Sesks mīluļa lomā

© F64

Par seskiem nereti tiek nodēvēti nekaunīgi smakas palaidēji vai pati palaistā smaka. Patiešām – savvaļas seski, pateicoties saviem smirddziedzeriem, spēcīgi ož, tādējādi atbaidot potenciālos uzbrucējus.

Taču jau kopš senseniem laikiem seski piejaucēti – gan kā mīluļi, gan gluži praktiskiem nolūkiem. Un mājinieki, kā izrādās, nemaz tādi smirduļi nav.

Par mājas seska izcelsmi ziņas ir gaužām pretrunīgas. Iespējams, ka mājas sesks ir vien gadsimtiem ilgas meža seska piejaucēšanas rezultāts. Tāpat iespējams, ka tas ir meža un stepes seska hibrīds.

Pieradināts Ēģiptē

Meža seski spēj radīt auglīgus pēcnācējus arī ar Eiropas ūdelēm, un savulaik ļoti populāra bija šādu ūdeļsesku turēšana kažokzvēru fermās. Mājas sesku apzīmējums fretka pie mums ar krievu valodas starpniecību nonācis no angļu valodas, kurā ar vārdu ferret (parasti) tiek apzīmēts baltais sesks. Patiešām šādiem mājas seskiem nereti dzimst albīni bērni un, domājams, tieši baltuļi allaž arī bijuši populārākie mīļseskiņi.

Pavisam droši zināms, ka seski domesticēti apmēram pirms 2500 gadiem, taču arheoloģiskajos izrakumos Ēģiptē konstatēts, ka seski nebrīvē turēti jau 4. gs. p.m.ē. Vēlāk seski turēti mājās arī dažviet Eiropā un Āzijā, arī Amerikā.

Medībās – ar sesku?

Jau viduslaikos seskuļi bijuši dāmu mīlulīši. Domājams, ka slavenajā Leonardo da Vinči gleznā Dāma ar sermulīti māksliniekam pozējis nevis sermulis, bet gan albīns mājas sesks.

Senlaikos un dažviet pasaulē vēl aizvien mājas seskus mēdz izmantot medībās – suņa vietā. Zināms, ka šādi medījuši Čingishans, Anglijas karalis Ričards II, Vācijas karalis Frīdrihs II un citi pasaules varenie.

Seski ir plēsēji un meistarīgi mednieki, kas spēj pievārēt par sevi augumā daudz lielākus dzīvniekus. Viņi labi rāpjas, kā arī spēj iespraukties tur, kur pat izcilajam alu sunim takšelim krietni jānopūlas rokot. Tā nu ļaudis seskus sūtījuši, piemēram, trušu alās. Var palīdzēt arī putnu (piemēram, laukirbju) medībās. Izmantoti arī kaitīgo grauzēju iznīcināšanai.

Darbīgais

Seski ir ļoti interesanti un darbīgi mājdzīvnieki. Aktīvāki viņi ir krēslas un nakts stundās. Seskus mēdz turēt plašos būros, kuros ierīkota vieta migai, kā arī dažādas ierīces, kurās dzīvniekam sevi nodarbināt. Piemēram, tiek veidoti dažādi cauruļu labirinti, pa kuriem ložņāt. Taču mājas sesku var droši palaist padzīvoties pa dzīvokli, nebaidoties, ka kaut kas tiks sagrauzts (kā to dara, piemēram, žurkas).

Zooveikalos nopērkama speciāla barība seskiem, taču viņi labprāt ēd arī kaķu sauso barību. Viņi ēd arī dažādus augļus un dārzeņus (runā, ka katram seskam esot savs iemīļots dārzenis, kuram citi pat virsū neskatās). Reizumis jādod arī vārīta putnu gaļa. Ja sesks tiek turēts nevis kā mednieks, bet gan kā mājas mīlulis, nevajadzētu viņam ierādīt, ka ēdama arī jēla gaļa. Mēdz gadīties, ka, reiz asiņu garšu sajutis, mīļumiņš kļūs par asinskāru plēsonīti, kurš kādā nereizē var pieklupt saimniekam vai ciemiņam pie rīkles...

Seski noteikti jāvakcinē pret mēri un trakumsērgu. Vēl jāpiebilst, ka vēlams šos mājdzīvniekus sterilizēt. Dzimumgatavību mājas seski sasniedz apmēram 6 mēnešu vecumā, un, ja mātīte meklēšanās laikā (parasti – ziemas beigās) neapaugļojas, var rasties nopietnas veselības problēmas. Savukārt nekastrētiem tēviņiem vairošanās periodā ir patiešām nelāga smaka, turklāt viņi iezīmē teritoriju un var kļūt agresīvi. Kastrēta mājas seska aromāts ir vājš un atgādina muskusa un medus smaržu.

***

SAIMNIEKU LEPNUMS

Suzija un Beļašs

Beļašu jeb Balto kādā tumšā vakarā sastapu pastaigājamies pa Krustpils galveno ielu. Protams, ne "uz savu ķepu", bet gan saimnieces Santas Groševas pavadībā, saitītē. Šis baltais mājas sesks ir sešus mēnešus vecs, un viņam pastaigas ļoti patīkot. Turpretī viņa pusotru gadu vecajai mātei Suzijai, kura arī dzīvo Santas un Pāvela Alkšņa ģimenē, doties ārpus dzīvokļa netīkot.

Pāvels mājas sesku gribējis jau sen: "Pirms septiņiem gadiem Rīgā tādu zvēru biju redzējis, un man viņš iepatikās. Taču tikai nesen nolēmām, ka arī mums var būt šāds mājdzīvnieks. Tā uzradās Suzija. Beļašs ir viņas dēls – vienīgais no desmit piedzimušajiem un četriem izdzīvojušajiem Suzijas bērniem, kuram bija balts kažociņš."

"Seski ir uzticīgi saimniekam kā suņi un mīlīgi kā kaķi. Atsaucas uz savu vārdu un (ja vēlas!) nāk, kad sauc. Viņi var gan mierīgi klēpī pagulēt, gan roku nolaizīt..." stāsta Santa, un Pāvels piebilst: "Jā, un bučas dod! Seskiem patīk spēlēties. Pret svešiniekiem izturas rezervēti. Puika ir mierīgāks un komunikablāks, taču Suzija, ja kas neiepatīkas, var arī iekost. Par savējiem Suzija atzīst tikai sievu un mani."

"Kad braucām pakaļ pirmajam seskiņam, notika tieši tā, kā seskulēnu saimnieki bija teikuši – nevis cilvēks izvēlas šādu mājdzīvnieku, bet dzīvnieks izvēlas saimnieku," stāsta Santa. "Suzija uzreiz ierāpās Pāvelam zem krekla un tur arī palika. Arī tad, kad bērni piedzima Suzijai, bija cilvēki, kuriem atnākot seskiņi pat neizlīda no savas migas, bet bija arī tādi, ar kuriem kāds viens mazulis devās vismaz iepazīties."

Noņemšanās ar šādu dzīvnieku neesot lielāka kā rūpes par kaķi vai suni. Santas un Pāvela seski guļ dīvāna veļas kastē (vienubrīd Suzija iekārtojusies virtuves skapītī uz cepešpannas), brīvi staigā pa visu dzīvokli un atrod sev gan paslēptuves, gan vietas fiziskajām aktivitātēm. Seski mēdzot nokārtoties sevis izvēlētā vietā – tur atlicis vien nolikt kaķu tualeti, bet pietiekot arī ar avīzēm un regulāru uzkopšanu. Seskus ar speciālu šampūnu mazgā reizi vienā vai divos mēnešos, vasaras karstumā biežāk. Ūdeni viņi mīl, nekādu skandālu tā dēļ nav. Jā, vēl arī nagi jāgriež, ausis jātīra.

Ko Suzija un Beļašs ēd? Speciālo sesku barību (tā garšo Suzijai), arī kaķu sauso barību. Beļašam labāk garšo svaigas un vārītas olas, vārīti vistu kakliņi, cīsiņi. Puikam ļoti garšo svaigi gurķi. "Piena produktus fretkām dot nedrīkstot, bet... Piemēram, ja es ēdu jogurtu, abi momentā ierāpjas klēpī un pieprasa savu daļu! Viņiem garšo arī konfektes, cepumi, pīrādziņi... To visu gan daudz nedodam, taču retumis mīluļus tomēr palutinām," atzīst Santa. Pāvels precizē: "Viņiem jau galvenais nav to visu apēst, bet gan dabūt un kaut kur noslēpt. Viņi mēģina atrast cits cita krājumus un visus labumus pārnest uz savu slēptuvi. Un tā viņi var rosīties stundām ilgi. Cilvēkam – nenoskatīties un nenosmieties!"

Nu ideāls mājdzīvnieks visiem! Pāvels tomēr teic: "Nevar tā – ieraudzīju bildi, sagribēju un nopirku, bet pēc tam neliekos vairs ne zinis! Seskam nepieciešamas saimnieka rūpes, uzmanība. Jāatrod laiks, kad ar viņu parotaļāties. Labi, ja ģimenē ir bērni, taču – pārāk mazi bērni šādam dzīvniekam var nodarīt pāri, bet seska zobi ir asi..."

Mājas sesks (Mustela putorius furo)

Ķermeņa garums (ar asti): tēviņiem līdz 60 cm, mātītēm līdz 30 cm

Svars: tēviņiem 1,5–2 kg, mātītēm 0,5–1 kg (maksimums tiek sasniegts ziemas periodā)

Apmatojums: garš, pūkains, ar pavilnu

Krāsa: vismaz 10 krāsojumi; populārākās krāsas – sabuļkrāsa, pasteļkrāsa un balta (albīnajiem dzīvniekiem)

Dzīves ilgums: līdz 12 gadiem (savvaļas seski dzīvo vidēji 5–6 gadus)

Māja

Tradīciju cienītājiem noderēs padomi, kā nokrāsot spilgtas un netipiski košas olas dabas krāsvielās.

Svarīgākais