"Kaut draugi teica, ka suns mājās – tā ir liela atbildība, es tomēr izšķīros par šādu soli un ne mirkli neesmu nožēlojis," uzsver frizieris Ģirts Mūrnieks, realitātes šovu cienītājiem pazīstams arī kā Giriks no "Sapņu salas".
Pērn pāris dienu pirms savas dzimšanas dienas viņš devās uz dzīvnieku patversmi Candera ielā ar domu, ka tikai apskatīs tur esošos rējējus, taču mājās atgriezās kopā ar Stellu – nepilnu gadu vecu jauktenīti.Iepriekš Ģirts vairākus gadus esot aizrāvies ar eksotiskiem radījumiem: čūskām, ķirzakām un zirnekļiem. "Kad, ciemojoties pie kādas savas paziņas, paņēmu rokās viņai piederošo čūsku, nodomāju: cik tā ir forša! Savācu par šiem rāpuļiem informāciju, apsvēru visus par un pret un pieņēmumu lēmumu, ka iegādāšos čūsku," stāsta atraktīvais vīrietis. Kad jautāju, kā Ģirts ticis pie čūskām, jo zooveikalos tās neredz pārdošanā, viņš atbild, ka dažos zooveikalos redzami sludinājumi, kuros piedāvāti dzīvnieki "no privātas kolekcijas". "Man ir bijuši trīs rāpuļi – karaliskais pitons, Kalifornijas zalktis un regeja pitons, bet pirms tiem – Čīles ugunīgais putnu zirneklis. Zirneklis un zalktis, nodzīvojuši sev atvēlēto mūžu, aizgāja citos medību laukos, bet abus pitonus es pārdevu, jo tie izauga tik lieli, ka terārijā kļuva par šauru, turklāt vienai no čūskām bija nejauks raksturs."
Saviem rāpuļiem Ģirts esot iekārtojis 500 litru lielu terāriju, bet dažkārt kopā ar pitonu devies arī brīvā dabā – uz pludmali. Čūsku esot ielicis mugursomā, bet pats kāpis uz riteņa un prom pie jūras. "Rāpulim ir nepieciešami saules stari. Tiesa, pludmales smiltis pitonam īpaši negāja pie sirds, jo tā nav tuksneša čūska. Daudz komfortablāk rāpulis jutās, kad palaidu zālītē," zina teikt Ģirts un piemetina, ka, uzņemoties rūpes par eksotiskiem dzīvniekiem, ir labi jāpārzina viņu raksturs un uzvedība.
Ģirts izstāsta, ka pirms kāda laika, ceļojot pa Venecuēlu, viņam esot piedāvājuši degustēt ceptus zirnekļus. "Es to nespēju, kaut tirgotāji reklamēja, ka zirnekļi esot bagātīgs proteīna avots."
Ciešs kontakts
Izrādās, Ģirts sākotnēji esot gribējis Stafordšīras terjeru un gandrīz jau ticis pie šīs šķirnes suņa, taču viņu esot atturējusi prasība vismaz vienu reizi kopā ar četrkājaino draugu piedalīties sacensībās, kā arī nodrošināt, lai viņam būtu vismaz viens pēcnācēju metiens. "Ja suni pērk no kluba, ir šādas prasības. Es negribēju uzņemties tamlīdzīgas saistības. Vēlējos, lai ir suns, un viss."
Kamēr nebija ticis skaidrībā, kā īsti rīkoties, viņš nolēmis apskatīt tuvējās dzīvnieku patversmes Candera ielā iemītniekus. "Kā tas nereti notiek, apņemšanās tikai apskatīties beidzas ar to, ka mājup vairs nedodies viens, bet ar suni vai kaķi. Man piedāvāja ņemt kucēnu. Mazi viņi visi ir skaisti un piemīlīgi, taču nevar zināt, kā izskatīsies un kāds būs raksturs, kad pieaugs. Stella uzvedās ļoti labi – nedz rēja, nedz atņirdza zobus, nedz vēl kā agresīvi uzvedās, kaut bija nākusi no vides, kur vajadzēja cīnīties par izdzīvošanu. Viņa uz patversmi esot atvesta no Latgales priekšpilsētas, it kā iepriekš esot piederējusi bomžiem, kas suni pametuši, kādā graustā atstājot piesietu."
Lai saprastu, vai Ģirtam ar Stellu veidosies kontakts, patversmes darbinieki ieteikuši doties nelielā pastaigā. "Es sapratu, ka esmu atradis meklēto, tāpēc devos prom ar jauktenīti saitē, lai nedotu veltas cerības pārējiem patversmes suņiem."
Ģirts iesmejas, atceroties dažu draugu reakciju, pirmoreiz ieraugot Stellu. "Viņi man jautāja: "Vai patversmē izvēlējies pašu necilāko?" Sākumā suns tiešām izskatījās briesmīgi – bija izkāmējis, ar savēlušos kažoku, netīrs, taču es tam nepievērsu īpašu uzmanību, jo starp mums uzreiz izveidojās ciešs kontakts," atceras Stellas saimnieks un piemetina, ka tā pats sev esot sagādājis dzimšanas dienas dāvanu, jo dzīvnieku patversmē bijis pāris dienas pirms savas jubilejas.
Cits ritms
Pārvedot suni mājās, galvenās rūpes vajadzēja pievērst Stellas fiziskai un garīgai atveseļošanai. "Viņa sākumā svēra tikai 12 kilogramu, bet nu pa šo gadu, ko ir nodzīvojusi manās mājās, Stella ir pieņēmusies svarā par astoņiem kilogramiem. Suns ir kļuvis drošāks – sākumā mēģināja paslēpties, kur vien varēja, arī smilkstēja un nokārtojās gan uz grīdas, gan pat gultā. Vajadzēja viņu mācīt un audzināt, stāstīt, ko drīkst un ko nedrīkst," skaidro Ģirts un demonstrē, kā Stella, paklausot viņa komandai, apsēžas, soļo blakus, dod ķepu un... buču. "Paņemot suni no dzīvnieku patversmes, ne tikai es viņam palīdzēju, bet noteikti arī viņš man. Iepriekš brīvdienu rītos, skatoties televizoru, pa gultu novārtījos līdz vieniem dienā, bet tagad katru dienu mostos ap pusseptiņiem, pastaigās dodamies ne tikai no rīta un vakarā, bet, kad man nav jābūt darbā, arī pa dienas vidu. Kārtīgi izstaigājamies un izskrienamies, tāpēc abi esam sportiskā formā."
Raksturojot savu mīluli, Ģirts Stellai velta tikai labus vārdus. "Viņa ir ļoti draudzīga, mīlīga, gudra un interesanta. Luncina asti, gan satiekot suņus, gan kaķus, gan bomžus pie atkritumu konteineriem."