Rodēzijas lauvu mednieks

Šķiet, afrikāņi ir pat kašķīgāki par latviešiem – vēl gluži nesen Āfrikā valstis dalījās un auga kā sēnes pēc lietus, un arī mūsdienās tur ik pa laikam uzliesmo pa kariņam. Rodēzijas ridžbeku gan par kašķīgu dēvēt nevar – tas ir drosmīgs un spēcīgs, taču ar agresivitāti nesirgstošs suns.

Par Rodēziju saukta plaša teritorija Āfrikas dienvidos. Kad vietējiem iedzīvotājiem apnika eiropiešu kundzība, Rodēzijā izveidojās vairākas valstis. Eiropiešu dotais teritorijas apzīmējums palika nosaukumā Dienvidrodēzijas Republika, bet kopš 1980. gada šo valsti sauc par Zimbabvi. Taču suņu šķirne savu vārdu saglabāja – nu jau gandrīz 100 gadu šos skaistos suņus sauc par Rodēzijas ridžbekiem.

"Īsto cilvēku" līdzgaitnieki

Vārds "ridžbeks" atspoguļo kādu šīs šķirnes īpatnību – uz muguras ir apmēram 5 centimetrus gara josla, kurā apmatojums aug pretēji pārējā kažoka matiem, veidojot tādu kā izspūruma vilni. Burtiski tulkojot angļu vārdu "ridge" – šķautne, krunka.

Ziņas par ridžotiem suņiem ierakstītas jau Senās Ēģiptes papirusos. Senie raksti pauž, ka pirms apmēram 4000 gadiem Ēģiptē ieklīduši hotentoti (pašnosaukums – khoikhoi, kas nozīmē "cilvēku cilvēki", "īstie cilvēki"), un viņiem līdzi bijuši suņi ar īpatnēju apmatojumu uz muguras. No Ēģiptes hotentoti aizklīduši, un nav ziņu, ka šajā valstī būtu iedzīvojušies viņu četrkājainie līdzgaitnieki. Apmēram mūsu ēras 5. gadsimtā hotentoti aizklejojuši uz Melnā kontinenta otru galu, atraduši to par labu esam un kopš tā laika mitinās tur ar saviem suņiem.

Āfrikas klejotājciltīm lieli, spēcīgi un bezbailīgi suņi bijuši neatsverami palīgi gan sargājot, gan medījot. Hotentotu suņi nebaidījušies klupt krāgā pat zvēru karaļiem lauvām un savulaik patiešām izmantoti par dzinējiem lauvu medībās. Kad 17. gadsimtā Āfrikas dienvidos sāka apmesties pirmie holandiešu ieceļotāji, viņi aprakstījuši vietējos suņus kā briesmīgus radījumus, kas negriezuši ceļu nedz cilvēkiem, nedz zvēriem un bijuši briesmīgāki pat par iezemiešu bultām. Tolaik gan šie suņi bija krietni mazāki nekā mūsdienu ridžbeki – labi ja pusmetra augstumā, bet mūsdienu rodēziešu augstums skaustā var būt gandrīz 70 centimetru.

Pie darba ķeras eiropieši

19. gadsimta beigās Rodēzija pārgāja britu īpašumā. Ar britiem kopīgu valodu atradušais Korneliuss van Ruens un viņa kaimiņš, britu misionārs Čārlzs Helms nolēma, ka vajadzētu no daudzveidīgajiem Āfrikas dienvidu lauvu suņiem izveidot vienotu šķirni. Viņi šim darbam veltīja vairāk nekā 30 gadu, tomēr pie apmierinoša rezultāta nekādi netika, un 1915. gadā abi aizgāja mūžībā, iesākto īsti nepabeiguši... Jau 1912. gadā ar Rodēzijas ridžbeka vārdu tika iepazīstināta arī Eiropas sabiedrība un divus gadus vēlāk pirmie ridžbeki atvesti uz Eiropu.

Selekcijas stafeti pārņēma Rodēzijā dzīvojošais anglis Ričards Bārnss. Šķirne izveidota no piecu dažādu tipu suņiem – vieni bijuši pievilcīgi auguma izmēra, citi krāsas vai proporciju, vēl citi drosmes dēļ. Svarīga īpašība bijusi arī mierīga psihe un spēja apgūt dažādas komandas, kā arī "džentlmeniski uzvesties sabiedrībā". Pirmais šķirnes standarts pieņemts 1922. gadā, bet Dienvidāfrikas Suņaudzētāju savienībā šķirne atzīta 1924. gadā.

Mīlulis un sargs

Rodēzijas ridžbeki veidoti kā medību suņi, kas piemēroti lielu dzīvnieku medībām Āfrikas plašumos. Tomēr laika gaitā šiem lauvu medniekiem līdzīgi kā vairāku citu šķirņu pārstāvjiem bija jāpārkvalificējas par sargiem vai vienkārši mājas mīluļiem. Tiesa, šur tur pasaulē rodēziešus vēl mēdz izmantot medībās. Piemēram, Tasmanijā viņi esot ļoti iecienīti palīgi... ķenguru medībās. Dažkārt ridžbeki piedalās suņu skriešanas sacīkstēs, kur spēj attīstīt ievērojamu ātrumu – pat 60 kilometri stundā.

Mājās šie lielie suņi nekādas problēmas nesagādā, ja vien par problēmu neuzskata nepieciešamību spēcīgajam un izturīgajam mīlulim regulārās pastaigās sarūpēt atbilstošu fizisko slodzi. Ja suns kopš kucēnības ir pareizi audzināts, viņš bez ierunām izpilda saimnieka norādījumus, turklāt iegaumē, kā kurā situācijā jāuzvedas. Pret svešiniekiem ridžbeki parasti izturas rezervēti, taču nav nedz pārlieku atturīgi, nedz agresīvi. Saimnieks var būt drošs, ka uzticamais dzīvnieks lieku troksni netaisīs.

***

SAIMNIEKA LEPNUMS

Viņai visur jābūt klāt

Nikai (Nicola Sinbest) decembrī apritēs seši gadi, un viņa piedzīvojusi un pārdzīvojusi saimnieka maiņu. "Nika pie mums nonāca pirms astoņiem mēnešiem. Iepriekšējie saimnieki saprata, ka šāds liels un spēcīgs suns, lai arī draudzīgs, tomēr nav piemērots ģimenei ar maziem bērniem," stāsta Nikas saimnieks Pēteris Cišs. "Sākums bija sunim grūts. Nika nesaprata, kur nonākusi, kāpēc viss mainījies... Vajadzēja pailgu pielāgošanās laiku, kamēr gan suns saprata mūs, gan mēs suni."

Kāda problēma bijusi ar iepriekšējo saimnieku bērniem? Pēteris teic: "Tikai tāda, ka suns neapzinājās savu spēku – rotaļājoties savā aizrautībā gāza mazos no kājām. Citādi ar bērniem (vai bērniem ar šo suni) nekādu problēmu nav! Kad izejam laukā, bērni viņu grib paglaudīt, un Nika ļaujas, mīlestības uzplūdos ģīmi nolaiza... Sākumā bija mazas problēmiņas ar kaķiem, taču rodēzieši ātri saprot, kas ir atļauts, kas aizliegts, – lai gan negribīgi, Nika saprata, ka medīt kaķus nedrīkst. Tagad ir tāda mierīga līdzāspastāvēšana – kaķi iet savu ceļu, suns savu."

Vai Nika nemēģina kļūt ģimenē par barvedi? "Nē, viņa zina, kurš ir galvenais. Un šķiet, ka viņa manus rīkojumus ļaunā neņem. Nokaunēties un apvainoties gan Nika mēdz. Turklāt izrāda sajūtas ar nepārprotamām grimasēm – ridžbekiem ir ļoti izteiksmīgs ģīmis!" teic Pēteris.

Vai šis ir "suns–mēbele" – "kur noliec, tur paņem" – cilvēkiem pa kājām nemaisās? "Nē!" izsaucas Nikas saimnieks. "Cilvēkiem pa kājām īpaši nepinas, taču viņai visur savs purns jāiebāž! Visur jābūt klāt. Un uz galda bez pieskatīšanas atstātie gardumi noteikti nonāks suņa mutē. Ja kāds būs līdzās, tad gan suns būs pieklājīgs un pat neiedomāsies no galda ko nočiept. Var jau būt, ka tā čiepšana ir apkarojama, taču vismaz pagaidām drošāk ir pašiem savu ēdamo pieskatīt," smej Pēteris.

Suņiem kārumi var kaitēt – var piemesties alerģija... "Alerģija nav novērota. Nika ēd visu ko. Kāru muti ēd arī tomātus un gurķus. Pat rupjmaizi grib. Jāievēro gan, kas šādam sunim nepieciešams, tāpēc jāpaseko, lai pārtika būtu sabalansēta."

Rodēzijas ridžbeks ir spēcīgs suns, kas radīts kustībām... "Kustīga Nika ir ļoti! Un ļoti ātra. Reiz pamēģināju viņu izvest pastaigā līdzās mašīnai. 50 kilometrus stund nu noteikti var! Turklāt neaizelšoties, ar prieku!" par eksperimentu saka Nikas saimnieks. "Karstā laikā pat šim Āfrikas sunim nogurdinošas aktivitātes ir par grūtu – labāk ēniņā pagulēt. Tomēr arī it kā snaudas laikā Nika vēro apkārtni. Rodēzijas ridžbeks ir labs mājas sargs."

***

RODĒZIJAS RIDŽBEKS (dēvēts arī par Āfrikas lauvu suni) (Rhodesian Ridgeback)

Izcelsmes vieta: Āfrikas dienvidi

Apmatojums: īss, biezs, taisns, taču ne raupjš

Krāsa: no gaišas kvieškrāsas līdz spilgti rudai; pieļaujami nelieli balti plankumi uz krūtīm un pirkstiem, kā arī tumšs purns un ausis

Augstums skaustā: suņiem 63–69 cm; kucēm 61–66 cm

Svars: 30–35 kg

Mūža ilgums: apmēram 10 gadu

Kucēna cena: Ls 100–400

Sargsuns

Mīlulis

Viegli kopjams