Ar krāšņu, īpatnēju apmatojumu apveltītos kontinenta pundurspanielus mēdz mīļi dēvēt par sunīšiem vāverēm un arī par tauriņiem. Viņiem var būt vai nu stāvošas, vai arī nokarenas ausis. Nokarenaušus sauc par falēniem (Phalene), bet stāvaušus – par papiloniem (Papillon), kas, tulkojot no franču valodas, nozīmē «tauriņš».
Tā kā pēdējie ir daudz populārāki, nereti visa šķirne tiek dēvēta par papiloniem, bet oficiālais nosaukums – kontinenta pundurspaniels – daudziem nemaz nav zināms.
Rakstos pirmoreiz kontinenta pundurspanieli minēti jau 11. gadsimtā, taču savu uzplaukumu mazie, garmatainie šuneļi piedzīvoja dažus gadsimtus vēlāk, kad augstāko kārtu ļautiņu sekošana modei kļuva gandrīz vai slimīga.
Galminieki
Mazulīši īpaši cienīti Spānijas un Francijas karaļnamos, un, protams, galminieki par katru cenu gribēja dabūt tādus pašus mīlulīšus, kādi ir karaļpārim. Francijas karali Indriķi III (1574.–1589.) vaino īstā apmātībā ar pundurspanieliem, kas dēvēti par Francijas ziediņiem – pērkot šos suņus, karalis pārlieku iztukšojis valsts kasi... Nav zināms, kā no šāda apvainojuma izvairījies ar izšķērdību slavenais Ludviķis XIV (1643.–1715.), taču viņa valdīšanas laikā kontinenta pundurspanielu galmā bijis sevišķi daudz. Šie šuneļi iemantojuši arī marķīzes de Pompadūras un Marijas Antuanetes simpātijas. Un kā gan šie suņuki var nepatikt! Jautri, dzīvespriecīgi un mīļi, šķiet, ka garajām matu cirtām apaugušās aušteles viņus kā spārni tauriņus pacels gaisā!
Tolaik gan pundurspanieli lieluma ziņā ļoti atšķīrās, toties vismaz karaļnama kontinenta pundurspanielu kažoks bija melni balts (tikai daži bija trīskrāsaini).
Klarisas sunītis
Par kontinenta pundurspanielu mūsdienu izskatu jāpateicas kādai gleznai. 20. gadsimta pundurspanielu entuziasti bija ievērojuši, ka kopš senlaikiem šādi suņuki bieži pozējuši māksliniekiem, taču vispievilcīgākais šķitis šunelis Ticiāna 1542. gadā gleznotajā baņķiera Roberto Stroci meitas Klarisas portretā. Kinologi ilgi pūlējušies, līdz, pārojot dažādus mazos spanielus, izdevies izaudzēt Ticiāna modelim atbilstošu suni ar nokarenām ausīm, taču 1934. gadā kongresā Lillē tika atzīti arī stāvausaiņi. Kopš tā laika Francijā un Beļģijā sākās organizēta kontinenta spanielu audzēšana, taču standartam galvenokārt atbilda tikai falēni, bet papiloniem ausis nereti bija izvietotas pārāk augstu. Par standarta ievērošanu un standartam atbilstošu papilonu atgriešanos Francijā un Beļģijā parūpējās britu un skandināvu suņu audzētāji.
Mūsdienās kontinenta pundurspanieli viņu izcelsmes valstīs nav īpaši populāri. Toties japāņi par viņiem ir sajūsmā. Plašs audzētavu tīkls izveidojies arī ASV. Taču, ja ir vēlme pirkt suni Amerikā un piedalīties izstādēs Eiropā, jāpielūko, lai kucēna apmatojuma krāsa būtu atbilstoša FCI prasībām – šajā ziņā standarti atšķiras.
Galvenais – uzmanība
Kontinenta pundurspanieli ir īsti kompanjoni, kam nepieciešama saimnieka uzmanība. Lai kurp saimnieks dotos, sunītis vēlas būt kopā ar viņu. Un šādu mazu suni var bez problēmām ņemt līdzi. Pat tālākos pārbraucienos vai gājienos kājām papiloni nepagurst. Turpretī vieni paliek nelabprāt, tāpēc šī šķirne nebūtu piemērota cilvēkiem, kuri visu dienu pavada darbā vai mācībās. Mazliet var palīdzēt tas, ka tur nevis vienu, bet vairākus papilonus, taču tik un tā šie suņi nepacietīgi gaida pārnākam saimnieku. Taču, pat vieni palikuši, nemēdz aiz garlaicības riet un krist kaimiņiem uz nerviem.
Šie mazulīši mantojuši spanielu raksturu, un viņiem piemīt dažas mednieku iemaņas. Viņi labprāt rotaļājas ar bumbiņu, bet pastaigas laikā meklē peļu un kurmju alas, ir aktīvi.
Var teikt, ka, salīdzinot ar vairākām citām dekoratīvo suņu šķirnēm, pundurspanielu kopšana ir vienkārša. Nav nepieciešami dažnedažādi speciālie kopšanas līdzekļi. Reizumis suņa vilna jāmazgā, jāizsusina ar fēnu un jāizķemmē. Kad nepieciešams, jāapgriež nadziņi.
Ziemā kāds, iespējams, arī šādu suni ģērbj, jo īsteniem šīs šķirnes pārstāvjiem nav pavilnas, toties, iestājoties aukstākam laikam, apmatojums kļūst biezāks un suns var iztikt arī bez apģērba. Ķepiņas gan salst, taču ziemā ir gana, ja suns iziet laukā uz savu darīšanu nokārtošanas laiciņu. Vasarā gan mazulīšiem tīk paskraidīt. Karstums nav problēma. Atrodas arī pa pundurspanielam, kam tīk peldēties.
Šie suņi nav slimīgi, tomēr nopietnās audzētavās suņiem veic locītavu un acu pārbaudi. Alerģijas pret pārtiku nav novērotas. Mazie kārumnieki var ēst visu ko (protams, izņemot saldumus), taču vēlams viņiem dot speciālo barību mazajiem suņiem, kā papildbarību piedāvājot dārzeņus.
*
Kontinenta pundurspaniels
• Epagneul nain continental; Continental Toy Spaniel
• Ir divas varietātes: papilons (Papillon) ar stāvām ausīm un falēns (Phalene) ar nokarenām ausīm
• Izcelsmes valsts: Francija, Beļģija
• Augstums skaustā: apmēram 28 cm
• Svars: 1,5–4,5 kg suņiem un 5 kg kucēm (suņus mēdz dalīt grupās pēc svara: līdz 2,5 kg un lielāki par 2,5 kg)
• Apmatojums: biezs, garš (līdz 7,5 cm; uz astes līdz pat 15 cm), zīdains, uz kājām veido bikšeles; bez pavilnas
• Krāsa: balta ar jebkuras krāsas plankumiem (izņemot tumšu kastaņkrāsu)
• Dzīves ilgums: 13–14 gadu
• Kucēna aptuvenā cena: Ls 200–1000
*
Ieraudzīju portretu
Jekaterinas Askevičas mājas mīluļi ir trīs papiloni – trīs gadus vecais Drīms (Magic Sunrise Diamond Dream), sešus gadus vecais Flekijs (Faure Le Bijoy de Gerecy) un gadu vecā Blēra (Kristal Rocket Red Blare). Kāpēc viņa izvēlējusies šo Latvijā pareto šķirni?
«1995. gadā papilonu ieraudzīju grāmatā, kurā aprakstītas dažādas suņu šķirnes. Šajā grāmatā pat nebija fotogrāfijas – tikai zīmēts portrets. Mani piesaistīja papilona lielās, impozantās ausis, kas atgādina tauriņa spārnus,» atceras Jekaterina. «Jau tolaik domāju, ka vēlētos šādu suni. Desmit gadus vēlāk sāku interesēties, vai Latvijā ir šīs šķirnes pārstāvji. Bija. Taču pagāja vēl vairāki gadi, līdz iegādājos savu pirmo papilonu – Drīmu. Vēlāk pie manis uz dzīvi pārcēlās arī Drīma tēvs Flekijs, kurš dzimis Horvātijā. Visbeidzot šopavasar ASV dabūju Blēru.»
Savulaik veikts tests, kurā pārbaudīts 79 šķirņu pārstāvju intelekts, un papiloni izrādījās devītajā vietā, bet mazo šķirņu konkurencē bija vispārākie... «Varu apliecināt, ka šie mazulīši viegli padodas apmācībai, ātri apgūst dažādas komandas, viegli nokārto paklausības eksāmenu – gluži kā vācu aitusuņi!» apgalvo papilonu saimniece.
Kādi šie suņuki ir kā mājas mīluļi? Jekaterina stāsta: «Papiloni izvēlas vienu saimnieku, kuru dievina un kuram bez ierunām klausa. Pārējiem ģimenes locekļiem savas vēlmes jāatkārto vairākkārt, bet bērnus viņi uzskata par sev līdzīgiem.
Papiloni pēc rakstura ir ļoti labsirdīgi, nav neiecietīgi un nervozi kā dažu citu mazo šķirņu pārstāvji. Viņi labi saprotas gan ar citiem suņiem, gan arī ar kaķiem. Tiesa, kaķus un putniņus mēdz šad tad rotaļājoties patrenkāt, dažkārt uzrej arī kādam sunim, taču tas nenotiek bieži. Interesanti, ka maniem trim suņiem nav izveidojusies bara hierarhija, viņi savā starpā nekonkurē, reizēm pat bez kašķiem ēd no vienas bļodiņas. Lai gan Drīms man bija pirmais, lielāku cieņu bauda gados vecākais Flekijs. Blēru kādu laiciņu viņi negribēja atzīt par pilnvērtīgu bara locekli, taču tas ātri pārgāja. Laikam jau tāpēc, ka mani suņi ir pieraduši pie citu suņu sabiedrības – gan audzētavā, gan apmācību laukumā, gan izstādēs. Blērai ar sadzīvošanu vispār nav nekādu problēmu – viņa bērnību pavadījusi daudzu taurenīšu sabiedrībā papilonu audzētavā ASV.
Ja viens pienāk pie manis pamīlināties, tūdaļ to dara abi pārējie.
