17. gadsimtā, dodoties kolonizēt Āfrikas dienvidus, būri ņēma līdzi molosus, kas Holandē audzēti jau kopš 14. gadsimta. No tiem izveidojusies Dienvidāfrikas burbulu šķirne.
Jaunajā zemē lielajiem suņiem bijis plašs pienākumu loks. Pirmkārt jau viņiem uzticēta īpašuma un dzīvības sargu loma. Cits uzdevums – palīdzība medībās un aizsardzība pret Āfrikas plēsoņām.
Ar saknēm Eiropā
Burbuliem ir iedzimts sarga instinkts, taču viņi nav nedz nepamatoti agresīvi, nedz pārlieku bailīgi.
Burbuls ir DĀR nacionālais dārgums, bet citviet pasaulē suņinieku organizācijas mēģina ieviest savai filozofijai atbilstošu burbulu tipu, veicot attiecīgu selekciju. Piemēram, ASV pieprasīti milzīga auguma burbuli – jo lielāks, jo labāks! Krievijā cieņā ir mazāki, taču ļoti spēcīgi un fiziski aktīvi suņi. Rietumeiropā šīs šķirnes suņus uzskata par eksotisku vai pat luksusa mantu, un ļaudis galvenokārt vēlas mierīgus dzīvniekus, kas piemēroti pilsētas apstākļiem.
Jēkabpilietis Cēzars
Dienvidāfrikas burbuls Cēzars (pilnā vārdā Danger"s Cez"s–Centurion) ir divus gadus un divus mēnešus vecs. Viņa saimniece Maija Zālīte stāsta: "Man patīk iespaidīgi suņi, ar kuriem nopietni un daudz jānodarbojas. Šī šķirne piesaistīja gan ar eksterjeru, gan raksturu. Pirmā mana burbule bija Cēzara mamma Daianara, kura atvesta no audzētavas From South Africa Maskavā. Viņa uzaugusi privātmājā un pilsētas dzīvoklī iedzīvoties nespēja... Šai kucītei bija jāpārceļas uz dzīvi laukos."
Cēzars gan ir īstens pilsētnieks – viņam patīk no rītiem pagulēt, tīk lēnas pastaigas. Viņš labprāt dzer no peļķēm, bet tajās kāpt sunim netīk – ja nevar pārlēkt, tad iet apkārt.
Visu rakstu lasiet 14. novembra izdevumā Māja.
