Divu pretmetu tandēms

"Ja ir māja pilsētā un salīdzinoši liels dārzs, tad kārtības labad suns ir vajadzīgs, taču Stefānija un Riko mums noteikti ir kas vairāk par sargsuņiem. Viņi sniedz bezizmēra mīlestību, un tā šobrīd, kad bērni ir izauguši lieli, bet mazbērnus izdodas reti satikt, mums ir ļoti vajadzīga," tā par saviem diviem rējējiem mīļi saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Jānis Skanis.

Tuvojoties vārtiņiem, lai ieietu mājas pagalmā, ieraugām divu suņu purniņus – vienu ogļu melnu, otru gaišu – un acis, kas ieinteresēti vēro, kas tad tur stāv blakus viņu saimniekam. Kad kopā ar Jāni Skani esam ienākuši mājas plašajā pagalmā, lai dotos uz dārzu piesaulītē parunāties, mums ieintriģēts seko Riko, kura melnais kažoks saulē mirdz, savukārt Stefānija ievēro distanci, jo acīmredzot nav tik komunikabla.

"Katru vakaru, kad atbraucu mājās pēc izrādes, Stefānija, ko parasti saucam par Stefu, un Riko mani sagaida, astes luncinot tādā amplitūdā, it kā es būtu bijis prom nezin cik ilgi. Tad seko apsveicināšanās un samīļošanās rituāls, kas ir bezgalīgas laimes un prieka piepildīts," stāsta Jānis Skanis un turpinot saka – tikpat liels prieks par abiem četrkājainajiem draugiem esot viņa ģimenei. "Mazbērniem Stefa un Riko, šķiet, ir lielāks brīnums nekā tētis un mamma."

Pašu izvēlēts un likteņa piespēlēts

Par pirmo suni savās mājās Jānis un viņa dzīvesbiedre Elga izšķīrušies pirms krietna laika – kad bērni vēl bijuši mazi. "Gan es, gan sieva strādājam teātrī, kas nozīmē arī aizņemtus vakarus, tāpēc nebijām gatavi uzņemties rūpes par vēl kādu dzīvu radību – par suni. Tomēr vēlme pēc četrkājaina ģimenes locekļa bija lielāka par citiem apsvērumiem, un mūsu saimi papildināja Erta – jauka vilcenīte, kas kopā ar mums nodzīvoja 15 gadus. Kad viņa aizgāja citos medību laukos, to bija ļoti grūti pārdzīvot."

Atceroties nākamos mājas sargus un ģimenes mīluļus Rasu un Redžinaldu, aktieris rāda fotogrāfiju, kur visi vēl redzami kopā. Arī šie abi rējēji ir beiguši savas šīs zemes gaitas un atdusas dārzā, kur katram ir sava neliela kopiņa ar laukakmeni uz tās. "Man jau bija vilcenīte Rasa, kad tuvējās veterinārās klīnikas ārste man piedāvāja paņemt skaistu suni, kuru bija paredzēts iemidzināt. Sākumā spurojos pretim, ka mums nav vajadzīgi divi rējēji, bet tad piekritu. Jāsaka, ka Redžinalds bija ne vien skaists, bet arī gudrs suns, jo uzreiz saprata, ka Rasa, kas mūsu mājās bija ienākusi pirmā, ir uz hierarhijas kāpņu augstākā pakāpiena, tātad ir noteicēja."

Gatavs glābt

Stāsts par nākamo suni apliecina, ka Jānim Skanim nav bijis vienaldzīgs arī sveša četrkājaiņa liktenis. "Iepriekšējiem kaimiņiem piederēja liels, melns vilks, pret kuru viņi nejauki izturējās. Vienmēr turēja piesietu īsā ķēdē, bet, dodot ēst, bļodiņu piestūma ar nūju, jo baidījās tuvoties sunim. Es pat nezināju, kā viņu sauc, bet katru vakaru aprunājos, iedevu arī kaut ko uz kārā zoba. Padzirdējis, ka kaimiņi, pārceļoties uz citu dzīvesvietu, nodomājuši suni iemidzināt, es to negribēju pieļaut – atvedu uz savām mājām."

Taču jaunpienācēja aprašana ar jaunajiem apstākļiem neesot noritējusi tik gludi kā Redžinalda gadījumā. "Kaimiņu vilciņš nebija gatavs ievērot hierarhiju, par ko abi pārējie suņi viņu vienreiz pārmācīja. Tas bija šausmīgi! Es tajā brīdī biju klāt, centos ar grābekli strīdniekus izšķirt, bet tas nebija viegli. Kad beidzot iekarsušos suņus izdevās nomierināt, sapratu, ka vilciņam vajadzēs ārsta palīdzību, lai uzliktu šuves plēstajām brūcēm."

Pēc šā gadījuma bijis skaidrs, ka trijotne nesadzīvos. Kamēr vilciņš atlabis, Jānis un Elga uzmanījuši, lai visi trīs nesatiktos. "Tā ilgi nevarēja turpināties, tāpēc vienojāmies ar saviem draugiem, kas mita mūsu vasarnīcā Ķīšezera krastā, ka viņi paņems vilciņu pie sevis. Suns tur nodzīvoja desmit gadus, bet tad atkal vajadzēja domāt, ko iesākt, jo draugi pārcēlās uz dzīvokli, un māja palika tukša. Es katru dienu braucu turp viņu barot, taču tas nebija risinājums – pēc kāda laika suni ar visu būdu atvedu uz Čiekurkalnu. Sākumā bija bažas, kā uz to reaģēs Rasa un Redžinalds, taču satraukumam nebija iemesla. Visi trīs suņi jau bija veci un kļuvuši pavisam mierīgi, tāpēc senie rēķini viņiem vairs nebija prātā."

Līderis un kucīte ar noslēpumu

Kad pienācis brīdis meklēt jaunu mājas sargu un ģimenes mīluli, Jānis un Elga esot devušies uz Juglas dzīvnieku patversmi. "Avīzēs un žurnālos publicē pamesto suņu un kaķu fotogrāfijas, nolēmām kādam no viņiem kļūt par saimniekiem," stāsta Jānis. "Starp daudzajiem rejošajiem Elga pamanīja tieši Stefāniju – tramīgu kucīti ar gaišiem lāsumiņiem virs acīm. Es biju noskatījis citu vilciņu, taču neiebildu. Jo patiesībā jau suns noskata sev saimnieku, nevis ir otrādi, kā mēs domājam."

Stefānija Skaņu mājās esot jau ilgāk nekā divus gadus, taču viņas bailīgums un tramīgums neesot mazinājies. "Neko nezinām par viņas iepriekšējo dzīvi, taču Stefas uzvedība liecina, ka tā nav bijusi no saulainajām. Tiesa, vecais zēns Redžinalds paguva viņai daudz ko iemācīt. Suņi jau viens otru pieskata."

Pieskata un arī pamana vājāko un par sevi nepārliecinātāko. Tā esot noticis, kad paaudzies Riko – melnais vilciņš, kuram martā apritējis pirmais dzīves gads. Viņš esot uzņēmies līdera un pavēlnieka lomu, kaut Stefa ir par viņu vecāka un ilgāk dzīvo pie Skaņiem. "Riko, pavisam mazu kucēnu, mēs paņēmām no vedeklas vecākiem Zaubē un paši izaudzinājām. Sākumā, kamēr paaugas, Riko dzīvojās pa māju, bet nu jau ir īsts āra suns. Katram ir sava būda un plaša teritorija, kur izskraidīties."

Ikdienas maltītēs abi rējēji tiekot baroti ar auzu pārslu vai putraimu putru, kurai pievienoti vistu spārniņi, sirdis vai kas cits "kreptīgāks", dodot arī sauso barību. Aktieris nosmej, ka dažkārt Stefa un Riko ēdot labāk nekā viņš, jo mielojoties ar teātra kafejnīcas meiteņu atsūtītajiem suši vai pīrādziņiem, kas citādi būtu jāmet ārā. "Nu, smuki sunīši, vai ne," sarunas beigās lepojoties nosaka abu saimnieks.