Kad Elnionu ģimene bija nolēmusi iegādāties suni, tika ņemti vērā vairāki noteikumi – lai četrkājainais dzīvnieks ir draudzīgs, var dzīvot laukā, nebūtu agresīvs un laipni sagaidītu mājās ciemiņus.
«Protams, vēlējāmies, lai suns mūs klausa. Domājām par retrīveru vai labradoru, taču šāda izvēle atkrita, jo, piemēram, labradors draudzējas ar visiem un mēdz aizskriet projām no mājas,» stāsta Raivo Elnionis, kurš pirms pusotra gada kopā ar sievu Daci kļuva par saimniekiem Akitas inu šķirnes kucēnam Aiko. Pēc nedēļas ar viņu varēs tuvāk iepazīties izstādē Pūkainās dienas Ķīpsalā, kur viņš pirmo reizi sacentīsies pieaugušo suņu grupā.
Raivo internetā nejauši ieraudzījis Akitas inu šķirnes suņa foto un neklātienē uzreiz to iemīļojis. «Skatījos suņus pēc alfabēta un tālāk nemaz netiku. Pēc tam uzzinājām vairāk informācijas par Akitu inu šķirni. Kad suns jau bija mājās, noskatījāmies skumju filmu Aikiho, kur sunītis Aikiho deviņus gadus uzcītīgi gaidīja savu saimnieku, kurš bija miris, dzelzceļa stacijā,» atceras Raivo. Dace piebilst, ka iepaticies arī tāpēc, ka Akita inu ir labradora augumā, un rudās krāsas dēļ. Mazsvarīgs nav šķitis fakts, ka nolūkotais dzīvnieks maz rej, salīdzinot ar citu šķirņu pārstāvjiem. «Kad atnāk ciemiņi, Aiko tikai aposta un neuzbāžas ar savu klātbūtni. Zinām, ka viņš nevienam neiekodīs.»
Demonstrē savu pārākumu
Kad Aiko vēl bija kucēna vecumā, viņš parādīja, ka ir kārtīgs mājas sargs. Kādā naktī saimnieku uzmanību pievērsusi Aiko riešana. «Izgāju laukā un ieraudzīju, ka pie mūsu mājas, kur bija atvesta melnzemes krava, ar lāpstu un spaini rokās rosās zaglis...» Dace uzsver, ka Aiko ir ļoti inteliģents, paklausīgs, nekad nedusmojas. Tikai vienreiz izstādē pamatīgi pārsteidzis savus saimniekus, kuri savu suni tobrīd vairs nepazina – Aiko, ieraudzījis citus iespējamos konkurentus, sabozies, acīmredzot tādējādi demonstrēdams savu pārākumu. Vēlme izcelties tika novērota arī tad, kad agrā mazotnē viņš auga kopā ar saviem brāļiem un māsām.
Elnionu ģimene ir priecīga, ka izvēlējusies tieši šo šķirni. «Viņš ir mīļš un foršs, lai gan ar savu raksturu. Miera mika, nosvērts un harmonisks. Nekad neko Aiko nav sagrauzis – ne čības, ne dīvānu. Iemācījām viņu nokārtot dabiskās vajadzības vienā vietā. Kad viņu paņēmām, Aiko bija divi mēneši. Neko sliktu pagaidām par viņu nevar teikt.» Raivo atklāj, ka patiesībā bija nolēmuši iegādāties kucīti. «Kad gāju skatīties kucēnus, ieraugot Aiko, uzreiz sapratu, ka man vajadzīgs tieši šis suns. Saimniecei teicu, ka nekas cits neinteresē, jo viņa bija nolēmusi, ka Aiko paturēs sev. Viņam bija ielikts vārds Aikiho, bet mēs nolēmām to saīsināt, lai būtu vieglāk izrunāt.» Aiko saimnieki novērtējuši vēl vienu šīs šķirnes priekšrocību – suns nav jāķemmē, viņš nemet spalvu, tādējādi neapgrūtinot saimniekus ar kārtības ieviešanu.
Parāda dārznieka iemaņas
Aiko ne sevišķi mīl peldēt, lai gan no ūdens nebaidās. Dziļāk par krūtīm ūdenī nebrien. Taču baidās no augstuma. Šai šķirnei raksturīgi, ka tai nav vajadzīgs bars. Akitu inu uzticas cilvēkiem. Īpašas simpātijas Aiko izrāda pret maziem bērniem, un viņam ir savs priekšstats, kādai jābūt kārtībai dārzā. «Ja esmu tajā kaut ko iestādījusi, tad nākamajā dienā Aiko aiziet un pārbauda. Parasti mūsu mīlulim šķiet, ka iestādītais krūms ir jāizceļ laukā. Viņš perfekti izrok bedri un krūmu noliek malā.» Bijis gadījums, kad pēc pāris nedēļām atraduši jau sakaltušus krūmus, ko Aiko bija izracis, uzskatot, ka tie nav iestādīti pareizā vietā. Saimnieki ievērojuši, ka vienreiz Aiko izracis arī tulpju sīpolus. «Nākamajā dienā atbraucu mājās no darba un brīnījos, kāpēc pagalmā mētājas sīpoli. Viņš acīmredzot uzskata, ka tie no viņa tika slēpti, ierokot zemē.» Lai arī Aiko dažkārt izdara kādu palaidnību, saimnieki uz viņu par to nedusmojas un neieper. Viņš nenoliedzami ir mīļš dzīvnieks, taču atturīgs – mīlestību pret apkārtējiem nekad nemēdz izrādīt.
Vīnogas pa zemi
Elnionu ģimene atklāj, ka Aiko nepieder pie suņiem, kam nepieciešams daudz pārtikas. «Kad viņš bija mazs, devām tik daudz, cik viņš prasīja. Viņš nepieder pie tiem, kam ir liela apetīte un gribas izēst visu maisu tukšu. Tagad viņš sauso barību ēd ļoti minimāli. Patīk maltā gaļa, biezpiens, kauliņi.» Saimnieki mierīgi var ieturēt maltīti, no galda nekad neko nečiepj un neprasa. «Vienreiz bija atbraukuši draugi, uzlikām uz galda siera plati, vīnogas. Kad atgriezāmies, siera vairs nebija, vīnogas izmētātas pa zemi...»
Aiko nav vienīgais Elnionu ģimenes četrkājainais draugs. Ģimenē mitinās britu kaķi – Binnija ar savām meitām Šēru un Munci. «Kaķus Aiko respektē. Viņš izauga ar kaķiem, jo viņi pie mums dzīvoja pirms tam. Istabā kaķi ir valdnieki, bet ārā ir otrādi – tur saimnieks ir Aiko. Ienākot istabā, situācija mainās,» atklāj dzīvnieku mīļotāji. Ja Aiko vēlēsies istabā paņemt un paspēlēties ar bumbiņu, tad kaķu klātbūtnē viņš noteikti atturēsies to izdarīt. Aiko labprāt spēlējas ar ābolu. Kaķu trijotne arī prot pārsteigt mājiniekus – rudenī, ja viņi netiek ielaisti mājās, nes peles un liek rindā uz palodzes vai terases, lai apliecinātu, ka ir čakli junkuri. No saimniekiem Aiko vislielākās simpātijas izrāda Dacei, droši vien tāpēc, ka viņa ģimenē ir vienīgā sieviete. «Ja Dace ir mājās, tad Aiko klausa tikai viņu. Ja sieva liek doties laukā, tad jautājoši skatās: vai tiešām tā ir jādara?» neslēpj Raivo.
Grēks nevest uz izstādi
Kopš kucēna vecuma Aiko piedalās izstādēs – kļuvis par Igaunijas un Latvijas čempionu junioru grupā. Dace uzskata, ka būtu grēks nevest viņu uz šādiem pasākumiem, ja tiek slavēts un gūti panākumi, lai gan tas nav bijis ģimenes pašmērķis.
«Mūs pierunāja piedalīties izstādēs. Protams, vēlamies, lai Aiko iegūst pirmo vietu. Taču mums tas nav galvenais, bet lai Aiko ir labs sabiedrotais un mūsu ģimenes loceklis.» Aiko var lepoties ar labiem ciltsrakstiem, jo arī viņa vectēvs plūcis Eiropas čempiona laurus. «Kaķene Binnija arī ir piedalījusies izstādēs, bet viņa pēdējo reizi tās dalībniecei uzlēca mugurā un ieķērās džemperī, jo bija sabijusies. Pēc tās reizes sapratām, ka dzīvnieku nevajag traumēt un mocīt.»