Angļi šicū dēvē par krizantēmu suni – Chrysanthemum Dog. Šāds apzīmējums, domājams, radies, jo apmatojums uz šo sunīšu ģīmja aug dažādos virzienos – kā krizantēmu ziedlapiņas. Savulaik par krizantēmu sunīšiem šicū dēvēti arī Ķīnas imperatora galmā, taču ķīniešu valodā šķirnes nosaukums Shih Tzu nozīmē "lauvu suns".
Nē, protams, šicū nav no tiem suņiem, kas laika gaitā zaudējuši savu vareno augumu un mednieka iemaņas (kā tas noticis ar, piemēram, ar čaučau, kuri pirmsākumos bijuši vareni sargsuņi un lāču mednieki). Šicū jau kopš laika gala bijuši cilvēku kompanjoni un mīļdzīvnieki.
Budas pavadonis
Par lauviņām viņus nodēvējuši tibetiešu mūki, kuri šos sunīšus dāvinājuši Ķīnas imperatoriem, un vēl aizvien Ķīnas kennelkluba oficiālajā šķirnes aprakstā pieminēts lauva – "šicū ir lauvas galva, lāča torss, kamieļa pēda, aste kā putekļu slotiņa, auss kā palmas zars, zobi kā rīsa graudi, kustības kā zelta zivtiņai".
Budismā lauva ir svēts dzīvnieks. Leģenda vēsta, ka tāds mazs sunītis bijis Budas pavadonis, un tad, kad dievs paguris, šunelis pārvērties par lauvu un nesis viņu uz savas muguras. Tibetieši ticējuši, ka mūks, kuram šajā dzīvē kas misējies un gadījies sagrēkot, reinkarnējas mazā sunītī.
Imperatoru acuraugs
Šķirne esot gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem sena – domājams, tikpat sena kā Tibetas terjeri, kas zināmi jau kopš 8. gs. p. m. ē. Kad budisms izplatījās Tibetā, turienes mūki klosteros mīļuprāt audzēja gan kaķus, gan arī suņus. Tā kā jau tolaik Ķīna šajā reģionā bija visuvarena, mūki laiku pa laikam sūtīja Ķīnas imperatoram savus šuneļus kā dārgas dāvanas. Ilgu laiku ķīnieši par plušķīšiem tikai smīkņāja, līdz mūsu ēras 1. gs. beigās imperators nolēma nopietni pievērsties suņkopībai. Līdz pat impērijas galam ar dažādu sunīšu audzēšanu uzticēts nodarboties einuhiem.
Tibetieši savus suņus neesot pārdevuši. Toties šicū kā dāvanu (patiesībā – atalgojumu) saņēmuši arī ļaudis, kas apsargājuši tibetiešu karavānas ceļā uz Ķīnu, un tas noticis vēl salīdzinoši nesenā pagātnē.
Suņu pieskatītāji einuhi sacentušies, kuram izdosies izaudzēt imperatoram tīkamākus šuneļus. Lai panāktu pēc iespējas mazāku dzīvnieka izmēru, vaislai paredzētie paaudžu paaudzēm turēti mazos būrīšos. Lielu ieguldījumu šķirnes attīstībā devusi Ķīnas pēdējā imperatora māte Ci Sji, kura līdz pat savai nāves stundai 1908. gadā rūpējusies par šicū šķirnes tīrību – einuhu, kurš pieļāvis šicū sapārošanos ar, piemēram, pekinieti, gaidīja bargs sods. Ci Sji ļoti patikuši zeltaini (imperatora galma krāsa) sunīši, un kopš tā laika šī šicū krāsa tiek uzskatīta par karalisku.
Tibetieši savus sunīšus dāvājuši arī eiropiešiem, un Eiropā šicū nonāca jau 17. gs., turpretī miniatūrie šicū no Ķīnas imperatora galma nebija izvedami – par to draudēja nāvessods. Ja kāds godājams ārzemju viesis šādu rējēju iekāroja, viņš to, protams, dabūja, taču pirms ceļojuma dzīvnieks pabarots ar gardu gaļiņu, kas... apbārstīta ar smalki saberztu stiklu, tāpēc reti kurš šicū nodzīvoja līdz impērijas robežas šķērsošanai. Legāla šicū izvešana no Ķīnas varēja sākties tikai pēc tam, kad 1912. gadā mainījās valsts iekārta. Līdz 1925. gada revolūcijai, kad masveidā tika iznīcināti ne tikai augstmaņi, bet arī viņu dzīvnieki, daudzi šicū izvesti uz citām valstīm, galvenokārt uz Lielbritāniju. Pašā Ķīnā par šo suņu labklājību un standartizāciju parūpējās krievu emigrante Briela, kas 1934. gadā izstrādāja šķirnes standartu. Taču prieki beidzās līdz ar komunistu uzvaru pilsoņu karā 1949. gadā, kad ķīnieši metās iznīcināt dzīvniekus, no kuriem nav nekāda saimnieciskā labuma. Par starptautisko šķirnes popularitāti jāpateicas britu kinologiem.
Prieks un laime
Līdz ar šicū mājās ienākot prieks un laime. Šīs šķirnes pārstāvji patiešām rosina dzīvesprieku un savu rotaļīgumu saglabā līdz pat mūža galam, bet mūžs var ilgt pat 19, dažkārt arī vairāk gadu! Spēlēties ar mantiņām un arī cilvēkiem šiem suņiem patīk, taču labākais rotaļbiedrs tomēr ir otrs šicū (vai kāds cits suns). Attiecības ar cilvēkiem veidojas itin interesantas. Šicū labprāt uzturas sava saimnieka tuvumā, un šķirnes mīļotāji pat uzskata, ka šie dzīvnieki savā būtībā ir tuvāki cilvēkiem nekā suņiem. Viņi ir ļoti uzticīgi un var stundām klusītēm sēdēt, lūkojoties uz dievināto saimnieku. Taču viņi spēj uzvesties arī gaužām nekaunīgi, turklāt uz rājienu atbildēt ar tik pārmetošu skatienu, ka rājējam pašam sametas kauns.
Pret neatbilstošu ēdienu šunelim var būt alerģija. Par barošanas īpatnībām vislabāk pratīs pastāstīt kucēna pārdevējs. Šicū nepiemīt specifiskā suņa smaka, apmatojumam ir cilvēka matu struktūra, un tas nav alerģisks. Kad notiek akotmatu maiņa, vajag suni tikai regulāri izsukāt, un nekādu problēmu nebūs. Ja šicū lemta izstāžu karjera, ar cirpšanu aizrauties nedrīkst. Matiņi no ausīm jāizplūkā, deguntiņš jāskuj, jādara vēl viss kas, taču apmatojumam tomēr jābūt maksimāli garam. Kad vajag, jāapgriež nagi, apmatojums starp pirkstiem jāparetina, citādi dzīvniekam ir grūti staigāt. Vannā jāliek reizi nedēļā un jāmazgā ar speciālu šampūnu.
***
ŠICŪ (Shih Tzu, Chrysanthemum Dog)
Izcelsmes valsts: Tibeta (Anglija)
Augstums skaustā: 23–28 cm
Svars: 4,5 – 8,2 kg
Apmatojums: garš, paciets, ar mīkstu, biezu pavilnu
Krāsa: jebkura (īsteni karaliska skaitās zeltaina), uz pieres un astes gala vēlamas baltas iezīmes
Mūža ilgums: līdz 19 gadiem (daži nodzīvo pat ilgāk)
Kucēna cena: Ls 130–350
***
SAIMNIEKU LEPNUMS
Roksija un Kimis
Saka, ja nopirksi šicū, drīz vien iegādāsies vēl vienu šicū. Tā notika arī ar pusotru gadu vecās Roksijas (Roxy Pepsi) un astoņus mēnešus vecā Kimja (Feliks Mitau) saimnieci Inu Rogoļevu. Viņa stāsta: "Pie Roksijas es tiku gluži nejauši. Ieraudzīju sludinājumu, un man viņa ļoti iepatikās. Palūdzu, lai vīrs man šo sunīti uzdāvina. Pēc kāda laika sapratu, ka Roksijai, kamēr esam darbā, vienai ir garlaicīgi, un tā nu uzradās Kimis..."
Vai kas mainās, kad šicū uzrodas kompanjons sugasbrālis? "Jā!" apgalvo Ina. "Man ir 14 gadus veca Persijas kaķene, taču viņa pret Roksiju izturējās neitrāli, pat noliedzoši (un tā izturas joprojām). Kad uzradās Kimis, Roksijas raksturs mainījās. Roksijai jau bija viens saimnieks bijis, taču audzētāja, painteresējusies, kā suņukam klājas, nolēma viņu paņemt atpakaļ – tādi nosacījumi paredzēti pirkšanas un pārdošanas līgumā. Kad Roksija nonāca pie mums, viņa bija ļoti bailīga. Kopā ar Kimi viņa kļuva daudz drošāka, dzīvespriecīgāka. Arī tagad Roksija ir piesardzīgāka, taču kopā ar ziņkārīgo Kimi viņa ļoti labi sadraudzējusies pat ar lielākiem suņiem."
Kimis un Roksija nav suņuki, kuru pasaule sākas un beidzas dzīvoklī – viņiem tiek ļauts arī izskraidīties pa āru. "Pavasara sākumā dubļi ir arī pilsētā. Un, kad aizbraucam uz laukiem, suņiem patīk paskrieties arī pa arumiem, un tad ar garo kažoku posts vien ir. Tāpēc pagājušajā vasarā Roksiju trīs reizes vedu pie friziera. Varbūt pēc tam viņa neizskatījās tik šķirniski, taču viņai tā bija vieglāk. Un man arī. Pa ziemu gan ļāvu apmatojumam ataugt visā krāšņumā – man šicū garais kažociņš tomēr ļoti patīk!" atzīstas Ina. "Bet apģērbi, ko mēdz apvilkt šādiem sunīšiem, nepatīk ne man, ne maniem suņiem. Šoziem mēģināju Roksiju apģērbt, taču viņa jutās tik nelaimīga... Tas nav tā vērts. Turklāt šicū kažoks ir pietiekami silts, lai arī ziemā uz dažām minūtēm izskrietu pastaigā."
Lai gan šicū var dzīvot tikai telpās un ātri vien iemācās nokārtoties uz speciālā paklājiņa, Ina uzskata, ka pastaigas ir vajadzīgas. "Mani suņi ir pieraduši iet ārā. Un jebkuros laika apstākļos viņiem pastaigas patīk. Ļoti patīk izskrieties pa mežu, patīk arī ūdens."
"Savus suņus baroju divreiz dienā – ar suņu barību mazajiem sunīšiem. Pērku pretalerģisko, ar jēra gaļas garšu, un maniem šicū tā ļoti garšo. Ir barība, kas esot domāta speciāli šai šķirnei, taču nedomāju, ka tikai un vienīgi tāda būtu jādod. Reizēm cienāju ar piemērotiem suņu našķiem. Maniem suņiem ļoti garšo arī vistas gaļa, taču no tās ūsas kļūst rozīgas, reizēm uznāk kāre pakasīties, tāpēc ar to viņus bieži nelutinu," stāsta Ina.
Šicū tomēr prasa rūpīgu kopšanu. Vai nav sarežģīti? "Nē! Ja cilvēks nav slinks, tad nekā sarežģīta nav. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli. Šicū ir vienreizēji suņi. Ir tik interesanti vērot, kā viņi rosās. Viņi ir ļoti uzticīgi, jautri un miermīlīgi, īpaši netrokšņo, tomēr viņi ir īsteni suņi – kad atnāk svešinieks, ar balsi paziņo, ka te jau ir saimnieki," smaida Ina.
