Poļu pane latviešu ģimenē

Sibīrijas haskiju šķirnes suņu pievilcīgā āriene – kuplais kažoks, proporcionālais stāvs un skaisto acu ieinteresētais skatiens – reti kuru atstāj vienaldzīgu.

Šim valdzinājumam nespēja pretoties arī Rīgas Dzemdību nama galvenā ginekoloģe Dace Rezeberga.

Pirms četriem gadiem viņa kopā ar ģimeni starp daudzu suņu šķirņu pārstāvjiem izvēlējās haskiju kucēnu, kas nu jau ir izaudzis par cēlu dāmu, mīļi sauktu par Sisī jeb pilnā vārdā Sisī Gošansku Opovešķu.

Gluži kā zīdainis

"Poļu panes cienīgs vārds viņai dots tāpēc, ka kucēns atceļoja no Polijas suņu audzētājiem, bet meitenīti izvēlējāmies tā iemesla dēļ, ka šķita – kaut haskiji ir klaiņotāji, kucītei šī šķirnes īpatnība varētu būt mazāk izteikta," skaidro Sisī saimniece. "Mums ir privātmāja, tāpēc nospriedām, ka varētu atļauties suni. Gan filmās, gan dzīvē bijām redzējuši haskijus, kas mums šķita apveltīti ar skaistu ārieni, tāpēc nolēmām ko vairāk uzzināt par šo šķirni. Meita internetā izpētīja, ka haskijiem piemīt izteikts mednieku instinkts, ka viņi ir klaiņotāji, tāpēc ap māju jābūt kārtīgai sētai, ka ir diezgan nepaklausīgi jeb neatkarīgi, tāpēc slikti pakļaujas skološanai. Šīs šķirnes raksturojumā bija arī pieminēts, ka haskiji ir enerģiski, dzīvespriecīgi, laipni un atsaucīgi, kā arī uzsvērts, ka viņiem nepieciešams aktīvs dzīvesveids. Tas mūs nebaidīja, tāpēc īstenojām savu ieceri un pārvedām mājās kucēnu. Patiesībā no suņu audzētājiem nemaz nebūtu spējuši atgriezties mājās tukšā, jo, kad tev rokās ieliek bezgala jauku kucēnu, ir grūti no viņa atteikties."

Ārste nosmej, ka vīrs bijis tālredzīgāks par viņu, jo uz sievas teikto – aizbrauksim tikai paskatīties uz suņuku – viņš esot atbildējis: "Tā nenotiek. Ja reiz esi pārkāpis suņu audzētavas durvju slieksnim, tad parasti nespēj pretoties kucēnu pievilcībai."

Protams, ģimene esot apzinājusies, ka ņemšanās ar kucēnu, kamēr viņš izaug, līdzinās zīdaiņa auklēšanai. "Man iepriekš bija bokseris, tāpēc zinu, ko nozīmē uzņemties atbildību par suni. Kad iegādājāmies Sisī, liktenīgas sakritības dēļ tiku piesaistīta mājai (biju lauzusi kāju), tāpēc varēju pieskatīt kucēnu, viņu mācīt un iedrošināt."

Pārrodoties no suņu audzētavas ar pāris mēnešus veco Sisī, kas pēc izskata līdzinājusies plīša rotaļlietai, saimnieki viņu izvadājuši pa jauno mājvietu un iepazīstinājuši ar pārējiem iemītniekiem. "Visamizantākā bija sastapšanās ar mūsu trusi. Pirmajā brīdī abi izturējās draudzīgi, bet tad trusis apķērās, ka suns taču ir viņa lielākais ienaidnieks, un sāka sist ar ķepām pa zemi, gandrīz vai nocēla jumtu savam būrim."

Medniece un pasaules izzinātāja

Kā jau ziemeļu suņi haskiji vislabprātāk dzīvojot ārā, arī ziemas salā. "Mēs Sisī vietiņu iekārtojām koridorā, kur ir vēsāks, bet dārzā viņa pati atrod, kur apmesties, lai pagulētu," stāsta Dace Rezeberga un piebilst, ka ārdurvīs esot ierīkota lūka, lai suns varētu tikt laukā, kad vien vēlas. "Pāris reižu Sisī ir parakusies zem sētas un devusies apgaitā. Varbūt dzina pēdas kādam medījumam, jo mednieka instinkts šim sunim nepārprotami piemīt – putni tiek izdzenāti un arī eži, kas pavasaros pie mums ieklīst, lido pa gaisu. Sisī viņiem pāri nedara, arī sargsuns nav – nerej uz svešiniekiem, ir ļoti mīlīga. Ja viņai gadās sacelt troksni, tad parasti tas notiek kāda ieklīduša kaķa vai putna dēļ. Bet žurkas mūsu suns hipnotizē tik ilgi, kamēr tās izdodas noķert. Šajā procesā Sisī par traucēkli neuzskata ne bargu salu, ne karstu sauli."

Reiz, atgriežoties no laukiem, kucīte esot pamanījusies pa burzmu aizmukt. Ģimene tūlīt pat operatīvi rīkojusies – katrs paņēmis pa suņa pavadiņai un devies meklēt Sisī. "Kopš tās reizes viņai vienmēr ap kaklu ir siksna, kurai piestiprināts žetons ar mobilā tālruņa numuru, pa kuru var mūs sazvanīt. Sunim ir arī ievietots mikročips."

Sisī saimniece ar smaidu atceras mēģinājumu kucīti skolot. "Tur bija vairāki haskiji vienuviet, tāpēc drīz vien valdīja haskiju noteiktā kārtība jeb haoss. Viņi ir tik neatkarīgas būtnes, ka drīz vien tika dezorganizēta visa skola. Jāteic, ka Sisī nevienu eksāmenu tā arī nenokārtoja, viņas prāts uz to nenesās. Taču viņa ir ļoti zinātkāra un drosmīga, ne no kā viņai nav bail – ne no pērkona, ne no uguņošanas, ne no slideniem tiltiem. Ja ceļā gadās kāds dzīvs vai nedzīvs šķērslis, Sisī uzreiz ieinteresēta saausās: o, kas tad tas?!"

Mierīga līdzāspastāvēšana

Lai varētu baudīt dabu un lielāku brīvību, Sisī tiekot ņemta līdzi uz laukiem, bet ikvakara rituāls Rīgā esot garas pastaigas pa tuvējo mežu. "Parasti es braucu ar velosipēdu, bet haskijs, kuru turu aiz pavadas, skrien man blakus. Šādos brīžos Sisī jūtas kā darbā – ir ļoti disciplinēta, ievēro distanci, lai neuztriektos ritenim, pamana arī kokus, kas varētu nostāties starp mums," stāsta ārste un atklāj, ka viņas mīlulei patīkot peldēties, kas esot neraksturīgi haskijiem. "Viņas mūža pirmā vasara arī bija karsta, tāpēc, dodoties peldēt, Sisī ņēmām līdzi. Kopš tā laika viņa ir draugos ar ūdeni."

Kaut haskiji ir ļoti neatkarīgi un īpaši nepadodas audzināšanai, Daces Rezebergas ģimenes locekļi cenšas būt konsekventi savās prasībās. "Parasti mēģinām panākt, lai Sisī izpilda prasīto. Tiesa, dažkārt redzot, kā viņa apdomā – klausīt vai ne, ir jāvalda smiekli," vienu no mājas mīlules izpausmēm raksturo kucītes saimniece. "Pēc veterinārārsta apmeklējuma atklājās, ka Sisī ir nedaudz apvēlusies – sver kādus piecus kilogramus virs vēlamās normas, tāpēc jādod tikai sausā barība un – nekādus kārumiņus. Mana sirds to nespēj izturēt, savai mīlulei vāru gan nierītes, gan sirdis, gan nopērku kauliņus, kuriem ir klāt gaļas ļerpatiņa. Vīrs man pārmet, ka tā rīkojos, taču es parasti atbildu, ka mums, cilvēkiem, taču patīk dažādība ēdienkartē, tad kāpēc lai mēs to liegtu savai mājas mīlulei?!"

Ārste norāda, ka Sisī visiem ģimenes locekļiem esot ļoti liela mīlule, tāpēc pārāk stingri netiekot audzināta. "Mēs nevaldām pār suni vai viņš pār mums, esam izvēlējušies mierīgu līdzāspastāvēšanu," saka Dace Rezeberga. "Kucīte ir krietni vien mainījusi mūsu dzīvi, var teikt, ka ir disciplinējusi mūs. Mēs vairāk kustamies, jo vienalga līst vai putina, katru vakaru suns ir jāved pastaigāties (kad esam aizņemti, to dara vīratēvs, kas dzīvo kaimiņos), ir jārūpējas, lai ēdiena trauciņš būtu pilns. Bet Sisī mums ļoti daudz dod pretim. Viņai nekad nav slikta garastāvokļa, viņa nekad neko nepārmet, viņa vienmēr ir gatava kļūt par uzticamu un neatkarīgu kompanjoni."