Uzminiet, kur tas ir un kas tas ir: lauki, ne lauki, mežs, ne mežs, divas upes un jūra? Tas viss ir tepat, Rīgā, Buļļusalā, kur gadsimtiem ilgi dzīvojuši zvejnieki un viņu pēcteči.
Jautāta, kā atrast saimnieci un viņas kaziņas, Skaidrīte Ozoliņa pasmaida, sak´, adrese ir, bet arī šoziem Rojas iela zem ūdens, tā ka jānāk vien no lielā ceļa. Māju saimnieci daudzi rīdzinieki pazīst pēc sejas, jo Skaidrīte septiņus gadus braukājusi par konduktori 3. maršruta autobusos. Kad metusi darbam mieru, dikti pietrūcis nemitīgās rosības. Tad nu beidzot padevusies kaimiņienes mudinājumam un paņēmusi no viņas mazu baltu kaziņu. Kaza auga, auga, kamēr kādudien viņai atskrējuši divi kazlēniņi. Puisis uzreiz ticis apčubināts, bet sīkaļa kaziņa, novārtā pamesta, sabrukusi gulēja kūtiņas salmos. Skaidrīte nopūšas: «Ja nebūtu dienā noķēruši, viņa būtu uzreiz nobradāta. Es redzu, kaziņa taču ir dzīva, dzīvība iekšā ir! Tad nu nesām iekšā, pie gultas nolikām kastīti ar sienu, un sākās Megijas dzīve. Es pirmajās naktīs ik pēc divām stundām dzirdu: mē-ē... Knapā balstiņā. Atkal puncītis tukšs. Man pudelīte jau sagatavota, cēlu klēpī un baroju. Mēnesi turēju mājās, kamēr pati sāka steberēt. Pa dienu izvedu ārā, bet pa nakti nesām iekšā, lai kaza nenobada. Viņa tik ilgi mēkšķēja savu mēk, mēk, kamēr nosaucu par Megiju.» Skaidrīte pasmaida: «Laikam jau Mega domā, ka esmu viņas īstā māte, kā veru vārtus, kaza no kūts jau sauc. Vispirms man jāiet ar viņu apsveicināties, bet Mega krietnu brīdi bubina un bubina, kamēr visus dienas notikumus izbubinājusi. Tikai tad es drīkstu iet uz māju.» Tagad Megija jau par puišiem domā, viņai ar āzīti Dambo tā sapas, kungs guļ uz plaukta, Mega iekārtojas apakšā. Arī ēd no vienas bļodas, galvas kopā sabāzuši. Ar kazu ēdināšanu Skaidrītei ir, kā ir, gandrīz vienmēr jāstāv klāt. Un kā nu ne, saimniece piepilda katram savu bļodu, bet nešpetnā More uzreiz klāt un visus no kūts laukā! Pati kā cienmāte iestājas durvīs, ragi vien ārā. Tad nu laiks Skaidrītes vaicājumam: kur stiba? Pēc šiem burvju vārdiem ceļš momentā brīvs. Lai gan, ja godīgi, vairāk par gaisa švīkstināšanu stibai darba nav. Lai vai kurš, bet Ozoliņu kazas ar badu nesitas, izrādās, pat tā noēdušās, ka slinkas uz mīlēšanos, tāpēc arī piena neesot. Bet, kā nebarosi, ja tiek gan maizes atgriezumi, gan saknes, cik spēj nošķīt. Vīra Ķekavas radi tāpat vien nebraucot, ja ir klāt, tad ar pilnu piekabi lauku labumu.
Kazām pa vidu ik pa brīdim pamaisās melnais ņurrātājs Mikiņš, kura pārziņā ir grauzēju dzimstības kontrole. Miera Mikam nav iebildumu savu guļvietu atpūtas krēslā dalīt ar Brendiju. Melnais suņuks baltās kurpēs Skaidrītei īpaši mīļš, kucēnu savulaik no kaimiņiem atnesis viņas Arvīds. Vīrs jau aizsaulē, Brendijs saimnieci tagad sargā par diviem. Tovakar dārzā svinējuši vīra dzimšanas dienu. Kā nu tādā reizē bez kaimiņa, kurš nezin kāpēc vēl kavējies. Arvīds gājis raudzīt un redz, kaimiņu Ojārs ar kucēniem ņemas, pieklīdušai sunei atskrējuši. Tad nu sitis vienu padusē un nosaucis par savējo. Mājās visiem svinētājiem lielie prieki, kurš par krusttēvu, kurš – krustmāti pieteicies. Krustvecāki tā kā būtu, bet kā tad suni sauks? Un tā, lai vārdā noteikti būtu R. Skaidrīte īsti neatmin, vai tovakar galdā celts arī brendijs, bet kādam viesim šis dzēriens noteikti bijis sirdij tuvs, un tā pa visu pagalmu noskanējis: Brendijs! Pārējie piekrituši, vārdam nav ne vainas. Kāda viņam suga? Šķiet, tipiskais buļļusalietis. Šeit vai katrā trešajā pagalmā svešos uzpasē slaiki melni suņi garām stirnas kājām, katram balta kravate kā firmas zīme priekšā. Suņa sirdij uzticība pāri plūst, vien kāda garām skrejoša kucīte Brendiju spēj salas mežos pat uz pāris dienām ievilināt. Pēc tam dažu labu reizi suņu cīņās gūtās brūces nākoties nedēļām laizīt. Vakaros savējos mājās gaidot, Skaidrīte reizumis pārcilā pagājušo gadu albumus un vecumvecu, sadzeltējušu Bullenhof muižkundzes parakstītu dokumentu, kas apliecina senču tiesības nomāt šo īpašumu. Skaidrīte pasmaida, diez ko madāma teiktu par kazu turēšanu, jo līgumā strikti norādīts: rentniekam atļauts 2 govis un 1 zirgu turēt, bet, tā kā salinieki gājuši zvejā, viņiem bija «jāalgo viens uzticams gans, kas pieskatītu, lai lopi neapskādē muižas ganības». Un stringri noteikts, ka rentnieks nedrīkst nekāda iemesla pēc svešus lopus muižas ganībās laist. Par kazām tolaik nez kāpēc netika padomāts.
