Lidojošās nimfas

Ja gribas mājās kādu spārnainu saulstariņu, iespējams, ir vērts padomāt par papagaiļa iegādi. Un, ja nav iespēju turēt lielu putnu, bet pavisam mazu negribas, laba izvēle ir korella – vidēji liels papagailis, kurš ir diezgan vienkārši kopjams, taču gana interesants, lai ielīksmotu saimnieku.

No gandrīz 320 pasaulē zināmajām papagaiļu sugām apmēram 150 atrodamas Austrālijas zooģeogrāfiskajā apgabalā. Austrālijā un Tasmānijā mītošās korellas ir otrā daudzskaitlīgākā, kā arī otrā populārākā mājas mīluļu lomā esošā papagaiļu suga.

Pelēcīgie aborigēni

Par korellu piederību kādai dzimtai zinātnieki ilgi strīdējušies. Vieni mēģinājuši ierindot šos putnus kakadūveidīgo dzimtā (Cacatuidae), jo viņiem patiešām ir vairākas iezīmes, kas raksturīgas kakadū (piemēram, cekuliņš). Citi uzskatīja, ka korellas ir platastes papagaiļi (Platyceridae), jo korellām esot šīs dzimtas morfoloģiskās īpatnības. Visbeidzot vienojušies, ka korellas ir ne šis, ne tas, un dzimtu nodēvējuši par nimfām (Nymphicus). Romantiskāk noskaņotie skaidro, ka dzimtas nosaukums dots par godu Zeva un Gejas meitām – mūžam jaunajām nimfām, kas personificē dabas dzīvinošos auglības spēkus. Korellas ir vienīgā nimfu dzimtas suga.

Savvaļas korellas apveltīti ar pelēcīgām spalvām – nu gluži neizteiksmīgi putniņi, kas skatienu īpaši nepiesaista. Ievērojami ir šo putnu bari, kad apvienojas simtiem papagaiļu. Viņi apdzīvo skrajus mežiņus, eikaliptu audzes vai pat atsevišķi augošus kokus. Apmetnes tuvumā pavisam noteikti jābūt kādai ūdenstilpei. Skaļi ķērkādami, korellas dodas barības meklējumos un parasti ēdamo atrod labības laukos. Protams, lauksaimnieki par šādiem viesiem nepriecājas un uzskata viņus par īstenu sodību.

Pēc krāsām – uz Eiropu

Suga aprakstīta 1788. gadā, bet sīkāk korellu dzīve savvaļā aprakstīta 1840. gadā. Uz Eiropu šie papagaiļi atvesti 19. gadsimta 30. gados. Drīz vien korellas kļuva par itin populāriem būrīšputniem, un jau 1845. gadā (saskaņā ar citām ziņām – 1846. vai pat 1858. gadā) izdevies korellas pavairot nebrīvē.

Pirmie korellu turētāji Eiropā bijuši francūži. Un francūžiem arī radusies doma, ka pelēcīgie putniņi būtu jāizkrāso. Pie darba ķērās selekcionāri, mēģinot izveidot austrāliešus ar spilgtāku apspalvojumu. Šīs sugas papagaiļi dzimumbriedumu sasniedz apmēram gada vecumā, savvaļnieki, līdzīgi kā vairāku citu Austrālijas putnu sugu pārstāvji, var gadiem nevairoties, bet, sagaidījuši labvēlīgus apstākļus (pietiekami mitru gadu), var īsā laika periodā perēt vairākkārt. Kad selekcionāri bija izpētījuši, kādi apstākļi korellām tīk vislabāk, selekcijas darbs veicās strauji, un jau dažus gadus pēc pirmajiem izkrāsošanas mēģinājumiem bija iegūti vairāku krāsojumu papagaiļi. Viena iezīme gan visiem ir vienāda – galvas sānos (uz vaigiem) rotājas oranži vai sārti aplīši.

Dzīvokļa aplidotājs

Optimālā gaisa temperatūra korellām ir no +18 līdz +20 grādiem, taču izturīgie putni itin labi jūtas pat tad, ja gaisa temperatūra ir knapi augstāka par nulli. Vasarā droši var izlikt būrīti uz balkona, tikai jāraugās, lai putnu neapspīdētu tieši saules stari un lai neplosītu vēji. Arī dzīvoklī jāizvairās no caurvējiem – papagailis caurvēja dēļ var saaukstēties (ventilācijai gan jābūt labai!). Tāpat nevajadzētu likt būri pie apkures radiatoriem vai krāsns. Nedrīkst putnu turēt virtuvē – izgarojumi, kas rodas, dedzinot gāzi un gatavojot ēdienu, ir kaitīgi viņa veselībai.

Būrim jābūt vismaz 100x40x60 cm lielam. Vislabāk, ja sprosts gatavots no metāla, jo koka spraislīšus vai detaļas korella ātri vien saplucinās – knābis nav liels, bet spēcīgs. Jāielāgo, ka attālumam starp būra spraišļiem jābūt mazākam par putna galvas platumu, citādi mīlulis starp tiem var iesprūst un pakārties. Būri vēlams aprīkot ar dažādu diametru laktiņām un dažādām atbilstošām rotaļlietām aktīvai atpūtai – šūpolītēm, kāpnītēm u.tml. Jābūt trauciņam graudiem un citam ēdamajam – korellas ir graudēdāji, taču laiku pa laikam viņiem nepieciešamas arī dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Var dot, piemēram, vārītas olas baltumu. Gardumi ir augļi (arī žāvēti), veikalos nopērkamie augļu un sēklu kociņi, pavasarī – koku pumpuri, vasarā – zāle. Sprostā vēlams arī kaļķa klucītis un gliemežvāku maisījums vai sīki akmentiņi, kas nepieciešami barības pārstrādei. Allaž jābūt pieejamam svaigam un tīram ūdenim. Vēlama arī vannīte, kurā paplunčāties.

Būrī dzīvojošs papagailis katru dienu jāpalaiž izvingrināt spārnus – izlidoties pa istabu vai pa visu dzīvokli. To korellas dara labprāt, taču parasti atrod iemīļotu vietu kaut kur uz augstākām mēbelēm. Jāpielūko – laikā, kad papagailis lidinās pa telpām, logiem jābūt aizvērtiem, kā arī jāuzmanās, aizverot durvis – nereti par novērošanas punktu tiek izvēlētas durvis, un, tās aizverot, var traumēt putna kājas.

*

KORELLA

• Nymphicus hollandicus

• Savvaļā sastopams: Austrālijā, ielido arī Tasmānijā

• Ķermeņa garums: tēviņiem līdz 32,7 cm, mātītēm līdz 30,9 cm

• Spārna garums: tēviņiem 16,4–17,8 cm, mātītēm 16,1–17,9 cm

• Astes garums: tēviņiem līdz 17,5 cm, mātītēm līdz 16,2 cm

• Svars: vidēji 110–120 g

• Krāsa: savvaļā – parasti pelēka; balta ar dzeltenu galvu un cekuliņu, dzeltena, gaišpelēka, kanēļkrāsa, pelēka un balta, pelēka, dzeltena ar baltu, pelēka ar melnu, melna u.c.; parasti ausu rajonā ir oranži plankumi

• Mūža ilgums: 20–25 gadi

• Putna aptuvenā cena: Ls 10–30

*

Fiļa, kurš draudzējas ar kaķi

Fiļam ir aptuveni trīs gadi. Žanna Kmito stāsta, ka šis putns pret cilvēkiem ir piesardzīgs. Ne ar vienu nemēdz maigoties, satraucas vai pat kļūst dusmīgs, ja telpā ienāk kāds spilgtās drēbēs ģērbies, ja kāds pārāk mēģina izrādīt savu mīlestību, tad drīzāk var ieknābt. Tikai nesen sācis sēsties saimniekam uz rokas, pamazām pierodot arī pie Žannas.

Taču vispār Fiļa esot jautrs un runīgs. «Fiļam patīk klausīties, kā aiz loga dzied putni, un tad viņš mēģina kaut ko atbildēt. Turklāt dara to, imitējot dzirdētās skaņas. Dzīvojam netālu no slimnīcas, tāpēc bieži vien dzirdamas ātrās palīdzības mašīnu sirēnas, un tās viņam patīk atdarināt. Un arī tad, kad sirēna dzirdama pa televizoru, Fiļa tūdaļ pievienojas!» stāsta Žanna. Cilvēku valodā gan šis korellu puika nerunā. «Vienīgi mēdz saukt savu draugu – svītraino kaķi Kuzju: «KuzjaKuzja KuzjaKuzja!» Un kaķis nāk!» smaida Žanna.

Vai tiešām iespējama draudzība starp putnu un kaķi? «Ir! Pirmoreiz, kad ieraudzīju, kā Kuzja uzlec uz galda, uz kura atrodas Fiļas būris, nobijos. Taču viss kārtībā – kaķis guļ, papagailis tekalē apkārt! Viņi abi gandrīz vienlaikus ienāca vīra mājās, Kuzja bija mazs kaķēns, Fiļa mazs putnēns, abi kopā izauguši. Un laikam jau kaķis, pieradis, ka viņa draugs ir papagailis, arī citus putnus uzskata par draugiem. Piemēram, reiz Kuzja uz zemes atrada putnēnu, kurš vēl nespēja palidot. Sēdēja un vēroja. Vīrs tikai noteica, lai Kuzja neiedomājas putniņu ēst, un runcis tūlīt aizgāja.»

Vai šāds papagailis nav pārāk skaļš kompanjons dzīvoklī? «Jā, balss Fiļam tiešām ir skaļa,» teic Žanna. «Pirmā runāšanas tūre viņam uznāk ap septiņiem no rīta, tad ap pusdienlaiku un arī vakarpusē. Pa starpu vēl parunājas ar putniem laukā.»

Fiļam ir neliels būris ar noņemamu jumtu, un viņam nepatīk, ja jumts uzlikts. «Viņam patīk palidot vai pasēdēt uz virtuves skapja,» stāsta Žanna. «Nokārtojas tikai būrī – ir tīrīgs un dzīvokli piemēslot nemēdz (ja nu vienīgi kādreiz satraukumā gadās ko apkakāt). Atklātos barības traukus nepiemēslo, ēdienu ūdens traukā nesamet.» Būrī ir pāris laktiņas, dzeramā un ēdamā trauks. Bet papagaiļu iecienītu rotaļlietu nav – interesantas mantas dzīvoklī atrodamas visur! Fiļas būrī gan ir viens priekšmets, kas sārtvaidzītim ļoti patīk – spogulis. Fiļa mēdz spoguļoties un sarunāties ar savu spoguļattēlu.

Fiļa saņem graudu maisījumu papagaiļiem, dažkārt tiek pirkta speciālā barība korellām. «Vasarā dodam viņam zaļumus, koku zarus. Ziemā reizēm jādod vitamīni. Fiļam ļoti garšo āboli. Izskatās, ka visa kā ir gana – putns ir veselīgs un možs,» uzskata Žanna. «Ar spalvām bija neliela problēma, kad vēl dzīvojām laukos. Tur viņa būris atradās tuvu krāsnij, un tad viņš sāka mest spalvas. Pārvietojām būri, devām zāles, un viss atkal bija kārtībā.