Latvijā pamazītēm mazie zirdziņi kļūst populāri – arī kā ģimenes mīluļi. Par ponijiem mēdz saukt mazus zirdziņus. Saskaņā ar klasifikāciju par ponijiem uzskatāmi zirgi, kuru augstums skaustā nepārsniedz 147–148 centimetrus.
Latvijā par ponijiem sauc tādus zirgus, kas augumā ir krietni mazāki par īstenajiem darba zirgiem, ko ierasts (tiesa – cik nu vairs ierasts?!) redzēt lauku darbos vai pajūgu vilkšanā nodarbinātus. Taču saskaņā ar mūsdienu zirgu klasifikāciju, domājams, arī seno latviešu darba zirgi būtu par ponijiem uzskatāmi.
Saskaņā ar citiem kritērijiem tiek ņemtas vērā arī dzīvnieka auguma proporcijas. Sporta vajadzībām audzētajiem t. s. jājamponijiem proporcijas ir gandrīz kā rikšotājiem zirgiem, taču vairākumā gadījumu poniju augums ir drukns, viņu kājas ir salīdzinoši īsas. Viņi pēc ķermeņa uzbūves tuvāki vezumniekiem, nevis rikšotājiem. Viņi parasti ir apveltīti ar biezāku apmatojumu. Un ne velti – domājams, ka mūsdienu mazzirgi cēlušies no senajiem zviedzējiem, kas apdzīvojuši Eiropas ziemeļdaļu un Rietumeiropas klinšainās salas, kur klimats allažiņ bijis paskarbs.
Teorētiski ponijs varētu dzīvot pat pilsētas dzīvoklī. Cilvēkiem nekādu īpašu grūtību nebūtu. Ponijam pat var iemācīt nokārtoties vienā noteiktā vietā, kāpt pa kāpnēm. Tas būtu tāpat, kā turēt dzīvoklī pundurcūku. Vienīgi – lai ponijam neslīdētu kājas, vajadzētu būt speciālam grīdas segumam, jānodrošina vēl visādi sīkumi, jāved pastaigās utt. Tomēr diez vai ponijs šādos apstākļos būtu laimīgs.
Labāk jau tomēr mazzirdziņu turēt lauku mājā vai vismaz privātmājā ar plašu dārzu un iespēju izveidot mīlulim stalli vai vismaz kādu nojumi, kur patverties no nokrišņiem. Poniju nedrīkst turēt kūtī kopā ar govīm vai cūkām, jo tur ir pārāk liels mitrums. Vajag sausus pakaišus.
Šetlendu poniji ir pieticīgi. Aukstums šetlendietim nav problēma. Ja ziemā nav dzeramā ūdens, var sniegu ēst, pat izgrauzt ledu. Savā dzimtenē šetlendieši mēdz visu gadu dzīvot laukā un pārtikt kaut vai no ķērpjiem, tomēr ziemā šādam ponijam dienā esot jāapēd 3 kilogrami siena un ap 1,5 kilogrami spēkbarības (auzu). Ēd visu, ko [piemērotu] piedāvā, un jāteic, ka lielajiem zirgiem nepieciešams daudz kvalitatīvāks siens, bet ponijs var ēst to, kas nu piemājas pļavā sapļauts. Jādod arī pārtikas piedevas, minerālvielas, vitamīni. Vasarā var ļaut ganīties un pašam izvēlēties piemērotākos augus. Ponijiem pakavi nav nepieciešami, taču nagi jāapkopj. Protams, vilna jāsukā, citādi savelsies. Gadā ponija vajadzībām esot jātērē apmēram 1000 latu.
Šetlendieši ir spēcīgi un var vilkt ratiņus, ar viņiem var jāt bērni. Tomēr ar jādelēšanu nedrīkst pārsteigties. Tā pieļaujama, kad mazajam zirdziņam apritējuši vismaz divi gadi un nostiprinājušies kauli.
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Smukumam un "zirga smakai"
"Savulaik nodarbojos ar jāšanas sportu, un šādi cilvēki jau paliek "zirdzinieki" uz mūžu... "Zirdziniekam" vajag vismaz zirga smaku just!" saka Šetlendu ponijmeitenes Belindas jeb Beļas saimniece Sanita Kūle. "Doma par poniju – kaut vai dzīvoklī! – manī mitusi visu laiku. Kad pārcēlāmies uz dzīvi lauku mājās, man bija iespēja savu sapni piepildīt."
Vai tiešām ponijs varētu dzīvot pilsētas dzīvoklī? "Nu... Beļa nāk arī pie mums mājā, mēģina pat iekāpt kādā gultā... Tomēr ponijs ir un paliek zirgs, un labāk, ja pat mazs zirdziņš var dzīvot laukos," teic Sanita.
Kūļi savā aprūpē paņēmuši arī pensionētu sporta zirgu Voinu un pēc šīs skarbās ziemas, kas veiksmīgi pārlaista, nosprieduši, ka var atļauties vēl kādu zirgu – jau šogad būšot. Tad varēšot arī šo to pastrādāt, vecais zirgs jau šoziem bijis krietns palīgs, izšķūrējot sniegu no mājas piebraucamā ceļa. Vai Belindai paredzēti kādi darbi saimniecībā? "Ponijs ir vairāk sirdij un smukumam. Viņu var paņemt līdzi pastaigā, viņš ir silts un pūkains, ar viņu var parunāt – ne tā, kā ar velosipēdu!" pusjokojot saka Sanita.
Par to, ka ponijiem mēdz būt nelāgs raksturs, ka viņi mēdzot kost un spert, rakstīts un stāstīts daudz... Sanita domā: "Iespējams, tā ir tāpēc, ka poniji ir mazi un baidās, ka viņiem nodarīs pāri, tāpēc allaž gatavi aizstāvēties pat tad, ja to patiesībā nevajag. Jāsaka tas, ko var teikt arī par skarbu šķirņu suņiem – kāds saimnieks, tāds arī dzīvnieks. Ja poniju tikai izlaiž no staļļa un ieved atpakaļ, iespējams, ka viņš arī kļūs par kaprīzu lopiņu – jo ponijs alkst uzmanības. Viņam gribas, lai viņu paglāsta, lai ar viņu parunājas. Arī barība ponijam šķiet gardāka, ja viņu ar kādu kumosu pacienā, nevis vienkārši nokrauj ēdamo priekšā.
Poniji ir komunikabli un nepieciešamo komunikācijas un uzmanības devu pūlas panākt visiem iespējamajiem līdzekļiem. Kaut vai ar kādu nejaucību. Kā bērni... Ponijs var arī apvainoties uz saimnieku. Jā, un var būt greizsirdīgs! Starp citu, man nav bail, ja mans piecus gadus vecais dēls Jēkabs ložņā lielajai Voinai zem vēdera, bet no Belindas es viņu piesargu – viņa var Jēkabu uzskatīt par konkurentu."
***
Šetlendu ponijs
Shetland pony
Izcelsmes valsts: Lielbritānija (Šetlendu salas Skotijā)
Augstums skaustā: parasti 80–107 cm (ASV – līdz 115 cm); mazākie šķirnes pārstāvji ir ap 60 cm augsti
Svars: vidēji ap 150 kg
Augums: drukns, kompakts; mugura plata; kājas salīdzinoši īsas, spēcīgas
Apmatojums: biezs, ziemā ar pavilnu, krēpes garas un biezas, aste gara, kupla
Krāsa: galvenokārt melna, brūna, ruda, bēra u. c.; iespējami balti plankumi
Mūža ilgums: parasti ilgāks par 20 gadiem, retumis pārsniedz 30 gadu
Cena: vidēji Ls 300
