Takši ir vieni no senākajiem medību suņiem, kuriem mūsdienās aizvien vairāk tiek atvēlēta vien mājas mīluļa loma, taču savu pamatuzdevumu viņi neaizmirst – tas ģenētiski ieprogrammējas vismaz vairākas paaudzes uz priekšu.
Un takši ir vieni no suņiem, kam izveidota īsteni vāciski perfekta, taču sarežģīta klasifikācija, kuras rezultātā viņus var iedalīt pat deviņās (!) kategorijās. Šoreiz – par tiem, kurus latviski pareizi skaitās dēvēt par standartlieluma īsspalvainajiem takšiem.
Takši nerīkojas kā daži citi alu suņi, kuri medījumu viņa alā nožmiedz un izvelk virszemē, bet gan iztrenc. Turklāt milzīgā entuziasma un cīņasspara dēļ viņu priekšā kapitulē pat daudz lielāki dzīvnieki, kuri, tā labi apdomājot, spētu tādu takšeli nolikt pie vietas tā, ka mednieka sabiedrotajam četrkājainim savu mūžu ne par kādiem cvībakiem i ne prātā nenāktu līst kādā alā!
Specializācija
Laika gaitā vācieši aprēķināja, kādi suņi ar kādiem jākrusto, lai iegūtu perfektus alusuņus, kuriem vispirms padotos rakšanas darbi, – lai suns varētu paplašināt alas ieeju vai pat no augšas ierakties mežazvēra midzenī. Galvenokārt selekcija skāra suņu ekstremitātes – lai izveidotos līko kāju leņķis, kas perfekts rakšanai. Taču jau tolaik taksīši tika turēti dāmu priekam – kā kompanjoni un izklaidētāji. Radās divi selekcijas atzari – vieni audzētāji centās izveidot pēc iespējas perfektākus medniekus, citi – pēc iespējas smukākus rējējiņus.
Mednieki attīstīja dažādus takšu izmērus, un katrs bija piemērots sava uzdevuma veikšanai. Standartizmēra takši, kā jau vāciskais nosaukums norāda, izmantojami palielāku aluzvēru (piemēram, āpšu) medībām. Nedaudz mazākie vidējie spēja ar mazāku piepūli piekļūt mazākiem zvēriem, bet pundurtakši jeb trušutakši, protams, izmantoti, lai iztrenktu no alām trušus. Smukumtakšu selekcionāri sadomāja radīt garspalvainos takšus, kuri aludzīvnieku medībās sava garā kažociņa dēļ būtu gaužām nepraktiski.
Mazais viltnieks
Standartizmēra taksis ir suns ar savu pašcieņu un, jāteic, mēdz būt apveltīts arī ar spēcīgu un itin riebīgu raksturu. Protams, kā jau allaž, daudz atkarīgs no audzināšanas un cilvēka attieksmes pret suni, taču jārēķinās, ka šis taksis ir brīvdomātājs, turklāt potenciāls karjerists, kurš mīļuprāt, izmantojot mazā augumiņa, mīlīgā purniņa un brūno ačteļu šarmu, var mēģināt uzrāpties bara (ģimenes) hierarhijas virsotnē. Par savu taisnību taksis cīnīsies gan ar skaļo balsi, gan mazajiem, taču ļoti asajiem zobiem. Ja jau pašā sākumā šos mēģinājumus neaptur, var nonākt līdz brīdim, kad saimniekam patiešām ir pamats no sava draudziņa bīties. Jābīstas arī tiem vientuļniekiem, kuri nīgri vai ar aizdomām uztver visu pasauli, – suns ar laiku var kļūt gluži tāds pats kā saimnieks, jo perfekti uztver saimnieka noskaņojumu. Cilvēks varbūt spēj kontrolēt savu rīcību, bet suņuks... Šā iemesla dēļ vajadzētu jau kopš agras kucēnības taksīti vest tautās un pieradināt pie citu cilvēku klātbūtnes.
Garais mugurkauls
Ja taksim kopš mazotnes ierādīta viņa īstenā vieta, viņš ar to samierinās un var kļūt par brīnišķīgu kompanjonu gan pieaugušajiem, gan bērniem, ar kuriem labprāt rotaļājas. Un tad drīzāk jāierobežo bērni – viņi var sadomāt sunītim bīstamas rotaļas. Piemēram, lēkšanu no augstiem priekšmetiem. Nelaime tā, ka takšiem ir salīdzinoši garš mugurkauls un to sastiept, samežģīt vai pat salauzt var aši un knaši – pat nodarbēs, kurās citas komplekcijas suņi pat nenoskurinātos. Jāņem vērā arī fakts, ka takši daudz ēd un ātri aptaukojas, bet liekais svars ir tieši proporcionāls šo suņu mugurkaula traumu iespējamībai.
Saimnieka lepnums
Kurmju bieds Siro
Jānis un Marita Grīsniņi-Grīšļi, lai gan viņiem jau viens suns – Reksis, vilka jauktenis, mājas sargs – bijis, gribējuši otru suni. Tādu, kas būtu īstens ģimenes loceklis, rotaļu biedrs bērniem un, kas zina, varbūt arī medību biedrs Jānim. Ilgi lūkojuši žurnālos aprakstus par dažādām šķirnēm, līdz izlēmuši, ka īstais varētu būt taksis. «Sapratu, ka taksis ir īpašs suns, ģimenes loceklis, kurš sniedz prieku visiem saviem cilvēkiem, ir uzticīgs un uzticams,» saka Marita.
Gadu un divus mēnešus vecais īsspalvainais standartlieluma taksis Siro nevar lepoties ar dižciltību apliecinošiem papīriem, taču viņš ir īstens savas šķirnes pārstāvis un pilnībā attaisnojis uz viņu liktās cerības.
Medībās Siro devies tikai vienu reizi. Toreiz suņuka drosmi un prasmi pārbaudīt neizdevies, jo neviens mežainis pa ceļam netrāpījies, neapmācītam sunim arī pēdas ost īsti nav sanācis. Toties mednieka dabu taksis pārpārēm rāda mājās. «Viņš pamanās nomedīt pat putniņus – tik ilgi lēkā ap krūmu, kur ir ligzda, kamēr kādu sakampj. Bezbailību pierāda, skrienot pakaļ stārķiem pļavā. Bet truši Siro ir mīļākais, kas vien var būt!» ironizē Jānis. «Pagājušajā gadā, pavisam jauniņš būdams, viņš nobeidza vienu mūsu trusi, šogad divus. Un tā arī nav skaidrs, kā suns pamanījās atvērt trušu būdas durtiņas...» Taksis mājās esot dārzu saimnieču posts... «Jā, arī Siro iemīļojis puķu dobes un rok tur bedres. Taču, domāju, tas tāpēc, ka mīkstajā zemē viņam vieglāk aizrakties līdz kurmjiem, kas tur dzīvojas. Kurmjotājs viņš ir ekselents – neatlaidīgs, un bez sava medījuma reti kad paliek!» Jānis saka ar lepnumu.
Ar veselību nekādu problēmu neesot. «Viņš ēd visu, ko ēdam mēs – kartupelīšus, gaļiņu... Pat tad, ja bērni viņam piedāvā zemenes, apēd,» smaida Jānis. «Nekādas alerģiskas reakcijas nav novērotas, un arī ar aptaukošanos Siro nesirgst. Tiesa, viņš ir izvēlīgs, pat kaprīzs. Lētai suņu barībai virsū neskatās – atzīst tikai pašu dārgāko, kas vien veikalā nopērkama. Atšķirībā no Rekša uzsildītu ēdienu ņemt mutē atsakās.»
Siro nav izvēlējies sev vienu saimnieku - viņš pieder visiem ģimenes locekļiem, un visi viņi pieder šim šunelim. «Viņš ir draugs visiem, arī vairākumam svešinieku. Taču savu darbu – paziņošanu, ja sētā iebraucis vai ienācis kāds svešinieks – viņš veic. Tomēr, ja viņš ir laukā bez mājas cilvēkiem, tad vēl padomā, vai atklāt sevi rejot...» saka takša saimnieks.
Dzirdēts, ka takši ir greizsirdīgi un gatavi pārgrauzt rīkli jebkuram, kurš atrauj dievinātā saimnieka uzmanību viņam. Taču tas varētu būt raksturīgi tikai nīgra vientuļnieka sunim. Vismaz Siro, kurš uzaudzis kuplā cilvēku un arī mājdzīvnieku pulkā, tāds neesot. «Ar Reksi viņam ir labas attiecības,» apgalvo Jānis. «Varētu teikt, ka viņiem izveidojušās tādas kā dēla un tēva attiecības, šķiet, ka vecais suns viņam dod šādus tādus padomus. Kad lielais izsalcis, viņš, protams, taksīti padzen nost, taču Siro to neņem ļaunā. Un Reksis savukārt neņem ļaunā, ja Siro pēc tam izēd viņa bļodu un pat aizstiepj paglabāt ēdamā rezerves. Varbūt varētu pārmest taksim negausību un zaglīgumu, taču otra traukā jau vienmēr viss garšīgāks... Arī ar citiem suņiem Siro mēģina iedraudzēties. Kaķi gan viņam nepatīk!»
Kādiem cilvēkiem būtu piemērots taksis? Jānis teic: «Medniekam – noteikti. Turklāt šis suns būs visas ģimenes draugs.» Marita piebilst: «Noteikti – ģimenēm, kurās ir bērni. Taksis labprāt piedalās rotaļās un bērnam pāri neko daudz nevar nodarīt. Viņš ir arī labs zvaniņš – signalizē par iespējamajām briesmām, piemēram, dodoties uz mežu ogot vai sēņot. Un vēl šāds suns būtu piemērots cilvēkiem, kam dzīvē trūkst prieka, – taksis to radīs!»
FAKTI
Standartlieluma īsspalvainais taksis
(Normalgrösse kurzhaar Dachshund)
Izcelsmes valsts: Vācija
Augstums skaustā: standarttakšiem 22–27 cm
Svars: 7–9 kg
Apmatojums: īss, blīvs, ciets
Krāsa: parasti melna ar brūnu vai rudu, brūna, ruda
Mūža ilgums: 10–12 gadu
Cena: no Ls 20 (bez dokumentiem) līdz Ls 150 (ar izciliem ciltsrakstiem)
