Iepazīsimes - kuriļu īsastis
Par bobteiliem mēdz saukt suņus un kaķus ar īsu, gluži vai ļipveidīgu asti. Kuriļu bobteiliem aste ir gluži astveidīga, tikai paīsa. Turklāt šīs šķirnes kaķim aste varētu kalpot kā personas dokuments – divas vienādi izliektas astes neatrast!
Dzirdot par minku tradicionālajiem gardumiem – pienu un zivīm, speciālisti skumji šūpo galvu. Pieauguša kaķa organisms nemaz nespējot pārstrādāt pienā esošās barības vielas – piens esot nepieciešams tikai kaķēniem. Nelāga esot arī barošana ar zivīm, jo dabiskos apstākļos kaķi pie spurainēm nemaz netiekot – vai gan redzēts kāds ņaudētājs, kam patiktu mērcēties ūdenī!? Un tomēr ir izņēmumi! Kuriļu bobteili prasmīgi ķer zivis, ne tikai krastā vai uz kāda akmens sēžot, bet protot pat nirt!
Domājams, ka šie kaķi cēlušies no Japānas bobteiliem, kurus senlaikos japāņi ņēmuši līdzi, pārceļoties uz dzīvi Kuriļu salās. Kā jau tas dažkārt mēdz notikt, daļa kaķu devušies dzīvot uz savu ķepu – aizklīduši no cilvēku mitekļiem un kļuvuši par savvaļniekiem, kur sastapušies ar ievestajiem Sibīrijas kaķiem. Lai skarbajos apstākļos spētu sagādāt sev pārtiku, minkas iemācījušies no straujajām salu upītēm izķeksēt pa zivtiņai. Atšķirībā no senčiem japāņiem kuriliešu kažoks ir biezāks, bet augums atlētiskāks, muskuļotāks.
19. gadsimtā, krieviem un japāņiem dalot novājinātās Ķīnas bijušās ietekmes sfēras, vairākas šā arhipelāga salas kļuvušas par tirgošanās objektiem, līdz, 1855. gadā parakstot Šimodas līgumu, šis tas ticis gan vienai, gan otrai pusei. Pēc Krievujapāņu kara 20. gs. sākumā japāņi dažas teritorijas atguva, bet pēc 2. pasaules kara krievi (PSRS) alkatīgi ietiepās, ka visi labumi pienākas šiem, un tā nu konflikts ilgst vēl šobaltdien. Līdz ar to stingri apsargātās salas bija nokļuvušas gluži vai pilnīgā izolācijā, turklāt nebija pat bez īpašas vajadzības pieminamas. Pirmās ziņas par īpašajiem Kuriļu kaķiem tautās nonāca tikai perestroikas laikā, bet pirmie šķirnes pārstāvji pie kaķumīļiem lielajā zemē nonāca vien ap PSRS sabrukuma laiku. Jau 20. gs. sākumā ģeologi no tās puses atveduši pa kaķēnam un arī PSRS laikos arī pa kādam kurilietim nonācis Krievijā, taču tolaik par šķirni vēl nerunāja.
Lai nu kā, ilgais laiks, ko Kuriļu bobteili savā izolācijā varēja netraucēti pavadīt un veidoties, zināmā mērā tomēr bija pluss. Atšķirībā no vairākām citām šķirnēm šie kaķi bija pasargāti no cilvēku tieksmes iejaukties dabas noteiktajā attīstībā, bet pēc tam, kad vārti uz pasauli pavērās, ļaužu kāre dzīvniekus pārveidot jau bija pierimusi.
Pirmais šķirnes standarts izstrādāts 1991. gadā, pēcāk daži standarta nosacījumi vairākkārt mainīti, bet jau 1995. gadā šķirni atzina pasaules kaķinieku organizācija WCF. Ambiciozā organizācija FIFe šķirni atzina 2004. gadā. Jāteic, ka tempi, kādos abas lielākās pasaules felinologu organizācijas šķirni atzinušas, ir rekordātri – citas, turklāt jau daudz senāk tautās izgājušas, šķirnes par atzīšanu cīnījušās gadu desmitiem!
Vaislas materiāls dažām Krievijas audzētavām vēl aizvien laiku pa laikam tiek piegādāts no tālajām salām. Tomēr pat šādi dabasbērni drīz vien apjauš mājas dzīves priekšrocības – silti, labi, un ēdiens vienmēr bļodiņā! Turklāt šie kaķi ātri apjauš, kāda ir maksa par komfortu – mājās noteiktos disciplīnas un higiēnas noteikumus viņi iegaumē jau dažu dienu laikā.
Neatkarīgā savvaļnieku daba Kuriļu bobteiliem tomēr piemīt. Šie kaķi nav ņemami un stiepjami, un ucināmi, un klēpī ņemami, kad vien tas saimniekam ienāk prātā. Kad kaķim sagribēsies cilvēka uzmanību, viņš pats to palūgs. Un jāteic, ka mīļums viņiem patīk! Un vēl šiem veiklajiem un spēcīgajiem kaķiem patīk rotaļāties. Viņi pat mēdz kā suņi pienest pasviestu mantiņu!
Ar citiem mājdzīvniekiem kurilieši sadzīvojot labi. Paši kašķi nemeklējot, mazākajiem neuzkundzējoties, bet lielākajiem šie Tālo Austrumu zvejnieki prot iedvest respektu. Atstāt kurilieti vienā telpā ar akvārija zivtiņām vai kādu grauzēju gan nevajadzētu...
Bobteilu ģimenēs valda matriarhāts. Bērnu laikā, kamēr mamma dodas sameklēt ko ēdamu, papucis tiek norīkots sildīt un laizīt mazuļus. Kad mazie paaugušies, māte pielūko, lai tēvs ar saviem bērniem spēlētos. Runā, ka runči esot mīlīgāki nekā kaķenes.
Ar sava apmatojuma kopšanu Kuriļu bobteili tiek galā paši – cik nu uzskata par vajadzīgu, tik arī sakopjas. Matiņi nemēdz sapinkāties. Ja saimnieks vēlas ko vairāk, tad lai ņem rokā ķemmi! Ziemā, dzīvojot siltās telpās, var būt vērojama matiņu izkrišana, taču sezonālā apmatojuma maiņa kuriliešiem notiek reizi gadā – pavasarī. Tad gan vajadzētu mīluli ķemmēt regulāri – vilna tiek mesta bagātīgi! Mierinājumam gan var piebilst, ka kažoka maiņas process ir intensīvs, taču neilgs. Un vēl – jo sevišķi šai laikā būtu jānodrošina iespēja kaķim paēst zāli – tā palīdz organismam atbrīvoties no norītajiem vilnas kumšķiem.
***
Kuriļu bobteils
• Izcelsmes valsts: Krievija
• Svars: ap 10 kg (savvaļā izaug līdz pat 12–15 kg)
• Ķermenis: vidēji liels vai liels, muskuļots, spēcīgs; pakaļkājas garākas nekā priekškājas
• Aste: pastīva, savērpta gredzenā vai noliekusies pa labi vai kreisi; nedrīkst būt īsāka par 3 un garāka par 8 centimetriem; to veido 2–10 skriemeļi; astes forma ir unikāla – kā cilvēka pirkstu nospiedumi!
• Acis: lielas, ovālas; to krāsa atkarīga no apmatojuma krāsas
• Apmatojums: pusgarš, mīksts, maigs, ar plānu pavilnu; uz pakaļkājām, vēdera un astes garāks; ir arī īsspalvaini kurilieši
• Krāsa: jebkura, izņemot Siāmas kaķu krāsu (nedrīkstot būt arī lillā, kolorpoints un daži citi krāsojumi)
• Kaķēna aptuvenā cena: Ls 60–180 (vēl pirms dažiem gadiem par kaķēnu prasīja 400–1000 eiro!)
***
Izstāžu zvaigzne Jerofejs
Trīsarpus gadus vecais melnas marmorkrāsas garspalvainais Kuriļu bobteils Jerofejs Kotofejičs no Kreiļa pilsētas dzīvo Maskavā un uz Rīgu bija atbraucis pēc trūkstošā interčempiona titula, lai varētu pretendēt uz pasaules čempiona titulu. Viņa saimniece Tatjana Prorokova stāsta: «Jerofejs pie mums nonāca četru mēnešu vecumā un tūdaļ apbūra mūs ar savu sabiedrisko un labsirdīgo dabu. Viņš brīnišķīgi spēj sajust cilvēku noskaņojumu – ar kuru jāparotaļājas, kuram jāierāpjas klēpī un maigi jāpamurrā... Pašlaik, kad viņš jau kļuvis par papuci un izbraukājies pa vairāku valstu izstādēm, kļuvis rimtāks, taču vēl pāris gadu vecumā bija ļoti rotaļīgs – stundām varēja ņemties ar mākslīgo pelīti vai ķerstīt cilvēku kājas...»
Jerofejam ceļojumi neesot problēma. Viņam, gluži kā citiem kuriliešiem, galvenais neesot vieta (mājas), bet gan atrašanās mīļoto cilvēku tuvumā. «Galvenokārt kurilietis pieķeras vienam cilvēkam, taču respektē un atzīst visus savas ģimenes locekļus. Ik pa brīdim visus pārskaita un, ja kāda nav mājās, gaida un pārnācēju teciņus dodas sagaidīt. Taču šis kaķis ļoti ātri adaptējas jaunos apstākļos, viņam ir noturīga nervu sistēma,» stāsta Tatjana. «Un arī draugus Jerofejs atrod momentā. Iespējams, tik labs kontakts ar citiem dzīvniekiem veidojas, jo viņš pats ir ļoti miermīlīgs.»
Tā kā Kuriļu bobteili ir aborigēna šķirne, kuras izveidē cilvēki daudz nav jaukušies un nav izmantota tuvradniecīga pārošana, viņi ir ļoti veselīgi. «Mūsu audzētavā Magic Murr ir vairāki šīs šķirnes kaķi, un mēs ar viņiem pie vetārsta ierodamies tikai uz potēm,» apgalvo Tatjana Prorokova. «Un arī no kolēģiem neesmu dzirdējusi, ka kāds bobteils slimotu.