Pēc gandrīz divu gadu pārtraukuma vokālā grupa Cosmos – Jānis Šipkēvics (kontrtenors), Andris Sējāns (kontrtenors), Juris Lisenko (tenors), Jānis Ozols (baritons), Jānis Strazdiņš (bass) un Reinis Sējāns (ritms) – drīz priecēs klausītājus visā Latvijā, ieskandinot Ziemassvētkus un pavadot ziemas aukstākos mēnešus.
Stāstīs pasakas, dziedās dziesmas un spēlēs teātri 20 koncertos, kas notiks Cēsīs, Talsos, Aizkrauklē, Limbažos, Jelgavā, Liepājā, Saldū un Rīgā. Pasaku koncerti būs veltīti visai ģimenei, un tajos grupa sirsnīgā gaisotnē stāstīs bērnu sarakstītās pasakas no sava jaunākā albuma "Pasaki man un tev", kā arī izpildīs sirsnīgākās dziesmas no iepriekšējiem albumiem.
Jānis Šipkēvics: – Diezgan ilgi nebijām koncertējuši, tāpēc šķita, ka ir piemērots brīdis, lai šajā pelēcības pilnajā laikā dotu kaut ko krāsainu gan paši sev, gan publikai.
Lielu daļu programmas veido bērnu sarakstītās pasakas no krājuma Pasakas par bērnu dzīvi, kā arī dziesmas no mūsu repertuāra ar vislielāko pozitīvisma lādiņu un, protams, Ziemassvētku mūzika. Grupa Cosmos ir radusies Ziemassvētkos, tāpēc šis mums ir daudzējādā ziņā zīmīgs laiks.
Kādai ir jābūt Ziemassvētku dziesmai, lai tā uzrunātu klausītāju?
Andris Sējāns: – Vieni par Ziemassvētkiem priecājas astronomiskā nozīmē, jo pēc ziemas saulgriežiem diena kļūst garāka, citiem tie ir Dieva Dēla dzimšanas svētki, kas ir nozīmīgs notikums visai plašajai pasaulei. Gada tumšākajā mēnesī pieminot kaut ko gaišu, labāk raisās domas. Tātad labā Ziemassvētku dziesmā ir jābūt priekam. Bet tas nenozīmē, ka prieks jāizsaka traļivaļi, piedodiet, ārišķīgā manierē. Prieks var būt iekodēts pavisam klusā, lēnā un mazā dziesmiņā.
Kura no Ziemassvētku dziesmām jums katram ir vistuvākā?
Jānis Šipkēvics: – Pēc albuma Ticu, un viss man tāda ir Klusa nakts, svēta nakts, kas ir viena no pasaulē visbiežāk dziedātajām un dzirdētajām. Andra Sējāna aranžējumā šī dziesma mūsu repertuārā ieguva jaunu elpu.
Reinis Sējāns: – Manu tuvāko dziesmu varētu nosaukt Andris. (Visi smejas.)
Andris Sējāns: – Reinim ļoti patīk Reiz mežā dzima eglīte.
Reinis Sējāns: – ...jo tā ir mīļākā Ziemassvētku dziesma arī manam brālēnam, trakajam Salavecim. Mēs bērnībā ļoti bieži klausījāmies Reiz mežā dzima eglīte, visus vārdus zinājām no galvas un joprojām zinām. Domāju, ka brālēns, trakais Salavecis, piedalīsies arī šajos koncertos.
Andris Sējāns: – Mani pēdējā laikā saista tautas mūzika, tostarp Ziemas saulgriežu dziesmas, jo tajās ir forša enerģija. Bet no baznīcas Ziemassvētku dziesmām – Klusa nakts, svēta nakts.
Juris Lisenko: – Manējās ir Gilberta Gilro Skaistā dziesma un Sāras Braitmenas izpildītā Winter Song. Pēdējai ir arī saistošs klips.
Kādi jums ir palikuši prātā bērnības Ziemassvētki?
Juris Lisenko: – Agrāk mājās bija eglīte, bet tā īpaši nesvinēju. Tagad, kad man ir mazs brālītis, sanāk vairāk svinēt, būt arī Ziemassvētku vecītim. Ja mājās ir bērni, svētku sajūta ir spilgtāka. Un vēl ir jātic brīnumam. Jo ir tas, kam tu tici. Ja tu skaties uz degošu brīnumsvecīti un priecājies par tās liesmiņu, nevis domā, ka...
Reinis Sējāns: – ...tas ir degošs alumīnija pulveris... (Visi smejas.)
Juris Lisenko: – ...tad tu neesi nošķirts no brīnuma.
Reinis Sējāns: – Daudzi, ikdienas skrējiena ātruma, stresa un aizņemtības pārņemti, kādā brīdī sāka ticēt, ka Ziemassvētku vecīša nav. Bet viņš ir.
Jānis Šipkēvics: – Ziemassvētki manā bērnībā bija vieni no tām retajām reizēm, kad redzēju savu ģimeni kopā. Tas arī bija tas īpašais. Ziemassvētku patieso nozīmi šodien spēju vairāk novērtēt nekā bērnībā, jo tad tie man asociējās ar dāvanām. Tagad saprotu, ka sirdsmiers un laimes izjūta neatnāk paši, ir jāpiestrādā. Un Ziemassvētki ir jauks stimuls to darīt.
Andris Sējāns: – Man bērnībā Ziemassvētku bija par daudz un par skaļu, jo esam liela ģimene. Turklāt vajadzēja uzstāties ne tikai mājās, bet arī koncertos.
Jānis Strazdiņš: – Tāpat kā Andris, arī es kopš bērnības Ziemassvētkos esmu kopā ar kori uzstājies koncertos, dziedājis dievkalpojumos, tāpēc šos svētkus mājās īpaši nesvinējām, jo es... nebiju mājās. Kaut neesmu pārāk reliģiozs cilvēks, sanācis daudz laika pavadīt baznīcā.
Jānis Ozols: – Man Ziemassvētki asociējas ar egles pušķošanu. Ja mazam bērnam ģimenē parasti nav lielu iespēju kaut ko noteikt, tad šajā gadījumā man tika dota tāda vara – es norādīju, kādai mantiņai kur jākarājas. Tas man ļoti patika. Protams, tikpat liels prieks bija par dāvanām. Kad gāju skolā, Ziemassvētkos, tāpat kā daudzi kosmosieši, kopā ar zēnu kori dziedāju gan baznīcās, gan svētkus pasākumos.
Ko jūs klausītāju ieintriģēšanai varētu pateikt par Pasaku koncerta programmu?
Andris Sējāns: – Tās pamatā ir bērnu rakstītas pasakas, kas, nešaubīgi, ir saistošs literārs materiāls.
Mazo prātus nodarbina visa plašā pasaule. Un bieži vien viņi to saprot labāk nekā mēs, pieaugušie. Par mums viņi arī raksta – kā pieaugušie izskatās no viņu redzespunkta – no apakšas. Tāpat bērni savās pasakās priecājas par dažādu priekšmetu un dzīvu būtņu raksturiem un savstarpējām attiecībām. Ir stāsti ar zemtekstu un bez tā. Domāju, ka mums izdosies visas pasakas brīnišķīgi ilustrēt uz skatuves, tās mazliet teatralizējot.
Jānis Šipkēvics: – Albuma Pasaki man un tev tapšanas laikā radās vairāki ļoti stabili un pašpietiekami tēli, kuri ir pelnījuši, lai šajā koncertā viņiem būtu solonumurs. Viens no šiem tēliem ir pustrakā operdziedātāja lapsa, kura izpildīs kaut ko no Andrea Bočelli repertuāra. Būs arī kāds mednieks, kurš pievērsīsies Gustavo repertuāram. Un vēl šajā programmā būs ēnu teātris, kurš guva lielu skatītāju atsaucību mūsu iepriekšējā koncertā, kad rādījām Rūķīšus un meža veci. Šogad būs divi ēnu teātri – lielais un mazais, kas vizuāli paspilgtinās pasaku norisi.
Mums ir ideja arī par kādu dāvanu visiem bērniem, kas ieradīsies uz koncertu. Pateicoties tipogrāfijai Dardedzes hologrāfija, mēs varam izgatavot unikālu priekšmetu – portatīvu ēnu teātri, kura darbināšanai nepieciešama tikai viena tējas svecīte. Sveiciens ugunsdzēsējiem!
Reinis Sējāns: – Bērnu sarakstītās pasakas ir īsts tīrradnis, viņu vēstījumos iekodētās domas atbruņo. Tāpēc ar šo literāro materiālu bija viegli strādāt, tēli radās brīvi un dabiski, un arī labi saslēdzās ar dziesmām.
Jānis Šipkēvics: – Bērnu domāšana ir brīva no pieaugušo pasaules uztveres uzslāņojumiem – ļoti dzīva, pirmatnēja un nesabojāta. Dabiska. Un viss, kas ir dabisks, ir veselīgs un nav garlaicīgs.
Reinis Sējāns: – Man šķiet, ka būs diezgan smieklīgi. Pieļauju varbūtību, ka kādā no tūres koncertiem mēs apsmiesimies un būs grūti turpināt uzstāšanos.
Kas tā liek domāt?
Reinis Sējāns: – Trakā operdziedātāja lapsa un arī mednieks.
Jānis Šipkēvics: – Šīs Maksam un Moricam raksturīgās noskaņas dominēs, taču, protams, būs arī liriskākas pasakas, kas līdzinās Mazā prinča apcerēm par dzīvi un skar eksistenciālus jautājumus.
Kāds jums bijis šis gads, kas strauji tuvojas izskaņai?
Andris Sējāns: – Ja runājam Cosmos griezumā, tad tas bijis diezgan mierīgs, bet man šis gads izrādījās tik aktīvs un piesātināts, kā reti kurš līdz šim.
Reinis Sējāns: – Cosmos tas nebija piespiedu miers un atelpas brīdis. Mēs gribējām pasēdēt un apcerēt, kas ir izdarīts un kas vēl ir jāizdara.
Jānis Šipkēvics: – Pārdomājām, vai viss, ko esam darījuši, ir bijis tā, kā mēs to gribējām. Protams, arī globālie notikumi iespaido mūs. Tie piebremzēja mūzikas pasauli, pievilka tuvāk zemei un lika padomāt, ko darīt tālāk. Tas daudziem ir nācis par labu un devis iespēju...
Andris Sējāns: – ...izvēlēties citu profesiju. (Visi smejas.)
Jānis Šipkēvics: – Tas ir skumjākais scenārijs, bet optimistiskākais – šis laiks rosina izrauties no inerces.
Jānis Strazdiņš: – Aizrakties līdz Mocartam.
Jānis Šipkēvics: – Man daudz būtiskāki par profesionāliem ir emocionālie mērķi – sajūtas, kuras vēlos sasniegt uzstājoties. Un tās nav saistītas ne ar pasaules tūri, ne ar Grammy balvu. Es gribu būt laimīgs un harmonijā ar to, ko daru. Būt lepns par padarīto. Līdz šim tas ne vienmēr ir sanācis.
Vai ir jau kādas nojausmas par Cosmos nākamo albumu?
Jānis Šipkēvics: – Nojausmas ir – tas varētu būt saistīts ar pasaules tautu un seno mūziku, mazāk – ar popmūziku. Protams, ir vēl visādas idejas.