Debesis nogaršojušie
Čaučau Rietumu pasaulē nekad nav bijuši īpaši populāri suņi. Tomēr čavas ir personības, kam uzmanību vērts pievērst ne tikai tad, kad mīļo lācīti sastopam uz ielas, bet arī tad, ja domājam par suņa iegādi.
Visticamāk, čavu senčos bijuši Tibetas dogi un samojedu suņi. Taču par pēdējiem domas dalās – tikpat pārliecinoši tiek apgalvots, ka samojedieši radušies no čavām, bet neitrāli ļaudis mēdz ieteikties, ka samojediem un čaučau nav nekāda sakara.
Leģendas
Par čaučau izcelsmi vēsta vien leģendas un teorētiski spriedelējumi, kas ir visnotaļ apšaubāmi. Piemēram, ir versija, ka čaučau radušies no izmirušajiem polārvilkiem, kam arī bijusi zilgana mēle. Hm... Arī žirafēm ir zila mēle... Kā žirafes tikušas pie savas zilās mēles, nav zināms, taču par čaučau īpatnās krāsas mēli ir kāda mistiski romantiska versija. Sākumā čaučau mēle bijusi kā citiem suņiem – sarkana. Suns ilgojies nogaršot debesis, kas šķitušas ļoti gardas, un reiz, saticis Budu, par savu vēlēšanos pastāstījis. Buda pasmaidījis un atļāvis debesis nolaizīt. Kopš tā laika čaučau mēle esot zila.
Pirmās rakstītās ziņas par līdzīgiem suņiem datējamas ar 2. gadu simteni pirms mūsu ēras, taču pierādījumu, ka jau tolaik būtu izveidojusies šķirne, nav. Turklāt pausts, ka šo suņu dzīslās ritot lāču (vai lielo pandu) asinis. Čaučau sargājuši saimnieku mājas un devušies medībās. Ar viņu palīdzību medīti visdažādākie dzīvnieki, fazānus un lāčus ieskaitot. Šie suņi izmantoti arī nastu nešanai, kā arī karaspēka nometņu apsargāšanai. Lāču medībām un sargāšanai domātie čaučau bijuši augumā daudz lielāki (bijuši trīs čavu tipi, kas atšķīrušies pēc lieluma).
Pazudis tulkojumā
Čaučau mitinājušies arī Ķīnas ziemeļu un Tibetas klosteros, kur izmantoti ēku un lopu apsargāšanai. Mūki rakstījuši ciltsgrāmatas un rūpējušies par to, lai šķirne attīstītos. Svaigu asiņu labad laiku pa laikam notikusi vaislas suņu apmaiņa starp klosteriem. Jau Marko Polo aprakstījis čaučau līdzīgus suņus. Taču par šķirnes atpazīstamību pasaulē parūpējušies angļi. Sākumā – visnotaļ īpatnējā veidā. 1785. gadā par čaučau rakstījis kāds brits, kura kaimiņš no karadienesta Dienvidindijā pārvedis mājup īpatnēju suni ar zilu mēli, kuru ķīnieši audzējot... apēšanai. Eiropietim grūti atkost ķīniešu valodas intonāciju nianses, kas var mainīt vārdu nozīmi, un tā nu visuredzošais, modrais, izveicīgais un viltīgais suns (plašākā nozīmē – medību suns) tika pārtulkots kā gardais, labs ēdiens. Tas, ka tīrasiņu čavas audzēti ēšanai, nu gan nav taisnība.
Eiropas iekarošana sākusies 1887. gadā, kad Luisdeilas grāfs no Ķīnas atvedis savai līgavai dāvanu – čaučau. Līgava bijusi sajūsmā, vedusi uz visiem saloniem, un impozantais ķīnietis kļuvis par īstu modes kliedzienu – katrai dāmai tādu savajadzējies. Britu kennelklubs atzina šķirni 1895. gadā. Taču kopš tā laika čavu auguma aprises krietni samazinājušās – galu galā Eiropā taču šiem suņiem atvēlēta mājas mīluļu un kompanjonu loma.
Personība
Čaučau ir inteliģents suns, īstena personība, ar kura viedokli būtu jārēķinās. Tas nav suns, kas būtu piemērots ģimenēm ar maziem bērniem. Katrā gadījumā rotaļbiedrs viņš nebūs. Un šim sunim noteikti nepatiks bērnu naivā visatļautība. Viņi ir nosvērti un mierīgi, agresivitāte šķirnei nav raksturīga, taču viņi prasa cieņu. Pret svešiniekiem izturas rezervēti, ar neuzticību. Čaučau ir viena saimnieka suns, un šim vienam saimniekam viņš ir uzticīgs, nepieciešamības gadījumā gatavs aizstāvēt, nedomājot par savu dzīvību, tomēr arī saimniekam jāatceras, ka šiem suņiem nav attīstīta sānu redze, tāpēc mīlulim labāk tuvoties no priekšas.
Lai gan čavas apveltīti ar garu kažoku, īpašu problēmu ar viņu kopšanu nav. Mūsdienās šķirnes pārstāvji nav slimīgi radījumi, kas sirgst ar alerģijām. Arī par pārbarošanu nevajag uztraukties – galvenais ir atrast īsto barību, kas atbilst suņa dzīvesveidam un kas viņam garšo.
*
Ar viņiem jārunā
Divu čaučau saimniece Alla Sabanska stāsta: «Mums bija vācu aitusuns, un, kad vilciņš nomira, domājām, kādu suni ņemt. Vīrs ieteicās, ka jau sen gribot čavu. Es piekritu. Sākām meklēt, bet tas izrādījās sarežģīts uzdevums – Latvijā labu šīs šķirnes krēmkrāsas pārstāvju ir gaužām maz (šīs krāsas čaučau Austrumos simbolizē laimi un veiksmi) un tobrīd kucēnu nebija. Arī Lietuvā un Baltkrievijā neko mums piedāvāt nevarēja. Atradām Maskavas audzētavu Lav Lap Top, bet audzētāja nekādi negribēja pārdot kucēnu ārzemniekiem. Ilgi mēģināju pierunāt, līdz beidzot tas izdevās. Nu Tačs (Lav Lap Top TouchMeNot) ir divus gadus un 10 mēnešus vecs.» Kāpēc iegādāta arī kucīte? «Tačs auga, viņam bija garlaicīgi. Treniņlaukumā viņš varēja paspēlēties ar suņiem, bet citās kompānijās viņu neatzīst – čaučau nepiemīt suņiem raksturīgais aromāts, iespējams, ka suņi viņu uzskata par pavisam citu dzīvnieku,» savas domas klāsta Alla. «Tā nu no tās pašas audzētavas dabūjām Jumi (Lav Lap Top YumiYumi), kurai tagad ir gads un viens mēnesis. Iespējams, ka ar laiku nopirksim vēl kādu šīs šķirnes suni.»
Kādiem cilvēkiem čaučau būtu piemērots? Alla pasmaida: «Paši čavisti smejas, ka tas ir suns sliņķim. Ar čavu nevajag tik daudz un intensīvi nodarboties kā, piemēram, ar vilku. Čaučau ir tik atšķirīgi no citiem suņiem, tik apburoši, ka gribas vēl un vēl vairāk šādu dzīvnieku sev apkārt. Čaučau ir kā mazs cilvēciņš. Viņš ir patiess kompanjons, kurš allaž grib būt kopā ar saimnieku. Viņu var turēt dzīvoklī – mierīgs, mazrejošs, tīrīgs un kārtīgs, momentā saprot, ka savas darīšanas jākārto laukā. Kucēna vecumā gan Tačs, gan Jumi mēdza krākt, tagad tikai šņākuļo, bet tas netraucē cilvēkiem gulēt. Lai gan apmatojums ir pagarš, problēmu ar to ir mazāk nekā ar dažiem īsspalvainajiem suņiem un arī kaķiem. Apmatojuma maiņas laikā gan kažoks vairākas dienas cītīgi jāsukā, pirms tam suni nomazgājot.»
Čaučau attiecības ar ūdeni esot īpašas – ja pa ceļam gadās kāda peļķe, suns tajā nekāps. Varētu šķist, ka arī mazgāšana viņam varētu nepatikt. Alla izsaucas: «Tā nav! Un vasarā šie suņi labprāt pat peldas! Bet par peļķēm gan taisnība. Laikam jau šiem tīrīgajiem dzīvniekiem negribas nosmērēties. Arī pa dubļiem viņi negrib iet. Taču, ja nosmērējušies, apmatojums attīrās pats. Alerģija pret ēdienu jau sen vairs nav aktuāla. Taču biezā apmatojuma dēļ pret parazītiem gan suns jāapstrādā – pret tiem čaučau mēdz būt alerģija.»
Vai zilmēļiem suņu skola nepieciešama? «Senos laikos čaučau bija medību un sargsuņi, kā arī vilka kravas ratiņus, un šie instinkti saglabājušies arī mūsdienu suņos. Aizbraucot pie manas mammas, viņi cītīgi apsargā pagalmu, staigā pa perimetru, arī dzīvoklis ir viņu teritorija, kas sargājama, un neviens viņiem šīs lietas nav mācījis. Apmeklējam paklausības skolu, un domāju, ka šāds kurss vajadzīgs jebkuram sunim. Čaučau ir domājoši, saka pat, ka viņiem piemīt telepātijas spējas. Viņi neko nedara darīšanas pēc. Ja kaut kas apgūts un izpildīts, tad – kālab gan lai to darītu atkal un atkal? Visu jauno apgūst ātri. Bezjēdzīgas komandas gan ignorē, tomēr vispār ir ļoti paklausīgi. Šiem suņiem nevajag dot komandas, bet paskaidrot, kāpēc šis vai tas vajadzīgs, ar viņiem jārunā,» skaidro Alla. «Nekādā gadījumā nedrīkst čavu sodīt. Tā var zaudēt pašcieņas pilnā suņa uzticību, ko atgūt vairs nav iespējams.»
*
ČAU–ČAU
• Chowchow
• Izcelsmes valsts: Ķīna
• Patronāžas valsts: Lielbritānija
• Augstums skaustā: suņiem 48–56 cm, kucēm 46–51 cm
• Svars: suņiem 25–32 kg, kucēm 20–27 kg
• Apmatojums: īsspalvainajiem – īss, blīvs, taisns, nepiegulošs, plīšveidīgs; garspalvainajiem – biezs, taisns, nepiegulošs, ar mīkstu,
pūkainu pavilnu, akotmati raupji, ap kaklu krēpes (apkakle)
• Krāsa: melna, sarkana (dažādu toņu), zila, krēmkrāsa, balta
• Mūža ilgums: 9–12 gadi
• Kucēna aptuvenā cena: Ls 350–500, Krievijā – apmēram 1000 USD, ASV – apmēram 5000 USD