Otrdiena, 16.aprīlis

redeem Alfs, Bernadeta, Mintauts

arrow_right_alt Māja \ Mīlulis

Šveices lielais lepnums

Šveicieši lepojas arī ar saviem leģendārajiem glābējsuņiem sanbernāriem, kas apveltīti ar labu ožu– spēj saost cilvēkus pat zem divus metrus biezas sniega kārtas, turklāt pat piecu kilometru attālumā.

Pirmās oficiālās ziņas par to, ka sanbernāri patiešām piedalījušies cilvēku glābšanā, datētas ar 17.gadsimta beigām, taču stāsti par četrkājainajiem glābējiem ir daudz senāki. Jau 11.gadsimtā pie Svētā Bernāra kalnu pārejas Alpos mūki ierīkojuši apmetni, kurā ceļinieki varēja sasildīties un uzkrāt spēkus tālākajam ceļam.

Piekalnes zemnieki mūkiem dāvājuši savus milzīgā auguma suņus, kas apveltīti ar siltu kažoku. Domājams, ka šie suņi Šveices teritorijā attīstījušies no romiešu karapūļu atstātajiem četrkājaiņiem. Mūki rejošos milžus izmantojuši par palīgiem saimniecībā, taču sūtījuši arī meklēt kalnu sniegājos noklīdušus ļaudis. Suņiem pie kaklasiksnas iekārta miniatūra mučele ar brendiju, turklāt dzēriena bijis tikai tik daudz, lai glābjamajam asinis dzīslās sāktu ritēt straujāk un ķermenī ieplūstu siltums, taču viņš nepiedzertos.

Sanbernāri īpašu popularitāti guva Napoleona laikā, kad, karaspēkam šķērsojot Alpus, šie suņi no nāves paglābuši daudzus karavīrus. Sanbernāri ir populāri kalnu glābējsuņi arī mūsdienās.

Šveicieši iecēluši sanbernāru nacionālā suņa kārtā. Šķirnes oficiālā vēsture aizsākusies 1867.?gadā, kad miesnieks, uzvārdā Šūmahers, reģistrējis šādu suņu tipu. Atšķirībā no vācu kolēģiem, kuri suņus (rotveilerus) turēja kā gaļas ratiņu vilcējus un īpašuma sargātājus, Šūmahers mēģināja attīstīt lielo suņu spējas glābt cilvēkus. Pirmais sanbernāru mīļotāju klubs nodibināts 1884.?gadā.

Sanbernāru raksturo kā cilvēkus mīlošu radījumu, īsts suns cilvēkiem?– gan ģimenes locekļiem, gan viņu draugiem. Taču, lai tā patiešām būtu, jau kopš kucēna vecuma viņš jāved cilvēkos. Vientulībā, vien kopā ar saimnieku audzis, sanbernārs var izveidoties par nīgra rakstura milzi. Tā kā sanbernāriem vēsturiski bieži bijis jāspēj novērtēt situāciju un pieņemt lēmumus, kā rīkoties, šie suņi mēdz būt brīvdomīgi, tāpēc vēlams ar suni apmeklēt paklausības skolu. Citādi vēlāk var rasties problēmas.

Sanbernārs nekādā gadījumā nav dzīvokļa suns. Viņam nepieciešams plašums. Ņemot vērā suņa silto kažoku un karsto laiku mūsu vasarās, jābūt pieejamai ēnainai vietai, kur patverties no saules stariem. Fiziskās aktivitātes nepieciešamas, taču sanbernāriem nav piemēroti īsi pārskrējieni ātrā gaitā. Labākas ir ilgstošas pastaigas lēnā gaitā. Kā jau liela auguma smagam sunim, sanbernāram var rasties problēmas ar locītavām, tāpēc, barojot kucēnu, jānodrošina visi nepieciešamie vitamīni un minerālvielas, jāpielūko, lai suns nepārēdas (tas attiecas arī uz pieaugušajiem suņiem)?– nesamērīgi liels svars var būt pat nāvējošs.

Jāņem vērā, ka gan īsspalvaino, gan garspalvaino sanbernāru kažoks ir rūpīgi un regulāri kopjams. Suņa ķemmei jākļūst par gandrīz ikdienišķu sanbernāra saimnieka darbarīku.

***

SAIMNIECES LEPNUMS

"Smagā mašīna"

Garspalvainais sanbernārs Lords ir jau pusmūža kungs?– decembrī nosvinējis piecu gadu jubileju. Viņa saimniece Arnita Daģe saka: "Man patīk lielo šķirņu suņi, un sanbernārs ir tāds pamatīgs, spēcīgs. Kad sāk skriet, viņš ir kā mašīna bez bremzēm. Smagā mašīna. Kad slēpojam, viņš mēdz mani vilkt, un labi, ja pareizajā virzienā..."

Lai suni disciplinētu, apmēram pusgada vecumā Lords apmeklēja suņu skolu. Vēl tagad Lords ar sajūsmu uztverot skolā apgūto komandu atkārtošanu. Arnita atzīst: "Viņš gan vairāk klausa vīru, kurš kopā ar viņu brauca uz skolu. Mani viņš, šķiet, uztver vairāk kā barotāju un kompanjoni– lielo lauku darbu laikos mēs ar viņu paliekam mājās divatā. Saprotamies labi. Viņš arī uzticīgi sagaida mani mājās no darba?– ielāgojis laiku, kad parasti atgriežos."

Ap Daģu mājām sētas nav, taču Lords nekur neaizklīst. Tālākos ceļos dodas tikai saimnieku pavadībā. "Kad paņemam saiti, viņš ļoti priecājas– gluži kā kucēns!" stāsta Arnita. "Viņam ļoti patīk arī vizināties mašīnā. Sākumā gan braukšana viņam asociējās ar došanos uz suņu skolu, un Lords mašīnā kāpa negribīgi. Taču, kad pēc instruktores ieteikuma viņu pāris reižu aizvedām uz ezeru, kur viņam patika, atliek vien pavērt mašīnas durvis un viņu paaicināt."

Reizēm Lords tiek ielaists mājā, un tad... "Filmās par Bēthovenu ir krietni pārspīlējumi. Jā, kad viņš ierauga ko ļoti garšīgu (piemēram, pankūkas), pa siekalai notek, taču nav tā, ka viss tiktu noslienāts. Protams, kad garā vilna piemirkusi, labāk neatrasties tuvumā, kad viņš purinās Jā, un gultā viņam patīk pagulēt. Jo sevišķi reizēs, kad pagalmā iegriezies kāds sunim nepazīstams cilvēks un Lordam jāpatup mājā. Taču viņš jau tikai izmanto dotās iespējas..." smej Arnita.

Daģi Lorda kažoku regulāri sukā, jo sevišķi apmatojuma maiņas laikā. Kad nepieciešams, suns tiek mazgāts piemājas dīķī, un viņam tas patīk. Ziemā gan ūdensprieki iet secen un arī ķemme tiek lietota retāk... "Ziemā Lords ar savu garo kažoku jūtas ļoti labi. Vasaras karstumā gan ir pagrūti. No karstuma parasti patveras kādā ēnainā vietā. Pats dodas uz dīķi, taču nekāds peldētājs nav– tikai iebrien ūdenī līdz mugurai," skaidro saimniece.

Lords ir sabiedrisks, un viņam ļoti patīk būt kopā ar saimniekiem. "Kuru katru cilvēku viņš nepieņem?– pret svešiniekiem izturas rezervēti," teic Arnita. "Par mazu bērnu kompāniju mūsu suns nav sajūsmā. Taču iespējams, ja sanbernārs uzaug kopā ar bērniem, ir citādi."

Sanbernāri nav lēti, un arī viņu uzturēšana ir padārga... "Tiem, kuri sapņo par sanbernāru, iesaku vispirms padomāt, vai būs iespējams suni nodrošināt ar visu nepieciešamo, tostarp ar traukiem uz statīva, lai sunim nav ēdot jāliecas," piekodina Arnita. "Ar barošanu, jo sevišķi kucēna vecumā, jāuzmanās– var būt kāda alerģija (arī Lordam bija šādas problēmas). Lordam ēdienu es gatavoju pati, taču dodam arī speciālo sanbernāru barību. Kuru katru gan viņš neēd! No galda neko nediedelē. Vien cienīgi nosēžas tuvumā un vēro ēdējus. Bet skatiens ir tāds, ar kuru var cilvēkam izvilkt kumosu no mutes..."

***

SANBERNĀRS

St. Bernardshund

Izcelsmes valsts: Šveice

Augstums skaustā (minimālais!): suņiem 70–90cm, kucēm 65–80cm

Svars: 50–90 kg

Apmatojums: īsspalvainajam (kurzhaarig)– biezs, gluds, piegulošs, raupjš; garspalvainajam (langhaarig)– gluds, vidēja garuma ar biezu pavilnu, uz purna un ausīm īss

Krāsa: balta ar sarkanbrūniem plankumiem, uz muguras

Mūža ilgums: ap 10 gadu

Kucēna aptuvenā cena: Ls?150–500

Kompanjons,mīlulis

Rūpīgi kopjams