Dailes teātra jaunie aktieri Baiba Neja un Kristaps Rasims, žiperīga peļu junkura Bodlēra saimnieki, iespējams, varētu piekrist Andra Freidenfelda nesen kādā intervijā teiktajam, ka māksliniekiem patīkot kaķi tāpēc, ka radošas profesijas pārstāvji ir mazliet egoisti, arī kaķi tādi ir, tāpēc kopā varot itin labi sadzīvot.
Ierodoties jauno aktieru mājās, trīs gadus vecais runcis mani sagaida ar džentlmeņa cienīgu žestu – pienāk klāt un nolaiza roku jeb, kā saka viņa saimniece, noskūpsta. "Bodlēram ir raksturīgi ne vien sievietēm bučot roku, bet arī iekārtoties man vai Kristapam uz kreisā pleca, tātad sirds pusē, un ar aso mēlīti laizīt kaklu. Šis paradums viņam ir saglabājies no kaķēna vecuma, kad viņš ņaudēdams prasījās, lai viņu paņem rokās. Tad viņš jutās drošs un pasargāts."
Atnāk eksāmena dienā
Par kaķīti Baiba esot sapņojusi jau sen, taču, atnākot uz Rīgu mācīties un dzīvot, sanācis mētāties no viena īrēta dzīvokļa uz citu, turklāt daudzi mitekļu izīrētāji esot bijuši pret mājdzīvniekiem. "Kad sākām mācīties Kultūras akadēmijā, bieži bija tā, ka kabatās svilpoja vējš, nezinājām, ko liksim mutē, tāpēc nevarējām atļauties ne kaķi, ne suni. Taču es, būdama lauku meitene, un mans Kristaps – lauku puisis, bijām raduši, ka kopā ar cilvēkiem ir arī kāda četrkājaina radība. Tāpēc, kad mums piedāvāja paņemt kaķēnu, daudz neprātojām," atklāj Bodlēra saimniece. Dzirdot piesaucam savu vārdu, no virtuves uz dzīvojamo istabu attipina stāsta varonis. Pēc dabas būdams diezgan kautrīgs, runčuks, ierodoties svešiniekiem, vispirms viņus vērojot no droša attāluma un tad domājot, ko darīt tālāk.
"Mēs viņu paņēmām pavisam maziņu, tiklīdz bija atvērušās actiņas. Kristaps sākumā viņu pat baroja ar šļirci, kas bija piepildīta ar pienu. Bodlēra māte ir valmieriete, manas draudzenes Elīnas kaķene, bet tēvs – uz ielas mītošs runcis, pamatīgs kauslis. No mammas mūsu peļu junkurs ir mantojis izskatu, bet no papuča – kareivīgo un neatkarīgo dabu," stāsta Baiba un smejoties atceras, kā runcis ticis pie tik smalka vārda. "Mācoties otrajā kursā, kārtoju eksāmenu pasaules literatūrā. Izvilku biļeti un smagi nopūtos, jo neko no tajā vaicātā nezināju. Ieminējos, vai es varētu pastāstīt par Šarla Bodlēra Ļaunuma puķēm, ko biju izlasījusi. Atļāva. Eksāmenu nokārtoju diezgan labi, tāpēc, izdošanās prieka pārņemta, biju gatava šo faktu iemūžināt savdabīgā veidā – Bodlēram par godu nosaukt viņa vārdā kaķi."
Cieš kurpes par pussimtu
Uzsākot rīdzinieka dzīvi, kaķēns esot mitis kopā ar jauniešu pulciņu – Baibu, viņas māsu, māsīcu un arī Kristapu. "Kaķim noteikti nebija garlaicīgi, jo vienmēr mājās bija kāds, kas ar viņu padauzījās," atminas jaunā aktrise un dzidri iesmejas, atsaucot atmiņā vienu no Bodlēra jaunības dienu spilgtākajiem nedarbiem. "Starp daudziem apavu pāriem viņš izvēlējās visdārgākās kurpes, ko māsa sev bija nopirkusi par 50 latiem, un tajās iečurāja. Nezinu, kas tā viņam par indevi, bet viņš apcēla tikai Līgas apavus."
Protams, esot gadījies arī ielaist nagus tapetēs, apgāzt puķu vāzes un telpaugu podus, taču tas viss piederot pie lietas. "Tagad Bodlērs nagu asināšanai izmanto meksikāņu somu. Tā mēs saucam no dabiska materiālu pītu košu tašiņu, kas savulaik tika dāvināta māsai."
Bodlēra ēdienkartē ietilpstot gan tas, ko ēd saimnieki, gan kaķiem domātā barība. "Viņam garšo tuncis savā sulā, vistas gaļa, ir arī nogaršojis arbūzu. Protams, lielākoties Bodlērs pārtiek no profesionālās sausās barības un konserviem. Lai ēdiens viņam nešķistu pārāk vienmuļš, mainām šķirnes."
Trīs vienā
"Vērojot runča izdarības, esam secinājuši, ka viņā apvienojušās trīs dažādu dzīvnieku sugu iezīmes. Kad Bodlēram ir noskaņojums spēlēties, viņš pa mājām rikšo gluži kā zirgs, sitot ķepas pret grīdu dipada–dapada, bet, kad mēs atgriežamies no darba, viens sēž pie durvīm un apsveicinoties ņaud – mūs sagaida tāpat, kā to darītu suns. Bet, protams, viņā dominē kaķa daba," noglaudot Bodlēram muguriņu, saka Baiba. "Mūsu runcis ir ļoti neatkarīgs, tāpēc nevaram viņu ņemt klēpī, kad gribam, un ņurcīt. Kad viņam nesīsies prāts uz samīļošanos, pats pienāks un ielēks klēpī. Bet parasti ir tā, ka mēs ar Kristapu sēžam uz dīvāna un skatāmies televizoru, bet Bodlērs guļ uz galda un vēro mūs. Viņam pietiek ar mums. Man šķiet, ka viņš ir laimīgs."
Baiba atklāj, ka trijatā jūtoties labi, taču drīz vien viņiem piebiedrošoties ceturtais ģimenes loceklis – abu jauno aktieru pirmdzimtais. "Interesanti, ka Bodlērs, gribēdams nogulties uz mana kreisā pleca, met saudzīgu loku manam puncim. Respektē kāda cita teritoriju."
Bodlēra dzīvesgājums
Dzimis 2007. gada 26. maijā Baibas Nejas draudzenes Elīnas skapī Valmierā.
Ir bijušas trīs dzīvesvietas: pirmo sava mūža mēnesi pavadīja savas mammas kaķenes paspārnē Valmierā, tad kopā ar jaunajiem saimniekiem dzīvoja vienā no Rīgas guļamrajoniem – Imantā, bet nu viņa dienas aizrit kādā no pilsētas centra namiem.
Nelabprāt uzturas bērnu kompānijā, bet ir priecīgs par katru pieaugušo, kurš nav zaudējis bērnišķīgu prieku un ir gatavs spēlēties ar Bodlēru un viņam citādi izrādīt uzmanību.
Neilgu brīdi bija samīlējies rudā kaķenē, kas ar savu saimnieci ciemojās pie Baibas un Kristapa, taču "dāma" izrādījās pārāk emancipēta – jau pirmajā tikšanās reizē izēda tukšu Bodlēra bļodiņu, piečurāja viņa kastīti un gulēja viņa "gultiņā".
Ir bijis laukos, taču par šo braucienu nav stāvā sajūsmā vietējo kaķu atturīgās uzņemšanas dēļ.
Vislabāk jūtas, ja var atrasties savu saimnieku tuvumā un viņus kontrolēt.
Saprot latviski un latgaliski.
Ir daudzšķautņains radījums – apvieno zirga, suņa un kaķa iezīmes.