Laikas ir vieni no populārākajiem medību suņiem Latvijā. Un pelnīti. Tie ir gandrīz universāli suņi, kas piemēroti dažādiem mūsu valstī praktizētajiem medību veidiem (apmācāmi arī pienest nomedītos ūdensputnus). Austrumsibīrijas un karēļu somu laiku pie mums un arī citur pasaulē nav daudz.
Rietumsibīrijas laiku ir vairāk, taču vislielāko piekrišanu, iespējams, sava maigākā rakstura dēļ, izpelnījušās krievu Eiropas laikas.
Krievijas ziemeļu mežos dižu medījumu nekad nav trūcis un mednieku, protams, arī. Skarbajos apstākļos medniekam allaž bijis svarīgi, lai viņam līdzās būtu uzticams, spēcīgs un arī drosmīgs suns. Parasti šādi pavadoņi bijuši vairāki. Kopš senlaikiem slaveni sibīriešu suņi, taču arī Krievijas Eiropas daļas ziemeļos mītošie četrkājainie mednieki nav nekādi niekkalbji.
Ziemeļnieku suņi
Jau 19. gadsimta beigās krievu mednieki sāka laiku tipa suņus no dažādiem novadiem pārot ar Karēlijas lāču suņiem. Eksterjeram īpaša uzmanība netika pievērsta. Galvenais bija, lai suns būtu izturīgs, spēcīgs un drosmīgs, lai stātos pretī pat lācim. Laiku pamatuzdevums – lenkt un noturēt uz vietas medījumu, līdz pienāk mednieks.
Melns un balts
Mūsdienu krievu Eiropas laiku vispamanāmākā vizītkarte ir tās kažoka krāsa. Visbiežāk kažoks ir melns ar baltu, var būt arī melns, balts (reti) vai melni dārks. Tomēr fakti liecina, ka šķirnes veidošanas pirmsākumos kinologi nevienu šādas krāsas suni nav izvēlējušies. Un arī uz 1940. gada izstādi Maskavā Ļeņingradas laiku audzētāji bija atveduši galvenokārt rudus, pelēkrudus vai pelēkus suņus; tikai trīs no 60 izstādītajiem bijuši melnbalti.
Kara gadi krietni paputināja vaislinieku pulku, jo sevišķi Ļeņingradā. Pēc kara bija izdzīvojušas tikai pelēkās laikas. Tomēr krievi no savas apņemšanās neatkāpās – nez kādu iemeslu dēļ viņi gribēja savu lolojumu apmatojumā redzēt melnu un baltu krāsu. Atšķirībā no uzdevuma attīstīt suņu ožu, dzirdi un izturību (par ko lielā mērā bija parūpējušies jau paši ziemeļu mednieki) ar apmatojuma krāsu diez cik labi nevedās.
Var teikt, ka laiku izveides darbs turpinās vēl joprojām. Piemēram, Piemaskavā kinologi mēģina laikas krustot ar vilkiem. Pirmās paaudzes suņiem gan ir itin vilciska daba – viņi ir neuzticīgi un bailīgi. Taču jau ceturtās paaudzes krustojumi atbilstot visiem ideāla medību suņa parametriem, turklāt esot apveltīti ar asākām maņām, kas mantotas no vilkiem.
Kolektīva gars
Šai šķirnei raksturīga prasme sadarboties ar sugasbrāļiem, turklāt darīt to nevis haotiski, bet gan ar prātu – lai noturētu mežakuili vai lāci, no vairāku suņu haotiskas skraidelēšanas nekāda labuma nebūs. Krievu Eiropas laikas ir ļoti azartiskas un kustīgas, enerģijas pārpilnas un nenogurdināmas, taču dažkārt šīs īpašības var būt sunim bīstamas – pārlieku aizraujoties, suns var neievērot kādu, piemēram, kuiļa, kustību un...
Krievu Eiropas laikas itin labi iejūtas pilsētas dzīvoklī un var kļūt par labiem kompanjoniem vientuļiem cilvēkiem, tomēr šīs šķirnes pārstāvji īsti labi jūtas tikai pie dabas krūts. Dzīvokļa laikām nepieciešamas regulāras pastaigas ar pamatīgu fizisko slodzi, vēlams – mežā.
Šiem suņiem ir silts kažoks, un viņi var mitināties laukā jebkādos laika apstākļos (ar nosacījumu, ka ir vieta, kur patverties no nokrišņiem un vēja). Ķemme jālieto tad, kad jālieto. Vannošana – ja nepieciešama. Bet barība – atbilstoša attiecīgā auguma un svara aktīviem suņiem. Ja kāds grib šādu suni turēt telpās, jārēķinās, ka dzīvnieka apmatojums būs atrodams gan uz grīdas, gan uz mēbelēm un vēl visur kur. Arī mašīnā suņa spalva un aromāts būs.
Vēl tikai kāda piebilde. Krievu Eiropas laika nav no tiem suņiem, kas varētu kļūt par mazu bērnu aukli vai rotaļu biedru. Tas ir nopietns suns nopietnam cilvēkam. Vēlams – medniekam. Un, lai gan laikas apveltītas ar spēcīgu mednieka instinktu, ieteicams kucēnu pie medībbūšanām pakāpeniski pieradināt. Piemēram, pie meža dzīvnieku smakas, kā rotaļlietas izmantojot medījumu ādas gabalus vai astes. Kucēni daudz ko var iemācīties arī no pieaugušajiem suņiem, dodoties kopā ar viņiem medībās.
***
SAIMNIEKA LEPNUMS
Tors un Čipa
Krievu Eiropas laiku Tora un Čipas saimnieks Edvīns Broks stāsta: "Manas laikas ir gandrīz brieduma gados – četrus gadus veci. Mans pirmais medību suns bija takša un Latvijas dzinēja krustojums (tagad saskaņā ar likumu ar tādu jauktenīti medībās iet nemaz nedrīkstētu – V. A.). Pēc tam bijušas tikai laikas. Vispirms bija Rietumsibīrijas laika. Strādāja labi, taču, domājams, kāds viņai palīdzēja pazust. Vēlāk tiku pie krievu Eiropas laikas, un mani šī šķirne apmierina. Man patīk, ka šie suņi medībās rej tikai tad, kad ir kontaktā ar nopietnu medījumu – piemēram, mežacūku, alni. Rietumsibīrijas laika var medībās nestrādāt vēl pat divu triju gadu vecumā, un tas ir normāli, eiropietes attīstās ātrāk – jau pat gada vecumu nesasniegušas."
Suņa raksturs noteikti atkarīgs no audzināšanas. Ar suni, jo sevišķi ar medību suni, saimniekam jānodarbojas jau kopš kucēna vecuma. Nedrīkst ļaut darīt visu, kas ienāk prātā, jābūt stingrībai. Taču, no otras puses, nedrīkst arī suņa personību salauzt. "Ar pārlieku stingrību var suni padarīt bailīgu, un tad viņš būs nedabiski paklausīgs, taču darbam nederēs. Jāatrod kompromiss. Suns ir bara dzīvnieks, un barvedim viņa barā jābūt saimniekam, taču barvedis nedrīkst būt despots. Sunim jāizjūt barveža labvēlība," uzskata Edvīns. "Manuprāt laikas ir ļoti inteliģenti suņi un ātri apgūst dažādas prasības. Taču, ja viņai ļaus darīt, ko grib, viņa to arī darīs. Katrā gadījumā – pārbaudīs atļautā robežas. Laika varbūt gribētu ieņemt pēc iespējas augstāku vietu bara hierarhijā (aiz saimnieka), tomēr šī tieksme šiem suņiem nav tik izteikta kā, piemēram, dobermaņiem."
Lai gan rodamas ziņas, ka krievu Eiropas laikas ir neiecietīgas pret citiem dzīvniekiem, Tors un Čipa ar citiem suņiem un pat ar kaķi sadzīvo neitrāli. "Čipa gan šad tad ierāda kaķim, kurš te īsti ir saimnieks, un arī Tors medībās dažreiz noskaidro attiecības ar citiem suņiem. Ar meitas taksīti, ko šad tad paņemu līdzi uz medībām, ir gluži labas attiecības. Taksis, protams, lielajiem suņiem līdzi netiek, taču, ja paspēj piesteigties, tad metas palīdzēt zvēru noturēt, un laikas neiebilst. Lai gan esmu palaidis garām brīdi, kad iespējams laikai iemācīt strādāt pa asinspēdu (atrast savainotus dzīvniekus), medībās abas laikas man ir labi palīgi. Tors ir veiklāks un spēcīgāks, tomēr Čipa iemanījusies medījumu noturēt uz vietas."
Medību sezonā Tors un Čipa dabū pamieloties ar medījuma pārpalikumiem, arī ar putru savārītiem subproduktiem, bet ikdienā viņi ēd profesionālo suņu barību. "Uzskatu, ka kucēnam jādod ēst tik, cik viņš grib, lai neizveidotos pastāvīga bada sajūta, un tad pieaudzis viņš ar pārlieku ēšanu neaizrausies. Lai gan laikām, šķiet, aptaukošanās nav raksturīga, jebkurā gadījumā pārtikas devām un kaloriju daudzumam jāatbilst suņa aktivitātei," piekodina laiku saimnieks.
Ko Edvīns domā par dzīvokļa laikām – kompanjoniem? Un vai no šāda suņa sanāk mājas sargs? "Laika ir medību suns, un uzskatu, ka nemedniekam tāds nav īsti piemērots. Tas ir aktīvs dzīvnieks, kuram nepieciešamas pastaigas pa mežu un mednieka instinkta realizācija. Protams, ar lielu pacietību cilvēks spēj visu. Iespējams – pat laiku pataisīt par istabas sunīti... Arī īstens lauku mājas sargs no laikas nesanāks – šai šķirnei ir citi uzdevumi."
***
Krievu Eiropas LAIKA* (Russoeuropean laika, Lajka russisch europaisch)
Izcelsmes valsts: Krievija
Augstums skaustā (vēlamais): suņiem 55–58 cm (ne mazāks par 52 cm), kucēm 51–52 cm (ne mazāks par 48 cm)
Svars: nav reglamentēts; parasti – 20 23 kg
Apmatojums: pusgarš, ciets, ar biezu pavilnu
Krāsa: melnbalta, melni dārka, melna vai balta
Mūža ilgums: 10–12 gadu
Cena: Ls 1–100
* Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija noteikusi, ka šķirnes nosaukums ir Rietumkrievijas laika, taču tautā šis nosaukums tiek lietots gadMedību suns
Nepieciešama fiziskā slodzeiem
