Kavaliera karaļa Čārlza spanieli Latvijā nav populāra šķirne. Nereti viņus uzskata par maziem kokerspanielīšiem, taču šīs šķirnes ir pavisam atšķirīgas. Kavalieri atšķiras pat no radniecīgajiem karaļa Čārlza spanieliem.
Šķirnes oficiālā vēsture aizsākusies tikai 20. gadsimta vidū, bet britu mazo spanielu vēsture ir gadsimtiem sena. Lai gan, iespējams, ar kavalieriem šiem notikumiem ir vien attāls sakars.
Vai no Austrumiem?
Mazie spanieli esot cēlušies no pekiniešiem, ko 900. gadā Ķīnas imperators uzdāvinājis dalailamam, – pekinieši sapārojušies ar Tibetas mazajiem suņukiem, un šo jaukteņu pēcnācējus uz Eiropu atveduši spāņu ceļotāji, bet no Spānijas līdz Britu salām nebūt nav tālu. Galu galā nosaukums «spaniels» norāda suņu izcelsmi... Taču saskaņā ar citu versiju 13. gs. itāļi ar ķīniešiem slēguši tirdzniecības līgumus, un tā nu no tālās austrumu zemes Eiropā nokļuvuši arī mazi ķīniešu šuneļi, kuri laika gaitā sajaukušies ar itāļu rējējiem, savukārt uz Angliju šos simpātiskos jaukteņus atvedis kāds krusta karu Eseksas grāfistes bruņinieks.
Lai nu kā, Ticiāna gleznās līdzīgi suņuki redzami 16. gs. itāļu augstmaņu rokās. Antonio Moro gleznotajā Anglijas karalienes Marijas Tjudores (Mērijas I) un Spānijas Filipa portretā (1554. g.) redzami kavalierīšus atgādinoši suņi, un jau pirms tam Henrijs VIII bija izdevis pavēli, ka galmā nedrīkst atrasties neviens suns, izņemot mazos dāmu spanielus. 1570. gadā karalienes Elizabetes I ārsts Johanness Kajuss aprakstījis Britānijas suņus un minējis vienkārši spanielus. Kad 1584. gadā nocirsta galva Marijai Stjuartei, no viņas tērpa krokām izvilkts viņas uzticīgais spanieliņš, kurš pat uz ešafota bijis kopā ar saimnieci...
Kavalieri un olgalvji
Pie karaļa Čārlza vārda britu pundurspanieli tika 20. gs. sākumā pēc karaļa Edvarda VIII iegribas – viņš vēlējās godināt savu spanielus mīlošo senci Čārlzu II. Kavaliera vārds saistāms ar karali Čārlzu I, kuram 1649. gadā republikas piekritēji nocirta galvu. Lieta tā, ka par kavalieriem dēvēti monarhijas piekritēji, kuri nēsāja parūkas, bet monarhijas pretiniekus dēvēja par olgalvjiem, jo viņi no parūkām bija atteikušies. Šo faktu atcerējās, kad bija pienācis brīdis sadalīt karaļa Čārlza spanielu šķirni divās.
Kopš abu Čārlzu laikiem britu tronī pabija valdnieki, kuriem patika mopši un hini, ar kuriem tika krustoti arī spanieli, iegūstot olgalvīgus vaibstus, un parūkaini pundurspanieli jau gandrīz bija izzuduši... Kad 1926. gadā amerikānis Rozvels Eldridžs kādā izstādē pamanīja karaļa Čārlza spanielus, viņš bija šokā – ne vēsts no senajās gleznās redzamajiem suņiem! Eldridžs pat izsludināja prēmiju tam, kurš viņam piegādās vecā tipa britu pundurspanielu. Pāris gadu vēlāk, kad beidzot šāds suns atradās, Eldridžs jau bija miris, tomēr ierosmi atjaunot seno suņu tipu viņš bija devis. Selekcionāri ķērās pie grūta darba, un kavaliera karaļa Čārlza spaniela šķirne kā patstāvīga atzīta 1945. gadā.
Mīļums mājās
Mazo, garmataino šķirņu suņu kopšana parasti nozīmē lielu noņemšanos ar kažoka kopšanu. Kavaliera gadījumā tā nav. Jāatceras tikai laiku pa laikam suņuku izķemmēt, īpašu uzmanību pievēršot kupli apmatotajām, garajām ausīm, – tajās mēdz ieķerties pa gruzim, turklāt tur vilna mēdz sapinkoties. Arī ziemā nekādi apģērba gabali nav vajadzīgi. Lielākas bažas rada jautājums, kā iegādāties veselu draudziņu. Tā kā šķirne nav īpaši izplatīta, gadās tuvradniecīgas pārošanas izraisītas kaites. Noteikti jāpārliecinās, vai iekārotā kucēna vecāki atbilst nepieciešamās veselības pārbaudes kritērijiem. Galvenokārt problēmas saistītas ar suņuku acīm un ausīm.
Ja iegādāts veselīgs kavaliera karaļa Čārlza suņuks, tad bēdu nekādu! Šie suņuki nav skaļi, spēj piemēroties gandrīz jebkuriem dzīves apstākļiem, ir mīļi un uzticami, turklāt draudzīgi gan ar cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Taču jāņem vērā, ka viņi tomēr ir spanieli, – aktīvi un dzīvespriecīgi radījumi, kam nepieciešamas rotaļas un pastaigas. Bet galvenais ir saimnieka uzmanība un mīlestība – bez tās šis suns nekādi nespēj iztikt!
Divi kavalieri – lai nav garlaicīgi
Diānai Strucei ir divi kavaliera karaļa Čārlza spanieli – divarpus gadus vecais Kimis (Kimey Boy Wendy) un gadu un divus mēnešus vecā Feja (Feya Black Z Dvoru Stanislavice).
Kāpēc viņa šādus mīluļus izvēlējusies? Diāna sapņaini stāsta: «Šo suņu skatiens un mīlestība, ko viņi izstaro pret jebkuru cilvēku, tas nav aprakstāms. Tas ir jāsajūt! Reiz aizbraucu līdzi draudzenei, kura grasījās iegādāties kucēnu, un ieraudzīju kavalieri. Kāds suņuks lēca man klēpī, visu laiku bučoja, bija pats mīļuma iemiesojums. Pēc mēneša kucēns jau bija mans. Viņš ar savu mīļumu un sirsnību bija mani iekarojis. Tolaik nezināju, ka jāpievērš liela uzmanība kavaliera karaļa Čārlza vecāku veselības pārbaudēm un kucēna veselībai. Kimis slimoja, bija nepieciešami ārsta apmeklējumi, dārgas zāles, pat operācija. Kad nolēmu iegādāties otru kavalieri, pievērsu uzmanību kucēna vecāku ciltsrakstiem un veselības pārbaužu rezultātiem, un Feja ir veselīga, standartam atbilstoša, ar Feju piedalāmies izstādēs, un viņa saņēmusi arī godalgas.»
Vai nebija gana ar vienu suņuku? «Man jābūt darbā, bet kavalieriem nepatīk būt vieniem. Lai gan šķirnes pārstāvjiem ir svarīgs kontakts ar saimnieku, garlaicību kliedē arī citu dzīvnieku kompānija. Iegādājos Feju un nekļūdījos!» stāsta suņuku saimniece un piebilst, ka nu viņu mājās sagaidot ne tikai divi dzīvespriecīgi suņi, bet arī dažādi pārsteigumi, kas liecinot, ka mīļumi pa abiem sadomājuši, ko pasākt. «Katrā gadījumā garlaicīgi vienam ar otru viņiem nav, un arī sadzīvo viņi ļoti labi,» uzskata Diāna. «Kad es redzu, cik azartiski viņi savā starpā rotaļājas un pēc tam mīļi saspiedušies apguļas, saprotu, ka esmu darījusi pareizi, nopērkot otru šīs šķirnes suni.» Vai Kimis un Feja necīnās par saimnieces uzmanību? «Mazliet greizsirdīgi ir gan,» pasmaida divu kavalierīšu aplidotā Diāna. «Greizsirdīgāka ir Feja – ja Kimi paslavēju, arī viņa pūlas saņemt uzslavu. Turklāt Feja ir arī viltīga un druscīt spītīga. Piemēram, varu viņu vakarā kaut simtreiz izlikt no gultas, taču viņa tik un tā sagaidīs brīdi, kad būšu aizmigusi, un no rīta, man pamostoties, saldi dusēs uz spilvena.»
Lai gan maziņš, kavalieris tomēr ir un paliek spaniels – aktīvs suns, kuram nepieciešama izskriešanās svaigā gaisā. «Gan Kimim, gan Fejai ļoti patīk pastaigas brīvā dabā. Viņi abi aktīvi metas pakaļ pasviestam kociņam, viņiem patīk skraidīt. Turklāt viņi ir komunikabli – priecājas par katru satikto dzīvnieku vai cilvēku. Domāju, ka būšanas ārpus dzīvokļa un aktivitāšu viņiem nevar būt par daudz. Citādi iespējamas problēmas ar lieko svaru. Protams, jāizvēlas arī atbilstoša barība un tās daudzums. Es savējiem dodu speciāli šķirnei domāto barību, jo tā stiprina sirsniņu, uzlabo apmatojumu.»
Šāds mīļumiņš esot piemērots
jebkuram cilvēkam. Diāna saka: «Es tam nepiekrītu. Protams, viņi labi sadzīvo un ir draudzīgi ar maziem bērniem, vientuļām tantēm ar savu mīļumu piepilda sirdi, ir viegli paņemami līdzi tiem, kuri mēdz ceļot, tomēr... Šķirne nav piemērota tiem, kuri visērtāk jūtas uz dīvāna vai krēslā pie televizora vai datora, bet nevēlas regulāri doties pastaigās un aktīvi parotaļāties ar suni.»
SPANIELS
Kavaliera karaļa Čārlza spaniels
• (Cavalier King Charles Spaniel)
• Izcelsmes valsts: Lielbritānija
• Augstums skaustā: 30–34 (33) cm (Lielbritānijas standartā augstums skaustā nav noteikts)
• Svars: 5,4–8,2 (4,5–8,1) kg
• Apmatojums: zīdains, taisns vai viegli lokains, uz ausīm, pakaklē, ķermeņa lejasdaļā un kāju aizmugurē garš
• Krāsa: melna ar lāsumiem, sarkana, Blenimas (piesātināti brūna uz pērļbalta fona, ar baltu rombu uz galvas), trīskrāsaina
• Dzīves ilgums: 10–15 gadu
• Kucēna aptuvenā cena: no Ls 300 (piemēram, Polijā) līdz Ls 2000 (Rietumeiropā); Latvijā veselīgu vecāku kucēns maksā apmēram Ls 700