Gans, sargs un kompanjons
Amerikāņu buldogiem ir maz līdzību ar pasaulē daudz zināmākajiem angļu krākuļotājiem un šņākuļotājiem. Tomēr šiem draudīga izskata spēkoņiem un tusnīgajiem angļu džentlmeņiem ir kopīgas saknes...
Daudzu Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošo dzimtas saknes meklējamas Lielbritānijā, un arī daža laba mājdzīvnieku šķirne veidojusies no kustoņiem, kuri no Vecās pasaules līdz ar cilvēkiem pārcēlušies uz dzīvi Amerikā. Tieši tā izveidojusies arī amerikāņu buldoga šķirne.
No Anglijas uz ASV
Pirmie buldogi no Anglijas uz Ameriku aizceļoja jau 17. un 18. gadsimtā, kad Lielbritānijā vēl bija atrodami senie vēršusuņi – liela auguma, spēcīgi, taču arī veikli radījumi, kuru uzdevums bija par prieku asiņainu izrāžu cienītājiem mēroties spēkiem ar vēršiem un citiem suņiem. Lielbritānijā buldogu izmēri tika samazināti, kad vēršu cīņas aizliedza, bet viņu izskats gandrīz līdz nepazīšanai mainījās, kad aizliegtas arī suņu cīņas. Tad briti pārvērtās par omulīgiem klubu apmeklētāju kompanjoniem, kas labprātāk jūtas uz dīvāna vai klubkrēslā nekā izmanto savu potenciāli vēl aizvien spēcīgo augumu kustību aktivitātēs.
Amerikā šiem suņiem bija gluži saimniecisks uzdevums – novaldīt milzīgu vēršu baru, palīdzot fermeriem lopkopības darbos.
Nav vienotības
Vēl pirms 30 gadiem amerikāņu buldogiem nav bijis pat viena vienojoša nosaukuma. Šie suņi dēvēti dažādos vārdos – angļu baltais, baltais anglis, alabama, dienvidu buldogs vai vienkārši buldogs.
Pēc suņu cīņu aizlieguma ASV amerikāņu buldogiem galvenokārt uzticēta personas un mantas sarga loma (arī šī funkcija bijusi nozīmīga un pildīta gadsimtiem ilgi). Starp citu, lai gan sargsuņiem parasti nozīmīgākās maņas ir dzirde un redze, bet izcila oža nav nepieciešama, šiem amerikāņiem oža ir labi attīstīta, tāpēc viņus mēdz izmantot dažādi dienesti. Dažkārt amerikāņu buldogi izmantoti arī medībās, un jāteic, ka ar saviem mednieka pienākumiem viņi prot tikt galā. Tomēr arī mednieku vidū tikai retais par savu palīgu izvēlējās amerikāņu buldogu. Iespējams, šķirne panīktu, taču pagājušā gadsimta 80. gados amerikāņu buldogi ASV izcīnīja ļaužu simpātijas arī kā kompanjoni, īsteni ģimenes suņi.
Personība personībai
Lai gan amerikāņu buldogs itin labi var dzīvot pilsētas dzīvoklī, ideāli, ja šāds suns var mitināties lauku mājā, kur ir gana liels plašums, lai izskrietos un saņemtu optimālo fiziskās slodzes devu (dzīvokļu suņiem jādodas regulārās pastaigās). Turot šo amerikāni mazā voljēriņā vai – vēl trakāk – sienot pie ķēdes, var viņu sabojāt. Dzīvnieks panīks gan fiziski, gan psihiski, var kļūt neuzticams un agresīvs.
Tiek apgalvots, ka pat mūsu platuma grādos amerikāņu buldogs visu gadu var dzīvot laukā un iztur pat 30 grādu salu (vien nepieciešama siltināta būda), tomēr šo suņu apmatojums nav piemērots tam, lai ilgstoši uzturētos aukstumā. Būs vien suns jālaiž istabā, un tad baltie matiņi var sagādāt saimniekiem un viņu viesiem raizes – tie cieši ieķeras audumos un ir pagrūti iztīrāmi. Kažoku var izsukāt vai pat izsūkt ar mitrās kopšanas putekļu sūcēju.
Gadās, ka amerikāņu buldogiem ir alerģija pret kādu barību. Ja tā, tad jāmeklē ēdmaņa, no kuras alerģija nerodas.
Mēdz gadīties, ka šīs šķirnes pārstāvjiem noslīd acu plakstiņi, un tad nepieciešama operācija, tāpēc pirms iegādes kucēns rūpīgi jāapskata, kucēnam jābūt vismaz divus mēnešus vecam, taču labāk ņemt vecāku.
Amerikāņu buldogs ir gan fiziski spēcīgs suns, gan spēcīga personība. Un viņa saimniekam jābūt tādam pašam – ar gana spēcīgu raksturu un pašdisciplinētam! Kaut vai tāpēc, ka šīs šķirnes kucēnam nepieciešama konsekventa audzināšana, citādi suns izmantos katru izdevību, lai pārbaudītu atļautā un aizliegtā robežas, sagādājot gan problēmas, gan pat nepatikšanas. Nepareizi audzināts amerikāņu buldogs pavisam noteikti mēģinās izcīnīt pēc iespējas augstāku pakāpi bara (ģimenes) hierarhijā, un ar tādu karjeristu galā tikt varētu būt ļoti sarežģīti...
***
Viņa pat domas lasa!
Lilack"s Rain jeb Lācene dzīvo kādā lauku sētā netālu no Kuldīgas un ir kundzīte pensijas vecumā – pašlaik viņai ir astoņi gadi, un šīs šķirnes suņi nav ilgdzīvotāji... "Šis ir mūsu pirmās amerikāņu buldoga kucītes trešais bērns. Kad 1998. gadā paņēmām pirmo amerikāņu buldogu, Latvijā šīs šķirnes pārstāvju bija apmēram pussimts, viņu īpašnieki gandrīz visi cits citu pazina. Vedām savu kucīti pārot pie dziedātājas Laimas Vaikules suņa, un tā nu sanāca, ka esam "rados" – pa suņu līniju. Starp citu, Laima ir bijusi arī pie mums – apraudzīt kucēnus. Bet Lācenes vecmāmiņa strādājusi Rīgas ostā un meklējusi narkotikas," lepni stāsta Lācenes saimnieks Juris Kūlis.
Runājot par amerikāņu buldogiem, droši var teikt, ka viņi ir īsteni ģimenes locekļi. Arī mūsu sarunas laikā Lācene skatās ar gluži cilvēcisku skatienu, šad tad kaut ko ņurdoši piebilst (reizēm "pasaka" kaut ko arī cilvēku valodā, piemēram, vārdu "mamma"). Ir sajūta, ka šis suns saprot pilnīgi visu... "Tā ir!" izsaucas Juris. "Reizēm iedomājos, ka Lācene pat domas lasa un zina, ko cilvēks grasās darīt!"
Pret kārumiem no svešinieka rokas Lācene izliekas vienaldzīga, vien garā sliena nodod, ka manā rokā esošo suņu kārumu ļoti gribas. Protams, ja saimnieks to atļauj, pamudina kaut ko pieņemt no svešinieka, tad paņem gan, taču bez saimnieka atļaujas tas nekad nenotiks – šie suņi ir neuzpērkami, uzticīgi un uzticami, kā arī disciplinēti. "Pret savējiem amerikāņu buldogi ir ļoti mīļi, iecietīgi un pacietīgi. Arī pret svešiniekiem ir mierīgi, taču perfekti jūt, ja ģimenes cilvēki par kaut ko satraucas, ja pret svešinieku izturas ar aizdomām vai jūtas apdraudēti. Tu joka pēc paceltu pret mani roku, es izliktos izbiedēts, un... Nu, nezinu, vai uz Jēkabpili tu varētu braukt pie stūres..." situāciju modelē Juris. "Lācenei var droši uzticēt sargāt māju vai pieskatīt bērnus (savējie ar suni var darīt visu, kas ienāk prātā; sveši bērni tomēr ieskaitāmi svešinieku kategorijā, no kuriem savs mazulis jāsargā!). Ja viņai dots uzdevums kaut ko sargāt, tad viņa to arī apzinīgi un modri darīs, neviens svešinieks bez atļaujas mājā neienāks. Jo sevišķi kucītēm ir ļoti labi attīstīta savas teritorijas apziņa (pietiek vienreiz ar suni izstaigāt pa perimetru; savu īpašumu suns pazīst arī pēc saimnieku iemītajām pēdām), viņas nekur projām neklīst un savu teritoriju uzrauga, bet tas, kas notiek ārpus amerikāņu buldoga teritorijas, uz viņu neattiecas! Starp citu, Lāceni respektē arī sveši suņi – apzinās, ka nokļūt amerikāņu buldoga žokļu dzirnavās būtu baismīgi. Reiz paņēmu Lāceni līdzi uz medībām, ļāvu iekosties nomedītā trīsgadīgā bebrā. Bebra mugurkauls uzreiz bija pušu!"
Vai Lācene gājusi suņu skolā? Saimnieks saka: "Nē, viņai paši esam iemācījuši elementārās komandas, kas būtu jāapgūst jebkuram sunim, taču viņas mamma tika vesta uz suņu skolu. Daudzi figuranti, amerikāņu buldogu ieraudzījuši, atteicās ar viņu strādāt, jo amerikāņu buldogs izskatās patiešām iespaidīgi, turklāt dzirdēti briesmu stāsti par šīs šķirnes pārstāvjiem. Es gan varu teikt tikai – kāds saimnieks, tāds arī suns! Arī no kranča var izaudzināt briesmīgu nezvēru, kas visiem klups kājās un kodīs. Mūsu amerikāņu buldogi tādi nekad nav bijuši."
Lācene lielāko mūža daļu pavadījusi pilsētas dzīvoklī... "Istabā šis liela auguma suns nekāds traucēklis nav – mierīgi apguļas savā vietā un guļ kā tāds spilvens. Dažkārt gan Lācenei patīk ierausties arī gultā, bet... Nu ir viņa mums kā tāda četrkājainā princese! Mazliet izlaista..." atzīstas Juris. Tad jau spēj tik lasīt no drēbēm paasos, baltos matiņus – amerikāņu buldogiem var būt gan pamīksts, gan ass apmatojums, un Lācenei tas ir ass! "Jā, apmatojums uz mīkstajām mēbelēm un drēbēm kādam varētu šķist problēma, bet ar to jārēķinās, ņemot gandrīz jebkuru suni vai kaķi," teic J. Kūlis. Dzīvoklī dzīvojot, sunim, protams, nepieciešamas regulāras pastaigas. Laukos ir iespēja pašam izskrieties pēc sirds patikas... Juris saka: "Domāju, ka Lācenei sagādātas ideālas vecumdienas – te viņai ir gana interesanti. Līdz ar to viņa nekļūst nīgra, kā tas var gadīties veciem suņiem. Turklāt tagad mums ir arī jauns suņuks, un Lācene viņam māca visādas suņu gudrības."
***
AMERIKĀŅU BULDOGS (American Bulldog, Old Country Bulldog)
Izcelsmes valsts: ASV
Augstums skaustā: suņiem 55–70 cm, kucēm 50–65 cm
Svars: suņiem 40–55 kg, kucēm 30–45 kg
Apmatojums: īss (līdz 2,5 cm), cieši piegulošs, no mīksta līdz asam
Krāsa: balta, balta ar tīģerkrāsu vai rudu, balta ar brūnu; vēlams, lai vismaz 50% apmatojuma būtu baltā krāsā
Dzīves ilgums: 8–10 gadi, maksimums – 12 gadu
Kucēna cena: Ls 200–300
Sargsuns
Kompanjons
Nepieciešama fiziskā slodze