"Tā mīlestība, ko suns vai kaķis bez kādiem nosacījumiem velta savam saimniekam, ir maģiska," ir pārliecinājies Nacionālā teātra aktieris Arturs Krūzkops, kurš savulaik ir dzīvojis zem viena jumta ar rudu runci Ugu un krievu toiterjeru Otto.
Kad Arturs no Limbažiem pārcēlies uz Rīgu, lai mācītos un strādātu, atšķirtība no tuvajiem, ierastās vides un arī ģimenes mīluļa suņa radījusi lielu vēlmi pēc kādas četrkājainas radībiņas, kaut dzīvojis īrētā miteklī. "Vienā rītā radās doma, ka vajag kaķi. Lai arī man ar peļu junkuriem nav tā emocionālākā saikne, jo mūsu ģimenes lutekļi vienmēr ir bijuši suņi, ilgas pēc četrkājainas radībiņas guva virsroku.
Rudā neatkarība
Lielu suni (mani favorīti ir vilciņi un labradori) ieviest īrētā dzīvoklī nebūtu prāta darbs, tāpēc devos uz dzīvnieku patversmi pēc kaķa. Noziedojot piecus latus, kļuvu par tēti ņipram kaķēnam," septiņus gadus senus notikumus atceras Arturs. "Uga izauga par lielu, skaistu, rudu runci ar diezgan nešpetnu raksturu. Zinātāji saka – rudie kaķi esot visneatkarīgākie starp saviem sugas brāļiem. Kā ir ar pārējiem, nezinu, bet Uga tiešām tāds bija. Ja ienāca prātā viņu paņemt klēpī, lai samīļotu, kad runcis to nevēlējās, viņš momentā bija prom vai arī laida darbā zobus un nagus."
Aktieris atceras, ka runcis esot viņu respektējis vairāk nekā draudzeni un viņas māsu, ar kurām kopā īrējis mitekli. "Kaķis ir audzināms. Uga zināja, ko viņš dzīvoklī nedrīkst darīt, piemēram, ielaist nagus dīvāna audumā, lēkt kājās, pirms tam upurim uzglūnot no stūra. Atzīšos, ka pēc pastrādātām palaidnībām runcim pāris reižu esmu uzšāvis ar roku. Saka jau, ka rokas vietā pareizāk būtu izmantot avīzi vai ko citu, taču Uga uz mani ļaunu prātu neturēja un čības nepieslapināja. Tiesa, kad manis nebija klāt, runcis bieži vien aizmirsa pamācības un tāpat kā iepriekš ielaida nagus dīvānā."
Kad Arturs pirms gada izšķīries ar draudzeni, rudais runcis esot palicis pie viņas. "Kādu laiku neesmu saticis Ugu, taču dzirdēju, ka viņa raksturs nav mainījies." Aktieris vēl piemin kādu interesantu faktu. Pirms rudā runča ienākšanas viņa mājās esot cietis no alerģijas, ko izraisījuši kaķi, bet, diendienā dzīvojot zem viena jumta ar Otto, alerģijas simptomi – acu asarošana, tūska un nieze – esot pazuduši. "Laikam izveidojās imunitāte."
Gluži kā stirniņa
"Kaut pa mājām jau saimniekoja kaķis, doma par suni mani tomēr nepameta. Par lielu vairs nesapņoju, skatījos uz krievu toiterjera pusi, kas ir vieni no vismazākajiem suņukiem pasaulē," stāsta Arturs un atklāj, ka Otto iegādājies no kādas suņu audzētājas.
Īsspalvainie šīs šķirnes pārstāvji līdzinās miniatūrai stirniņai – tiem ir garas kājas, spēcīgs ķermenis, garš kakls un maza galviņa ar lielām, stāvošām ausīm, mazu purniņu un gudrām, lielām acīm. Krievu toiterjeri ir ļoti aktīvi, dzīvespriecīgi un drošsirdīgi. "Otto itin nemaz nebija bail no mūsu rudā runča, lai arī viņš kucēna vecumā bija vismaz divas reizes mazāks par kaķi. Riedams trenkāja ņaudētāju pa māju vai arī citādi viņu izaicināja uz draiskošanos. Taču vienreiz, kad mēs bijām devušies uz koncertu Tallinā, Uga pārmācīja kucēnu – kārtīgi ielaida nagus Otto purniņā. Dabūjām pat ārstēt."
Aktieris nosmej – kad toiterjers esot izaudzis, sasniedzot kaķa apmērus, Otto iestājusies saldā atriebības stunda. "Viņš vaktēja, lai runcis negulētu mūsu gultā. Tiklīdz tas tuvojās guļamajam, Otto, skaļi rejot, trieca prom Ugu."
Neatkāpjas ne soli
Tā kā Arturam esot ļoti saspringts darba grafiks – no agra rīta līdz vēlam vakaram pa teātri, toiterjeram sācis pietrūkt saimnieka klātbūtnes. "Šobrīd dzīvoju viens, tāpēc Otto, kamēr es strādāju, beidzās vai nost aiz garlaicības, ilgi rejot vai smilkstot. Nospriedu, ka nedrīkstu mocīt suni, un aizvedu viņu uz Limbažiem pie vecmāmiņas. Viņai jau bija viens sunītis – taksītis, kuram Otto tagad sastāda kompāniju. Suņu brālība ir tik liela, ka viņi viens otram no rītiem pat mazgā muti, bet guļ, ieritinājušies viens otra līkumā," atklāj aktieris un piemetina, ka viņam ļoti pietrūkstot Otto. "Kad es aizbraucu ciemos, abi esam tik priecīgi, ka ilgi nevaram nomierināties, suņukam pārdzīvojuma dēļ pat aizsitas elpa. Kamēr esmu Limbažos, viņš no manis neatkāpjas ne soli, bet, kad sāku posties atpakaļ ceļam uz Rīgu, Otto sēž durvīs un žēli skatās. Sākumā man bija ļoti grūti pārdzīvot šķiršanos, uz Rīgu braucu ar asarām acīs."
Toiterjeram piemītot liela nepieciešamība sajust saimnieka tuvumu – gulēt blakus vai vismaz ieritināties uz saimnieka džempera, sēdēt blakus, cieši piespiežoties. "Guļot viņš mēdz ik pa brīdim atvērt acis, lai redzētu, kur es esmu, vai atrodos turpat tuvumā."
Arturs, raksturojot Otto, saka: "Viņš ir baigais žiperis ar lielu dūšu. Kopā ar suņuku esmu braucis ciemos pie drauga, kam pieder vācu aitu šķirnes rējējs. Viņš ir ļoti miermīlīgs un saprotoši izturas pret Otto aktivitātēm, kurš ir gatavs vilciņam uzrāpties uz muguras. Acīmredzot lielais suns saprot, ka viņam ir darīšana ar mazam bērnam līdzīgu radību."
