs, tajā uzmanīgi mēdzot ieklausīties, jo arī tas palīdz pilnveidoties.
