"Suns ir tīra mīlestība. Viņš netur ļaunu prātu, jūt, kad saimniekam ir slikti, nāk klāt, pieglaužas. No cilvēka vienmēr nesagaidīsi šādu beznosacījuma mīlestību," par savu mājas mīluli – četrus gadus veco čivavas kucīti Parisu – saka Dailes teātra aktieris Lauris Subatnieks.
"Kad iepazinos ar savu otru pusīti Lindu, viņai jau bija čivavas šķirnes kucēns – četrus mēnešus vecā Parisa, tā ka šā mājdzīvnieka izvēle nav mūsu abu pieņemts lēmums," stāsta Lauris un piemetina, ka tobrīd Latvijai esot sācis velties pāri mazo sunīšu bums. "Parisa vēl bija kucēns, tāpēc viņa mani pieņēma ātri, kaut ir suns ar raksturiņu. Šiem mazo šķirņu pārstāvjiem piemīt izteikta tieksme dominēt, viņi grib, lai viss notiktu pēc viņu prāta."
Tomēr šī īpašība nekavē ļoti pieķerties savai dievībai – saimniekam vai saimniekiem. Cilvēki, ar kuriem šie miniatūrie sunīši dzīvo zem viena jumta, kļūst par viņu dzīves centru, tāpēc mazā radībiņa piedalās visās saimnieka dzīves norisēs. "Ja mēs ēdam, Parisa ir blakus, ja sēžam uz dīvāna, iekārtojas mūsu tuvumā, bet, kad ejam gulēt, mums pa vidu zem segas ieritinās mazs kamolītis, kaut suņukam ir pašam sava mājiņa," nosmej aktieris.
Skatās Discovery
Izrādās, Parisa netiekot no rīta un vakarā vesta pastaigā, lai varētu ieelpot svaigu gaisu un nokārtot dabiskās vajadzības. Par tualeti kalpojot mitrumu uzsūcošais paladziņš, ko pērkot arvien lielāka izmēra, bet laukā tiekot tad, kad saimnieki dodas kaut kur ārpus Rīgas. "Parisa, nokļūstot uz cilvēka pilnajām pilsētas ielām, izjūt lielu stresu, tāpēc pārāk ar šādām pastaigām neaizraujamies. Turklāt, viņu palaižot skriet bez saitītes, nevar būt drošs, ka čivava nepazūd. Visādu smaržu un vilinājumu, kam doties pa pēdām, ir daudz, bet nav pārliecības, ka Parisa reaģēs uz savu vārdu, kad viņu vajadzēs sasaukt," skaidro Lauris. "Toties, dodoties kaut kur brīvā dabā vai pie radiem uz laukiem, viņu ņemam līdzi. Kad šajos Jāņos bijām pie Lindas māsas Tūjā, sunītis varēja iepazīt citu pasauli un kārtīgi izskrieties."
Aktieris novērojis, ka Parisai vai nu greizsirdības, vai kāda cita iemesla dēļ nepatīkot citi dzīvnieki. "Bail gan nav, jo kā jau visiem maziem sunīšiem dūša viņai ir liela."
Lai pa dienu, kamēr saimnieki ir prom savās gaitās, īsinātu laiku, Parisa padzenājot pa istabu savas spēļmantiņas, tomēr daudz labprātāk skatoties televīziju. "Ejot uz darbu, parasti sunīti ieceļu gultā un ieslēdzu televizoru, noregulējot uz Discovery programmu."
Dīvainie suņi
Lauris stāsta, ka čivavas esot gudri dzīvnieki – ļoti labi sajūtot gan to, kāds ir saimnieku dvēseles stāvoklis, gan apzinoties, kad sastrādāto palaidnību dēļ var dabūt bārienu. "Man ir tikai stingrā balsī jāpasaka: "Parisa!", un sunim ir skaidrs, kāpēc es tā rīkojos. Pēc tam kādu laiku šī palaidnība netiek pastrādāta, bet tad jau dzīve atgriežas vecajās sliedēs. Suns ļoti pārdzīvo, ja tiek ignorēts, jo ir bara dzīvnieks. Domāju, ka Parisa mūs uzskata par suņiem, tikai tādiem dīvainiem."
Aktieris apgalvo, ka viņš spējot būt diezgan stingrs savās prasībās, kad Parisa esot sastrādājusi kādas nerātnības, taču Linda gan ne. "Draudzene suņukam uzreiz piedod – paņem blakus gultā, samīļo, iedod cepumiņus." Lauris atklāj, ka tajās reizēs, kad pašam gadoties sagrēkoties, Linda un Parisa veidojot koalīciju un vienoti nostājoties pret viņu. "Tad suņuks rej uz mani, sak", kur es vazājos apkārt."
Ja par Parisas ēdienkarti, tad tajā dominējot sausā barība, ko mazā lēdija labprāt papildinot ar āboliem, saulespuķu sēklām, sīpoliem, šokolādes gabaliņu, svaigiem gurķiem vai vārītu vistas gaļiņu. "Viņai šķiet ļoti būtiski ēdienu saņemt no cilvēka rokām, pat nav svarīgi, kas tas ir. Kad mēs ēdam, Parisa paņem kaut ko no sava trauciņa un ieturas mums blakus."
Lauris, līdzīgi kā daudzi dzīvnieku mīļi, atzīst, ka esot ļoti patīkama izjūta, kad, pārnākot mājās, pie durvīm viņu sagaida mazs, laimīgs suņuks. "Mani ļoti pārsteidz, ka Parisa starp daudzām mašīnām, kas brauc gar mūsu māju, nekļūdīgi atpazīst Lindas auto un sāk priecīgi riet, viņai atgriežoties."