«Ja kādreiz gribējās pucēties un šikot, tad šodien prioritātes ir sakārtojušās citādāk. Šodien man svarīgāka ir mana veselība un enerģija, tāpēc, ja man tagad būtu jāizvēlas starp labu masāžu, matu masku vai jaunu kleitiņu, es izvēlētos matu masku un masāžu,» saka Dailes teātra aktrise Sarmīte Rubule.
Ikdienā viņai nav vēlmes izcelties, viņa ir ar mieru iejukt pūlī un būt absolūti nemanāma un neuzkrītoša.
Šajā vasarā gan viņu nevar nepamanīt – viņa ir iesaistījusies savas kolēģes Olgas Dreģes jubilejas koncerta programmā, ar kuru brauc pie skatītājiem visā Latvijā. «Man nekad neviena vasara nav bijusi tik pilna kā šī. Šovasar tikai strādāju. Bet es nežēlojos – ja ir spēks un varēšana, kāpēc ne!» saka Sarmīte Rubule. LTV seriāla Eņģeļu māja skatītāji viņu šoruden iepazīs arī Judītes lomā, kura šķils intrigas un, jau parādoties vien, izraisīs elektrisko īssavienojumu.
Neapkraujas ar lupatām
«Pašlaik manā drēbju skapī ir maz apģērba – to visu mierīgi varētu ietilpināt vienā mazā čemodāniņā,» stāsta aktrise. Viņa neapkraujas ar drēbēm, gluži otrādi – ir atbrīvojusies no visa liekā. Jo drēbēs sakrājas visādas enerģijas, tāpat kā matos, kas tāpēc ir regulāri jāapgriež. Aktrise ir atstājusi sev vien dažus apģērba gabalus, kurus var dažādi sakombinēt, tāpēc nav vairs «stundu jāstāv domājot, ko lai uzvelk mugurā»...
«Es esmu diezgan pieticīga, neapgrūtinu sevi ar daudz mantām un lupatām, jo negribu tajā visā pazust. Es drīzāk iegādājos kvalitatīvāku apģērbu un lietoju to ilgāk, nevis piekrauju pilnu skapi ar štruntiem, kas ātri izirst pa vīlēm,» stāsta Sarmīte. Šajā dzīves periodā viņa galīgi neiespringst par savu garderobi. «Var jau uzvilkt visskaistāko kleitu, bet, ja sievietei acīs nebūs prieka starojuma, ja nebūs pozitīvas enerģijas, tā izskatīsies kā uz pakaramā. Var saģērbties arī pavisam necili, bet, ja sieviete būs laimīga, tad arī vienkāršas drēbes viņai piestāvēs un izskatīsies labi. Tāpēc tagad neakcentēju drēbes, bet koncentrējos uz savu iekšējo spēku, uz savu personību,» atklāj aktrise.
Sākumā deguns, tad pletīzers
«Es savu stilu vēl neesmu atradusi,» domā aktrise, sakot, ka viņa var būt gan sportiska, gan eleganta, gan kičīga. Pēdējā laikā Sarmīte biežāk izvēlas bikses, kādu blūzīti un... zemos apavus. «Agrāk staigāju tikai uz augstiem papēžiem. Es un zemie papēži? Tas nebija iedomājams!» viņa sirsnīgi smej un saka, ka arvien vairāk domā arī par kāju ērtību un izvēlas ērtus apavus. «Man ir diezgan liela kāja – 41. izmērs. Kad stājos Teātra fakultātē, man bija trauma: man likās, ka visas aktrises būs īkstītes, princesītes – ar 36., 37. izmēra kāju. Bet tad uzzināju, ka citām ir arī 41. un pat 42. izmērs. Mūsu deju skolotāja Tamāra Ēķe teica: «Nu jā, latviešu meitām sākumā parādās deguns, tad pletīzers un tad pati.» Jā, es arī uzskatu, ka sievietei tas ir liels izmērs,» aktrise nosaka un pasūdzas, ka ar apavu iegādi – lai tie neizskatītos lieli un smagnēji – tiešām ir problēmas. «Nezinu, kāpēc savulaik pieļāvu savas kājas mocīt nekvalitatīvos un ne sava izmēra apavos: tev jau tikai viena aina, gan izturēsi. Tagad kājas ilgojas, lai tās palutina,» Sarmīte secina, uzsverot, ka nu gan viņa gatava ieguldīt lielāku naudu, bet lai kājām būtu ērti – nevar sevi tā spīdzināt.
Jo tu esi tā vērta!
«Tas ir tik smieklīgi, ka cilvēki cits citam dod padomus, kā vajadzētu dzīvot, kā ģērbties. Šai sakarā man patīk teiciens: «Nevajag mācīt dzīvot, labāk palīdzi materiāli!» Protams, tā būtu koķetēšana, ja es teiktu, ka man nepatīk dārgi zīmoli. Ir patīkami, ja vari atļauties kvalitatīvu apģērbu, taču... to jau visi zina, kādas teātrī ir algas...» stāsta Sarmīte. Viņa atklāj savu niķi: aktrisei patīk sapirkties skaistus modes žurnālus – Vogue, Elle un tamlīdzīgus – un tad tos šķirstīt, pētīt. «Varbūt par to naudu varētu nopirkt jaunu somiņu, bet nē – es sapērkos žurnālus un izsapņoju to sapni, kā būtu, ja būtu... tik skaisti! Es to izdzīvoju un eju tālāk! Kaut kas tajā ir – es caur to žurnālu iedvesmojos.»
Aktrise nenoliedz: ja viņai būtu izvēle, viņa ģērbtos, kā pati saka, «dimantiņos». «Jā, es gribētu, lai ir tā sajūta: shine like a diamond! Ir jau tā jādomā: ...jo tu esi tā vērta!»
