Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Māja \ Mīlulis

Bri­tu ka­raļ­na­ma stabilās vērtības

© publicitātes foto

Aži­o­tā­ža, kas vir­mo­ja ap mei­te­nes iz tau­tas Kei­tas Midl­to­nes un Vel­sas prin­ča Vil­ja­ma kā­zām, no­ri­mu­si, un nu var pie­vēr­sties bri­tu ka­raļ­na­ma sta­bi­la­jām vēr­tī­bām.

Pie­mē­ram, Vel­sas pem­brokk­or­gi­jiem, kas jau kopš pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 30. ga­diem mi­ti­nās bri­tu ka­raļ­na­mā un ir arī paš­rei­zē­jās ka­ra­lie­nes Eli­za­be­tes II mī­lu­ļi.

Po­pu­la­ri­tā­tes uz­plau­ku­mu kor­gi­ji pie­dzī­vo­ja 1934. ga­dā, kad Jor­kas her­cogs Al­berts (vē­lā­kais ka­ra­lis Džordžs VI) sa­vām mei­tām uz­dā­vi­nā­ja šā­dus su­nī­šus, un tie bi­ju­ši Vel­sas kor­gi­ji pem­bro­ki. Ci­ti avo­ti gan vēs­ta, ka sa­vu pir­mo pem­brokk­or­gi­ju Su­za­nu Eli­za­be­te sa­ņē­mu­si kā dā­va­nu no tē­va ti­kai 1944. ga­dā – 18 ga­du ju­bi­le­jā. Lai nu kā, Eli­za­be­tei su­ņu­ki ie­pa­ti­ku­šies, un līdz šim brī­dim vi­ņai pie­de­rē­ju­ši jau 30 šķir­nes pār­stāv­ju.

Eli­za­be­tes II aiz­rau­ša­nās ar su­ņiem ir zi­nā­ma, ta­ču ma­zāk zi­nāms fakts ir tas, ka vi­ņa mē­ģi­nā­ju­si iz­vei­dot arī jau­nu su­ņu šķir­ni – dor­gi­ju. Ka­ra­lis­kā suņ­nie­cī­bas en­tu­zi­as­te pā­ro­ju­si pem­brokk­or­gi­ju ar tak­si, kas pie­de­rē­jis vi­ņas mā­sai prin­ce­sei Mar­ga­rē­tai. Paš­laik Be­kin­ge­mas pi­lī mi­ti­no­ties pie­ci pem­brokk­or­gi­ji un čet­ri dor­gi­ji.

El­fu zir­dzi­ņi

Vel­sie­šu le­ģen­da stās­ta, ka sen­lai­kos el­fi iz­man­to­ju­ši kor­gi­jus kā zir­dzi­ņus – jū­gu­ši sprau­nos šu­ne­ļus ra­tos. Kā īs­ti ra­du­šies kor­gi­ji, nav pre­cī­zi no­skaid­ro­jams. Arī par no­sau­ku­mu zi­nāt­nie­ki strī­das. Vie­ni ap­gal­vo, ka vārds kor­gijs cē­lies no ķel­tu vār­diem cor (mazs, sīks) un gi (suns), ci­ti teic, ka no vār­diem cur (se­kot, pār­lū­kot, uz­ma­nīt) un gi (suns). Kor­gi­ji pa­tie­šām ir au­gu­mā ne­lie­li, un vi­ņu pa­mat­pie­nā­kums bi­jis uz­ma­nīt lo­pus, tur­klāt lie­los ra­gai­ņus! Kor­gi­ji ar pie­nā­ku­mu lie­lis­ki ti­ku­ši ga­lā, jo bi­ju­ši vē­rī­gi un dros­mī­gi, veik­li un at­jau­tī­gi – ne­pa­klau­sī­ga­jiem ar zo­biem ie­ķē­ru­ši kā­jās. Īpat­nē­jā su­ņa kā­ju for­ma ļauj vi­ņam veik­li ma­nev­rēt un, esot starp liel­lo­piem, iz­vai­rī­ties no sa­mī­ša­nas.

Ie­spē­jams, ka kor­gi­ju sen­či ir špic­vei­dī­gie su­ņi, kas Vel­sā ie­ce­ļo­ju­ši ko­pā ar flā­mu au­dē­jiem. Lai gan kar­di­gā­ni un pem­bro­ki var šķist lī­dzī­gi, at­šķi­ras ne ti­kai su­ņu aug­stums skaus­tā un ķer­me­ņa ga­rums, bet arī kau­lu struk­tū­ra. Kar­di­gānk­or­gi­jus uz­ska­ta par se­nā­ku šķir­ni. Kar­di­gā­nas grā­fis­tē 920. ga­dā iz­dots li­kums, kas pa­redz bar­gus so­dus par kor­gi­ja zā­dzī­bu vai no­ga­li­nā­ša­nu, tā­dē­jā­di ap­stip­ri­not šu­ne­ļu no­zī­mi vie­tē­jā lop­saim­nie­cī­bā. Uz tiem at­tie­cās arī tā dē­vē­tais as­tes no­dok­lis, kas jau kopš ķel­tu val­dī­ša­nas lai­kiem bi­jis jā­mak­sā par kat­ru saim­nie­cī­bā tu­rē­tu su­ni.

Pir­mās zi­ņas par pem­bro­kiem at­ro­da­mas 1107. ga­dā. Un jau tad at­zī­mēts, ka vi­ņiem as­tes nav. Ie­spē­jams, at­jau­tī­gie vel­sie­ši, lai iz­vai­rī­tos no as­tes no­dok­ļa, sa­viem pa­lī­dzi­ņiem as­tes ku­pē­ju­ši. Un tā tas tur­pi­nā­jies līdz pat hu­mā­na­jām mūs­die­nām, ta­ču arī paš­laik līdz­te­kus ga­ras­tai­niem pem­brokk­or­gi­jiem sa­sto­pa­mi īsas­tai­ņi, kas pie­dzimst ar īsu stru­pu­lī­ti.

Lai gan Liel­bri­tā­ni­jā ar šķir­ņu stan­dart­i­zā­ci­ju ki­no­lo­gi sā­ka no­dar­bo­ties jau 19. gad­sim­tā, se­na­jām vel­sie­šu ga­nu­su­ņu škir­nēm vi­ņi ne­pie­vēr­sa uz­ma­nī­bu līdz pat 1920. ga­dam, un tad jau bi­ja jā­do­mā par abu šķir­ņu īpat­nī­bu sa­gla­bā­ša­nu, jo pem­bro­ki un kar­di­gā­ni bi­ja pa­spē­ju­ši pa­ma­tī­gi sa­jauk­ties. Šķir­ņu stan­dar­ti ap­stip­ri­nā­ti ti­kai 1934. ga­dā.

Sir­dī – lau­ci­nieks

Pem­brokk­or­gi­ji la­bi jū­tas gan lau­kos, gan pil­sē­tu daudz­zī­vok­ļu na­mos. To­mēr sir­dī vi­ņi ir un pa­liek lau­ci­nie­ki – vi­ņiem ne­pie­cie­šams svaigs gaiss un pa­stai­gas. Šu­ne­ļi ir ve­se­lī­gi ra­dī­ju­mi. Aler­ģi­jas vai ci­tas kai­tes vi­ņiem nav rak­stu­rī­gas. Ba­ro­ša­nā gan jā­ie­vē­ro mē­re­nī­ba – pem­bro­ki ir spē­cī­gi un ak­tī­vi su­ņi, kas ap­vel­tī­ti ar at­bil­sto­ši la­bu ape­tī­ti, tā­pēc jā­pie­lū­ko, vai ba­rī­bas de­vas at­bilst vi­ņu fi­zis­ko ak­ti­vi­tā­šu ie­spē­jām.

Kaut arī ka­žoks ir pa­garš, īpa­šu pro­blē­mu ar ap­ma­to­ju­mu nav, tas ne­mēdz sa­vel­ties. Ir ga­na, ja ka­žo­ku iz­ķem­mē rei­zi ne­dē­ļā, bet ap­ma­to­ju­ma mai­ņas lai­kā gan su­ņa ķem­mē­ša­nai jā­kļūst par saim­nie­ku ik­die­nas no­dar­bi.

Pem­brokk­or­gi­ji ir dzī­ves­prie­cī­gi, pa­klau­sī­gi un kār­tī­gi, ta­ču ap­vel­tī­ti ar sa­vu īpa­šu funk­tie­ri – ir brīv­do­mā­tā­ji. Sen­ču ga­nu asi­nis pem­bro­kiem ir spē­cī­gas. Arī vai­rā­kās pa­au­dzēs esot mā­jas mī­lu­ļiem, šiem su­ņiem vēl aiz­vien rak­stu­rī­ga sa­va ba­ra (ģi­me­nes) ga­nī­ša­na un vāk­ša­na vien­ko­pus, ie­ķe­rot ne­pa­klau­sī­ga­jam po­tī­tē. 

***

KORGIJS

Vel­sas pem­brokk­or­gijs (kor­gijs pem­broks)

(Welsh Cor­gi Pem­bro­ke)

Iz­cel­smes valsts: Liel­bri­tā­ni­ja

Ķer­me­nis: ma­sīvs, mus­ku­ļots

As­te: pa­ī­sa (var būt stru­pu­lī­tis kopš dzim­ša­nas)

Aug­stums skaus­tā: 25,4–30,5 cm

Svars: su­ņiem – 10–12 kg, ku­cēm – 10–11 kg

Ap­ma­to­jums: vi­dē­ji garš, taisns, ciets, ar bie­zu pa­vil­nu

Krā­sa: sar­ka­na, sa­buļ­krā­sa, briež­krā­sa, mel­na ar dzel­te­nu, ar bal­tām ie­zī­mēm uz ķe­pām, krū­tīm un kak­la vai bez tām

Dzī­ves il­gums: vi­dē­ji – 14 ga­du

Ku­cē­na ce­na: Ls 300–500

***

Šov­me­nis ar lī­de­ra da­bu

Ga­du ve­cais Vel­sas kor­gijs pem­broks King of Li­fe All Stars Te­am jeb vien­kār­ši Gil­mors pa­tie­šām at­gā­di­na el­fu zir­dzi­ņu – mazs, dzī­ves­prie­cīgs un at­jau­tīgs. Ga­rais vārds vi­ņam no au­dzē­ta­vas, bet saim­nie­ki Vik­tors Žda­no­vičs un Il­ze Trei­li­ha vi­ņu no­sau­ku­ši par go­du Dei­vi­dam Gil­mo­ram, bi­ju­ša­jam le­ģen­dā­rās gru­pas Pink Floyd mū­zi­ķim.

Kā­lab iz­vē­lē­ta tie­ši šī šķir­ne? Vik­tors stās­ta: «Pirms 10 ga­diem tāl­rā­dē re­dzē­ju Vel­sas pem­brokk­or­gi­ju – ļo­ti lī­dzī­gu kran­cī­tim, kāds man reiz bi­ja. Ie­pa­ti­kās. Nu ra­dās iz­de­vī­ba kor­gi­ju ie­gā­dā­ties, un jā­teic, ka ne­es­mu vī­lies! Gan iz­skats, gan rak­sturs ir tie­ši tāds, kā­du bi­ju vē­lē­jies. Man pa­tīk arī tas, ka rei­zu­mis viņš iz­lie­kas par ne­ko ne­sa­pro­to­šu muļ­ķī­ti, lai gan pa­tie­sī­bā ir ļo­ti sa­prā­tīgs – vien­kār­ši ne­grib pra­sī­to da­rīt, tā­pēc si­mu­lē ne­sa­pra­ša­nu! Un vē­ro re­ak­ci­ju – šķiet, ka viņš ar mums eks­pe­ri­men­tē glu­ži kā bērns – iz­taus­ta ro­be­žas. Su­ņu sko­lā, ku­ru ap­mek­lē­jam, viņš mēdz iz­pil­dīt ko­man­das pēc sa­va prā­ta, lai gan la­bi zi­na, kas un kā da­rāms. Pie­mē­ram, rei­zēm pēc ko­man­das Gu­lēt! viņš ap­gu­ļas... uz mu­gu­ras un šķel­mī­gi vē­ro cil­vē­ku re­ak­ci­ju. Šov­me­nis, ku­ram pa­tīk ap­kār­tē­jo uz­ma­nī­ba! Gil­mors ir la­bes­tīgs, drau­dzīgs, ģi­me­nisks suns, un man tas ir sva­rī­gi.» Il­ze pie­bilst: «Viņš ir drau­dzīgs pret bēr­niem. Tie­sa, kā jau ga­nu suns, viņš mē­ģi­na tos ga­nīt – ja uz­ska­ta, ka bēr­ni var se­vi ap­drau­dēt vai vie­ni pa­ši pa­tā­lāk aiz­iet, pie­skrien un kampj kā­jās. Tas gan tā mai­gi, ta­ču vēl­me ir ne­pār­pro­ta­ma – no­tu­rēt vi­su ga­nām­pul­ku vie­nu­viet. Kad bi­ja jau­nāks, mē­ģi­nā­ja no­ga­nīt vi­sus, bet ta­gad uz­ma­na ti­kai bēr­nus, to­mēr var no­jaust, ka Gil­mo­ram ne­pa­tīk arī tas, ja sa­vē­jie pie­au­gu­šie do­das, pēc vi­ņa do­mām, ne­vē­la­mi pro­jām no pa­mat­kom­pā­ni­jas.»

Gil­mors mi­ti­nās dzī­vok­lī, bet Vel­sas pem­brokk­or­gi­jiem ir itin pa­garš ap­ma­to­jums. Vai tas ne­ra­da pro­blē­mas? Il­ze ap­gal­vo: «Nē! Pem­bro­ki ir vieg­li kop­ja­mi, un arī tas ir viens no šķir­nes plu­siem. Ap­ma­to­jums ne­sa­ve­ļas, ne­tī­ru­mi tam īpa­ši ne­līp klāt.» Gil­mors lab­prāt ēdot gan su­ņu ba­rī­bu, gan cil­vē­ku ēdie­nu, un viss vi­ņam gar­šo­jot vien­līdz la­bi – par ape­tī­tes trū­ku­mu ne­sū­dzo­ties, ta­ču arī pār­lie­ku ri­jīgs ne­esot.

Ga­nu su­ņiem – vien­al­ga, lie­liem vai ma­ziem – ne­pie­cie­ša­mas kus­tī­bas, ci­tā­di vi­ņi va­rot kļūt kor­pu­len­ti. «Gilmors pie ga­rā­kām pa­stai­gām diem­žēl tiek ti­kai ne­dē­ļas no­ga­lēs, kad aiz­brau­cam uz jū­ras ma­lu vai kā­du me­žu,» at­zīst Il­ze, «taču sa­vu fi­zis­ko ak­ti­vi­tā­šu de­vu mū­su suns iz­bau­da arī su­ņu sko­lā, ku­rā vis­maz pā­ris stun­du no­skrie­nas līdz pa­gu­ru­mam. Mā­jās Gil­mors ir kluss. Jā, pa­riet mēdz. Jo se­viš­ķi tad, kad ro­ta­ļā­jo­ties sa­tra­ko­jas, ta­ču ne­kāds kai­mi­ņu pa­cie­tī­bas un ner­vu sis­tē­mas sta­bi­li­tā­tes pār­bau­dī­tājs viņš no­teik­ti nav.