Labsirdīgais šveicietis

Kaut kas vidējs starp sanbernāru un Kaukāza aitusuni... Hm... Lai gan, pavirši pārbraucot šķirņu raksturojumam, tā varētu šķist, Bernes ganusuņi tomēr ir atšķirīgi, apveltīti tādām īpašībām, kādu citām šķirnēm nav.

Ja pašķetina lielo suņu škirņu radurakstus, šķiet, ka visa Eiropa spiesta mūžu mūžos klanīties Romas impērijas darboņu priekšā, jo citādi nevienas suņu šķirnes nebūtu bijis.

Un atkal romieši?

Arī par Bernes ganusuņu priekštečiem uzskata Romas karapūļu četrkājainos kareivjus molosus. Taču noteikti ir bijuši arī kādi vietējie suņi, kas piemērojušies vietējam klimatam. Tā nu, krustojoties savā starpā, ar laiku izveidojušies četri Šveices (Helvēcijas) suņu tipi. Lai gan senlaikos Šveices palielā auguma rējējiem bijis uzdevums sargāt arī sava saimnieka mantu, viņi pārsvarā bijuši lopugani. Vēlāk gan šveicieši pamanījušies spēcīgos dzīvniekus izmantot arī citādi. Piemēram, jūdzot ratiņos vai kamanās, lai nogādātu savu lopkopības produkciju tirgū.

Aizpagājušā un pagājušā gadsimta mijā četri Šveices kinologi – Haims, Šertenlaibs, Zībers un Šterbels – aizsāka šķirnes selekciju. Un jau tad iezīmējās vienota Šveices ganusuņu līnija. Tomēr arī tajos laikos šos suņus vienoja vien liels augums un kažoka krāsojums. Pirmais šķirnes mīļotāju klubs nodibināts 1907. gadā, bet arī tad vēl līdz mūsdienu standartiem bija tāls ceļš ejams.

Pastāvēs, kas mainīsies

Bernes ganusuņu standarti mainījušies bieži. Pirmsākumos šveicieši bijuši mierā ar to, ka noteikts apmatojuma krāsojums?– melns ar rudu un baltu. Pēc Otrā pasaules kara berniešus krustoja ar ņūfaundlendiešiem. No ņufiem mantota gan garāka vilna, gan maigāks raksturs, taču spēju peldēt šveicieši tā arī neieguva. Galvenais bija izturība pret aukstumu. Šķirnes standarts mainīts vēl dažas reizes. Pašlaik spēkā esošajā šķirnes standartā ņemtas vērā arī tendences krustot berniešus ar labradoriem.

Liels lamzaks tas tomēr nav

Ņemot vērā dažādo asiņu pieplūdumu šķirnē, rodas jautājums – kas īsti ir šis suns? Bernietis ir suns ar savu pašcieņu, kurš dievina visus savas ģimenes locekļus. Viņam mēdz ienākt prātā savi funktierīši, un viņš gluži nemanāmi izdarīs to, ko vēlas. Katrā gadījumā – pilsētas dzīvoklim šāds suns nav piemērots. Un ne tāpēc, ka šaurībā maisītos pa kājām, bernietis to nedara. Viņš nav uzmācīgs. Tiesa – cilvēku sabiedrība viņam ir nepieciešama jeb kopā ar saviem cilvēkiem viņš jūtas labāk. Un tāpēc cenšas būt klāt visās ģimenes aktivitātēs.

Fiziskās aktivitātes nepieciešamas. Tas gan nav suns, kas varētu entos kilometrus nojoņot līdzās fiksi mītam velosipēdam. Turklāt potenciālajam saimniekam jāņem vērā, ka garais apmatojums prasa regulāru apkopi. Bernietis ir āra mīlulis, kuram, ienākot iekštelpās, jāiemāca specifiskie uzvedības noteikumi. Par laimi – Bernes ganusuņi dažādus noteikumus ielāgo jau no pusvārda. Jāuzmanās – pārlieku liels svars var radīt problēmas ar veselību

***

BERNES GANUSUNS (Berner Sennenhund)

Izcelsmes valsts: Šveice

Augstums skaustā: suņiem 64–70 cm; kucēm 58–66 cm

Svars: 40–55 kg

Apmatojums: garš, taisns vai viegli viļņots

Krāsa: melna ar rudu un baltu

Mūža ilgums: vidēji 10 gadu

Kucēna aptuvenā cena: Ls 250–500

Kompanjons

Ganu suns

Rūpīgi kopjams

***

SAIMNIECES LEPNUMS

Prātīgais Arhimeds

Bernes ganusuns Arhimeds (Bel Cane Arhimed) 27. martā svinēs divu gadu jubileju. "Arhimeda dzimšanas datums bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos tieši šo suni – arī manam jaunākajam dēlam dzimšanas diena ir 27. martā," atklāj saimniece Aļona Gruzdova. "Man patīk lieli suņi. Pirms tam bija kaukāzietis un vācu aitusuns. Vilciņš bija ļoti labs, bet... viņu līdz nāvei sadzēla spietojošas bites. Tomēr mājā suni vajag, un tā nu es sāku skatīties piedāvājumus internetā. Par berniešiem tolaik neko nezināju, bet iepatikās kucēns. Piezvanīju saimniecei, aprunājos, sapratu, ka tādu suni gribu. Starp citu, pati uz audzētavu nebraucu?– manis izvēlēto kucēnu no Olaines pārveda mans kolēģis. Ģimenei tas bija pārsteigums, jo viņi par lēmumu neko nezināja." Toties vārdu kucēnam izvēlējies Aļonas vīrs Georgijs. Suņuks jau kopš pirmajām dienām šķitis gudrs, ātri sapratis, ko drīkst, ko nedrīkst, un tāpēc nosaukts par Arhimedu (vārdam bija jāsākas ar burtu A). Arī pieaudzis suns ievēro saimnieku noteiktās robežas. Piemēram, pieticis ar vienu aizrādījumu, lai viņš vairs nekad neskrietu dārzā pa dobēm.

Parasti Arhimeds dzīvojas pa pagalmu, kur viņam ir siltināta būda, taču reizumis viņš tiek ielaists mājā un tad bez ierunām ievēro aizliegumu ieiet virtuvē. Un no galda neko neņem. Tomēr viens niķis Arhimedam esot... Kaimiņi stāstījuši, ka viņš laiku pa laikam izkļūstot no pagalma un dodoties pastaigā pa rajonu. Taču ap to laiku, kad mājās pārrodas saimnieki, suns allaž esot atgriezies un sagaidot savus cilvēkus tā, it kā visu dienu nebūtu ārpus sētas spēris ne soli.

Arhimeds atšķiroties no Aļonas iepriekšējiem suņiem. "Agrāk es suni uzskatīju galvenokārt par mājas sargu. Arhimeds ir draudzīgs, labestīgs, mīl visus?– nu īsts mīlestības iemiesojums, suns dvēselei! Arhimeds vienmēr mēģina atrasties cilvēku tuvumā, būt klāt visos notikumos, bet nav uzbāzīgs, no galda neko nediedelē. Taču, arī viens palicis, šķiet, atrod sev nodarbošanos. Skaļš nav. Tāds mazrunājošs?– nekad pat uz pastnieku nerej." Cik bieži tāds jāķemmē un jāmazgā? Aļona stāsta: "Sukāšana Arhimedam patīk. Pavasarī un vasarā ķemmējam katru dienu, ziemā retāk, bet tas tāpēc, ka, mums pārnākot no darba, jau ir tumšs. Mums nav iespēju tik lielu suni dušot, bet vasarā viņš pat pats iet uz Daugavu atvēsināties un peldēties – mūsu dārzs ir pašā upes krastā. Taču nekāds lielais peldētājs nav?– kad kažoks piemirkst, sunim grūti noturēties virs ūdens."

Par berniešiem mēdz teikt, ka viņi ir pakūtri, nelabprāt iesaistās aktīvās rotaļās ar kociņu, bumbiņu. "Arhimedam tas viss patīk!" saka Aļona. "Taču ilgi viņš to nedara. Piekūst. Pastaigāties var ilgi, bet ne ātri."

Barības ziņā Arhimeds neesot izvēlīgs – ēdot visu, ko dod. No saldumiem pats atsakoties (konfektes pieklājīgi paņemot, bet pēc tam noliekot), bet putras, biezpiens un citas labas lietas viņam garšojot. "Veterinārsts gan mūs bar, jo suns esot mazliet par resnu," atzīstas saimniece, "tomēr esmu pārliecināta, ka ar suņu barību vien iztikt nevar.