Cekulainie rējēji
 
©publicitātes foto

Pāris pēdējo desmitu gadu laikā kaildzīvnieku pulks un popularitāte aizvien pieaug – populārāki kļūst kailie kaķi, selekcionētas kailās jūrascūciņas, žurciņas, peles. Bet šā stāsta varoņi Ķīnas cekulainie suņi var lepoties ar senu vēsturi!

Lai gan ir ne mazums ļaužu, kuri uzskata, ka Ķīnas cekulainie suņi patiešām cēlušies no Ķīnas, daudz vairāk ir to, kuri apgalvo: kaili suņi šīs valsts teritorijā ir ievesti vai ieklīduši. Tas noticis krietni sen – Lielās tautu (un arī dzīvnieku) staigāšanas laikā vai vismaz pāris gadsimtu pirms mūsu ēras sākuma.

Kur saknes meklējamas?

Īpaši populāri (protams, bagātnieku aprindās) kailsunīši bijuši Haņu dinastijas valdīšanas laikā (206. g. p. m. ē. – m. ē. 220. g.). No kurienes viņi uzradušies? Te nu domas dalās. Lai gan taisnība varētu būt arī tiem, kuri par cekulaino kailuļu pirmdzimteni uzskata Meksiku, kurā kopš aizlaikiem mitinājušies kailsuņi, šoreiz ticamāka šķiet versija par kailo suņu izcelsmi no Āfrikas. Pasaulē populārākās kailsuņu šķirnes patiešām ir meksikāņu kailie suņi jeb ksolotli un Ķīnas cekulainie suņi, taču pastāv vai pastāvējušas vēl vairākas – Abesīnijas tuksnešu suns, turku greihaunds, Āfrikas ziloņu suns, Indijas dzinējsuns u.c. Un visu viņu saknes meklējamas Āfrikā. Apgalvo, ka pat ksolotlu saknes esot meklējamas Melnajā kontinentā – ja vien neticam, ka viņi ir sūtņi no kosmosa.

Eiropieši Ķīnas cekulainos suņus sastapuši tieši Ķīnā. 19. gadsimta beigās šie dzīvnieki ievesti Anglijā, un tieši ar Angliju saista šķirnes attīstību un popularizēšanu.

Zoodārza iemītnieki

Sākumā briti impozantos sunīšus, kam apmatojums aug tikai uz galvas, ķepām un astes, uzskatījuši par kārtējām Austrumu apbrīnojamajām būtnēm un iemitinājuši zoodārzā. Patiešām – uz šādiem brīnumiem nākuši lūkoties daudzi ļaudis. Taču ar laiku saradies vesels pulks apbrīnotāju, kas šādu dzīvnieciņu gribētu mājās. Pamazām šķirne izplatījās pa visu Rietumu pasauli.

Izveidojušies divi šo suņu tipi – t. s. brieža tips (straujš šunelis ar smalkiem kauliem) un t. s. kobi (druknāks, ar smagnēju ķermeni un kauliem). Turklāt ir gan gandrīz kaili (ar cekulu uz galvas un apmatojumu uz astes un ķepām), gan ar pavilnu un gariem, asiem vai mīkstiem akotmatiem apveltīti sunīši. Katrā metienā ir vismaz viens pūkainis. Iespējams, daba šādi iekārtojusi, lai kailajiem kucēniem mātes prombūtnes laikā būtu kāda sildierīce. Un arī pūkaiņiem dzimst kaili kucēni.

Diemžēl jau pēc dažiem gadu desmitiem cilvēku sajūsma noplaka, un sākās šķirnes popularitātes noriets. Pagājušā gadsimta 60. gados Rietumu pasaulē esot darbojusies tikai viena vērā ņemama Ķīnas cekulaino suņu audzētava, un tā pati nevis Eiropā, bet ASV. Par laimi, pavisam novārtā atstāti cekulaiņi netika, un pirms pārdesmit gadiem viņi atgriezās modē.

Priecīgi "pēc standarta"

Mājās nekādu īpašu problēmu ar Ķīnas cekulainajiem suņiem nav. Tikai jāatceras, ka kailuļu maigā āda ir jutīga un saulainā dienā var apdegt, tāpēc tā jāieziež ar speciālu losjonu vai suņuks jāapģērbj. Āda var arī kļūt pārlieku sausa, tāpēc Ķīnas cekulaino suņu saimniekiem ieteicams iegādāties kādu mitrinošu krēmu. Sunīši regulāri jāvanno. Apģērbtajiem šīs šķirnes pārstāvjiem jāsukā kažociņš, un šim nolūkam jāiegādājas piemērota suka – atkarībā no apmatojuma garuma un biezuma.

Lai gan šīs šķirnes pārstāvjiem ļoti garšo dārzeņi un augļi, veģetārieši viņi nav. Nepieciešama daudzveidīga un sabalansēta ēdienkarte, kurā nozīmīga loma ir arī gaļai. Pārlieku dāsni baroti ķīnietīši mēdz aptaukoties, tāpēc jāievēro suņa vecumam un fiziskajai slodzei atbilstoša barība.

Standartā noteikts, ka šie suņi nekad nedrīkst būt nikni, tiem jābūt allaž priecīgiem, un tādi viņi parasti arī ir. Labi sadzīvo gan ar citiem mājdzīvniekiem, gan bērniem, tomēr ir apveltīti ar krietnu pašcieņas devu, tāpēc pāridarījumus necieš. Pret svešiniekiem ir piesardzīgi. Turklāt šie mazuļi ir arī drosmīgi un metas aizstāvēt gan savus cilvēkus, gan savu teritoriju, neņemot vērā, cik draudīgs ir pretinieks.

Cekulaiņi ir ļoti mīļi un sirsnīgi pret saimniekiem, taču viņi jūtas labāk, ja nav vienīgie mājdzīvnieki ģimenē. Ķīnas cekulainie suņi ir ļoti apķērīgi un ātri vien iemācās kārtot savas darīšanas tualetes kastītē, taču pat tad, ja ir vairāki ķīnietīši, kas augām dienām var savā kompānijā rotaļāties, izskriešanās svaigā gaisā viņiem ir nepieciešama.

***

SAIMNIEKU LEPNUMS

Labs trako nams

"Saka, ka viens ķīnietītis nav suns, divi ir pussuns, trīs ķīnietīši – trako nams..." smej Andrejs Pišnijs. "Mums mājās ir labs trako nams – ir četri šādi suņuki, un ir ļoti jautri un labi."

Cekulainās četrotnes saimniece skaitās Ļena Jefimova, taču, protams, ar cekulainajiem ķīnietīšiem no sirds noņemas arī viņas vīrs Andrejs. Viņš arī ir galvenais stāstītājs par saviem suņiem. "Vienam Ķīnas cekulainajam sunim ir garlaicīgi, un arī mums gribējās interesantāku dzīvi. Sākumā paņēmām Tekilu [Tekila in-Fan Mitau; sarunas brīdī viņai bija pusotrs gads; Latvijas un Igaunijas čempione], tad uzradās Heli [Heli fon Dior Livia; gadu veca], vēlāk arī Joda [Area Lewely Little Yoda; piecus mēnešus vecs; dzimis Baltkrievijā], un visbeidzot, pirms dažiem mēnešiem, tā sagadījās, ka mums uzdāvināja arī Tekilas mammu pūkainīti Infantu ["Infanta iz Jabloņego Sada"], kas pirms trijiem gadiem atvesta no Maskavas."

Kas gan šajos suņos ir tik interesants? "Viņos ir kaut kas no kaķa, kaut kas no suņa, ļoti interesanti raksturi, kas katram sunim ļoti atšķiras," saka Andrejs. "Uzskatu, ka Ķīnas cekulainie suņi ir piemēroti jebkurai ģimenei, kurā nevalda agresija – strīdi viņiem ļoti nepatīk. Taču savu saimnieku un māju šie mazulīši metas drosmīgi aizstāvēt! Piemēram, Heli mums ir kā pinčers – allaž gatava aizstāvēt visus savējos, vienalga, kāds pretinieks būtu. Tiesa, viņa nevienam nekad nav iekodusi, taču rej un zobus iež aizrautīgi.

Ķīnietīši ir piemēroti cilvēkiem, kam pret citu suņu (un arī kaķu) vilnu ir alerģija. Ar šādiem mājdzīvniekiem cilvēks nav piesiets pie mājas – vismaz mūsu suņiem ļoti patīk ceļojumi, došanās sabiedrībā."

Kailajiem suņiem un kaķiem mēdz būt alerģija pret dažādiem pārtikas produktiem... "Domāju, ka šāds priekšstats radies, jo kailajiem dzīvniekiem izsitumi labāk redzami. Patiesībā Ķīnas cekulainie suņi nav alerģiskāki par daudzu citu šķirņu pārstāvjiem. Barība jāizvēlas tāda, kas sunim garšo un kas viņam neradītu problēmas ar veselību. Vai tā ir pašu saimnieku vārīta vai veikalā gatava pirkta, nav tik svarīgi. Galvenais – jāizvēlas suņa augumam un aktivitātei atbilstošs, sabalansēts ēdamais," uzskata Andrejs.

Kāds ir galvenais ieguvums no šādiem mājdzīvniekiem? Andrejs un Ļena vienā balsī atbild: "Šie ir suņi dvēselei, priekam un arī veselībai!" Veselībai? Andrejs paskaidro: "Kailos suņus un kaķus uzskata par ārstiem, un tādi viņi arī ir. Turklāt dzīvnieks nebūt nav jāuzgulda sāpošajai vietai. Viņš pats zina, kad jāpienāk, kur jāpaguļ, kā telepāts. Piemēram, man mūsu suņi labi palīdz pret galvassāpēm – uzguļas uz kakla, un galvassāpes drīz vien pāriet."

***

ĶĪNAS CEKULAINAIS (Chinese Crested)

Izcelsmes valsts: Ķīna

Patronāžas valsts: Lielbritānija

Apmatojums: vai nu tikai uz galvas (garš, krītošs cekuls), ķepām un divām trešdaļām astes, vai arī viss ķermenis klāts ar 3–4 cm gariem paretiem matiņiem, pūkaiņiem ir pavilna

Augstums skaustā: suņiem 28–33 cm; kucēm 23–30 cm

Svars: ne lielāks par 5,5 kg

Krāsa: visdažādākā (viena), dažādu krāsu kombinācijas

Mūža ilgums: 12–14 gadu

Kucēna aptuvenā cena: Ls 100–350 (atrodami arī lētāki piedāvājumi)

Mājas mīlulis

Jāievēro diēta