Biruta Bensone šobrīd izvēlas un ierāmē tās savas gleznas, kuras uz ilgāku laiku greznos Liepājas bibliotēkas Ex libris svaigi remontētās telpas. Pāris viņas darbu kādu laiku tika eksponēti Liepājas pilsētas domes izstādē.
Pavasarī notika Birutas gleznu izstāde un viņas meitas Maijas Kalniņas dziesmu un dzejas kopējs radošs vakars Liepājas Ideju bodes telpās, kuras bija maķenīt par šauru, lai visi interesenti rastu sēdvietas.
Pats par sevi šis viss nav nekas neparasts kādas radošas personības dzīvē. Neparastu to padara fakts, ka tikai šoruden apritēs gads, kopš Biruta pirmo reizi ņēma rokās pindzeles un uzgleznoja savu pirmo gleznu. Birutai šobrīd ir 62 gadi.
Pati māksliniece ir apmulsusi no pievērstās uzmanības, atzinības un daudzajiem aicinājumiem izstādīt viņas darbus. «Es sevi nekādā gadījumā neuzskatu vēl par mākslinieci, un pie šā brīža notikumiem, ļaužu uzmanības man ir jāpierod,» jautāta par savām sajūtām, atbild Biruta. «Joprojām nevaru paprasīt naudu par gleznu, ko kāds interesents lūdz pārdot. Dāvāju savus darbus ar lielu prieku un reizē jūtos neticami, ka cilvēki par tām interesējas un nāk iegādāt.»
Viņa stāsta, kāpēc sākusi gleznot: «Man gleznošana bija ļoti sens, un kādu brīdi pat šķita – nepiepildāms, sapnis. Savā dzīvē pārsvarā esmu strādājusi dažādās profesijās, kuras tālu no mākslas. Esmu bijusi kolhoza arodbiedrības priekšniece, darbojos civilajā aizsardzībā, sekretāre, kultūras nama vadītāja, pat pastniece un pārdevēja vairumtirdzniecības bāzē. Krietnu savas darba dzīves laiku esmu veltījusi pavāra profesijai. Kādreiz jaunībā izmācījos par noformētāju – dekoratori un pāris gadus mālēju vienu padomju spārnoto saukli pēc otra. Kolēģi toreiz ātri pamanīja manu patiku zīmēt karikatūras, tāpēc visādām kolhoza svinībām un sienas avīzēm izpaudos pēc pilnas programmas. Taču pie molberta stāvējusi un gleznojusi nebiju līdz pat pagājušā gada rudenim, kad pārvarēju savu vairākus gadus krāto nedrošību un devos uz Tējas istabu Liepājā. Tur mākslinieki Guntis Otaņķis un Ginta Stavrovska māca pieaugušajiem gleznot.»
Pirmā glezna atnesta mājās uzreiz pēc pirmās nodarbības. Uzgleznotais saulespuķu un sērmūkšļu pušķis māla vāzē pārsteidza mājiniekus. Birutas vecākā meita Maija nofotografēja mammas darbu un ielika sociālajos tīklos. Jau nākamajā dienā Maiju interneta vidē uzmeklēja kāds kungs, kurš veido haiku mājas lapu, un palūdza šo attēlu, lai ilustrētu kādu no haikām.
Gleznot nav tikai nodarboties ar mākslu
Kopš pirmās gleznas, kura jau aizceļojusi uz citām mājām kā dāvana, Birutas Peldu ielas namiņā, kur viņa mīt kopā ar savas meitas Maijas ģimeni, glīti cita pie citas saspiedušās gandrīz 20 gleznas. To tematika ir krasi atšķirīga. Tur rodamas gan krāsu piesātinātas kalnu ainavas, gan abstraktas variācijas par dažādām tēmām, pazīstamas un mīļas Latvijas noskaņas un svešādi Āzijas motīvi. Arī tehnikas un stili, kādā tās radītas, ir daudzveidīgi un diametrāli pretēji. Viņas skolotājs Guntis Otaņķis, Birutas gleznošanu vērojot, reiz atzinis: «Tev ir militārista tvēriens, mīļā sirds!» «Jā, man patīk triept krāsas uz audekla bieziem triepieniem, neesmu smalku līniju izzīmētāja.» Taču Birutas gleznās attēlotais nekad nav agresīvs. «Es pazūdu katrā savā gleznā un gleznojot nejūtu laika ritējumu, nekad īsti nezinu, kas tieši rezultātā taps,» stāsta Biruta, papildinot, «tā laikam ir tā brīvība, tā vienkāršā skaistā būšana, kuru mēs visi tik izmisīgi meklējam. Tā ar mani tajos brīžos notiek. Un gleznas rezultāts ir kāds no sirds un dvēseles dziļumiem izcelts manis pašas atspulgs.»
Biruta stāsta, ka joprojām meklē savu ceļu glezniecības virzienos. Taču tas nav pašmērķis. Jo gleznot tagad viņai nozīmē ne tikai nodarboties ar mākslu, bet primāri tā ir iespēja beidzot ļaut sev būt pašai.
Viņas bija pirmās
Iespējams, viens no galvenajiem iemesliem uzdrošināties piepildīt savu sapni slēpjas tajā dienā pirms pieciem gadiem, kad Birutas un viņas tuvinieku dzīve apgriezās kājām gaisā. «Audzējs. Ceturtā stadija,» bezkaislīgi stāvēja rakstīts melns uz balta Birutas dzīves grāmatā.
«Varbūt izklausīsies dīvaini, taču no tās vasaras un laika slimnīcā man palikušas tikai siltas un mīlestības pilnas atmiņas. Es pati nezināju situācijas reālo skarbumu, to iznesa mani bērni, manas meitas. Kad mani aizveda uz slimnīcu, es gan nojautu, kāda ir realitāte, taču arī tad es ticēju, ka izdosies. Palikt dzīvai un veselai. Tas man bija ļoti svarīgi manu bērnu, manas ģimenes dēļ. Tikmēr tieši bērni bija tie, kuri tobrīd iznesa visu smagumu un mani sargāja no realitātes. Es nenojautu, kādi lēmumi, smagas sarunas norisinājās palātas ārpusē. Par spīti ārsta norādījumiem, ka operēt nav vērts, jo ar šādu diagnozi izredžu neesot vispār, meita Maija uzstāja: «Mēs operēsim, jo būsim pirmās, kam izdosies!» Izdevās. Šobrīd esmu vesela. Taču pilnīgi noteikti kāda daļa manis pazuda kopā ar audzēju. Tā daļa, kura nemācēja pa īstam priecāties par dzīvi, tā daļa, kura neļāva ticēt sev pašai,» atklāta ir Biruta.
Jautāta par ģimenes atbalstu gleznošanas procesā, Biruta gatava runāt stundām: «Man ir brīnišķīgas meitas Maija un Zane, fantastiski znoti un paši labākie mazdēli pasaulē. Šie cilvēki, mana ģimene ir spēks un mīlestība. Meitas kopš mazām dienām ir bijušas ne tikai bērni, bet mani draugi. Kad vairākus gadus klusi izteicu cerību, ka gan jau kādreiz, gan jau kādu dienu piepildīšu savu seno sapni par gleznošanu, viņas bija tās, kuras neļāva to atlikt. Uzdāvināja 60 gadu jubilejā molbertu un visu gleznošanai nepieciešamo. Molberts gan divus gadus pildīja vien interjera priekšmeta lomu, līdz uz tā tika uzlikts pirmais pašas radītais darbs.»
Vairs ziemas nebaidās
Biruta nemīl ziemas un rudeņus, taču šogad no šiem gadalaikiem vairs nebaidās. «Es ar nepacietību gaidu, kad atsāksies gleznošanas studijas un lietainie, tumšie un garie vakari paliks tikai kā dekorācija krāsām un tām spilgtajām sajūtām, ko var piedzīvot tikai gleznojot.»
Vai ir sapņu glezna, kura Birutai noteikti jāuzglezno. «Visu manu mīļo portreti. Manu meitu, mazdēlu, znotu. Tie ir paši svarīgākie cilvēki, svarīgāku iemeslu dzīvot, kā būt kopā ar viņiem, man nav! Jā, es gribētu uzgleznot arī kaķenes Bertas portretu!» sparīgi atbild Biruta.
Blakus militārista tvērienā gleznotajiem Birutas dvēseles atspulgiem Peldu ielas namiņu kādu dienu rotās mīļo portretu galerija. Un arī šajās gleznās kaut kur starp krāsu pārejām būs pati Biruta. Kā visās citās viņas gleznās.
