Misija: dzīvnieku glābšana

"Ja man nebūtu bijis pret suņiem noraidošs vectēvs, jau agrā bērnībā būtu savilcis pilnu māju ar viņiem. Nevarēju paiet garām nevienam, kas bija pamests, slims vai vecs. Tāapēc nav nekāds brīnums, ka tagad, pēc tik daudziem gadiem, esmu izveidojis dzīvnieku patversmai. Sākumā radi pārmeta, ka tā izniekoju dzimtas īpašumu, bet nu savas domas ir mainījuši," prātīgi nosaka Slokas dzīvnieku patversmes vadītājs Gints Mellers.

Staltais vīrs ar labsirdīgajām acīm un neiztrūkstošu smaidu sejā pēc profesijas ir mežsargs, bijis arī Jūrmalas pašvaldības policists, zemessargs un kādu laiku strādājis veterinārajā klīnikā. Pilsētas vetārsts Māris Āboliņš-Āboltiņš esot ievērojis, ka Gints labi saprotas ar dzīvniekiem, tāpēc vispirms aicinājis nodarboties ar suņu ķeršanu, bet vēlāk mudinājis izveidot dzīvnieku patversmi.

Visi to nespēj

Jau vairākus gadus pēc kārtas viņš ir uzvarējis Jūrmalas pašvaldības izsludinātajā konkursā, iegūstot tiesības patversmē izvietot Jūrmalā, Babītē un arī Mārupē pamestos un klaiņojošos dzīvniekus. Gints nosmej – ja iepriekš viņam esot bijuši konkurenti šajā konkursā, tad nu vairs neviens nekārojot nodarboties ar šo fiziski un psiholoģiski grūto darbu. "Šis noteikti nav bizness, dzīvnieku patversmē spēj strādāt tikai tie, kam ir liela mīlestība pret suņiem un kaķiem," ir pārliecināts vīrs ar lāga dvēseli un ciešu rokas spiedienu. Gints stāsta, ka viena no viņa darba nepatīkamākajām pusēm esot klaiņojošo dzīvnieku tvarstīšana. "Pa šiem gadiem esmu iepazinis gan savas aprūpējamās teritorijas suņus, gan saimniekus. Viena daļa ir tādi, piemēram, vecajā Slokā, kas palaiž, lai suns pa dienu iet, kur grib. Ja dzīvnieks ir miermīlīgs, neviens par viņu nesūdzas, tāds uz patversmi nav jāved, bet jāuzsauc, lai iet mājās. Gadās jau visādi kuriozi. Piemēram, Slokas čigānu kopienā suņu netrūkst, taču ar viņu kopšanu un pieskatīšanu iet tā, kā iet. Reiz viens atveda uz patversmi savu grūsno kuci, sakot, ka to vairs nespējot uzturēt, bet tūlīt pat jautāja, vai mums neesot kāds kucēns. Pārmācīt vai audzināt šādus cilvēkus nav iespējams. Un tā arī nav mana misija, ar to lai nodarbojas policija un tiesībsargi."

Gaida saimnieku

Pieredzējušais dzīvnieku draugs, jautāts, vai klaiņojošie suņi apdraud cilvēkus, vai var uzbrukt, atbild, ka tie ir ļoti reti gadījumi. "Sunim, ja viņš nav savā teritorijā un to neapsargā, nav raksturīgi uzbrukt cilvēkam. Protams, nav pareizi, ka suns klīst viens pats bez saimnieka, bet ne jau viņš vainīgs. Pie atbildības jāsauc saimnieks, jāmaina viņa attieksme un domāšana. Nav patīkams arī skats, kad meklēšanās laikā klaiņojošu suņu bars dzen pēdas kucītei, taču tajā mirklī viņus nekas cits, izņemot kucīti, neinteresē. Atceros, kā reiz Mārupē liels vilks sēdēja blakus suņu meitenei, ko bija notriekusi mašīna, un nelaida nevienu klāt, jo tā bija viņa kucīte. Sargāja viņu, nesaprot, ka draudzenes dzīvība jau izdzisusi."

Mellers uzsver, ka, salīdzinot ar laiku, kad viņš izveidojis dzīvnieku patversmi, pamesto dzīvnieku un izsaukumu skaits ķert klaiņojošus suņus un kaķus esot ievērojami pieaudzis. Dienā atskanot arī pa telefona zvanam, kad piesakās atdot savus mājas mīluļus, kā pamatojumu minot naudas trūkumu vai došanos prom uz citu valsti pelnīt dienišķo maizi, stāsta Slokas patversmes vadītājs un piebilst, ka ziemā parasti retāk iegriežoties cilvēki, lai meklētu sev rējēju vai peļu junkuru. "Kad laiks kļūst siltāks, sarosās ne tikai daba, bet arī cilvēki. Visaktīvākie ir lauku ļaudis, jo viņiem nav vajadzīgs smalkas šķirnes suns (mums patversmē pārsvarā ir kranči), bet gan mājas sargs. Nesen pie mums pa visiem lieliem sniegiem bija atbraukuši no Latgales, arī no Aizkraukles un Bauskas, lai paņemtu vienu aziātu, vienu bezšķirnes vilciņu un vienu terjeru. Ja redzu, ka cilvēks, apskatījis visus patversmes iemītniekus, šaubās par to, kuru ņemt, saku – brauc vēlreiz. Kontaktam ir jābūt! Reti, bet ir gadījies, ka no patversmes paņemtu suni atved atpakaļ. Vai nu viņš ir bijis ar baigo klaidoņa dabu un mūk projām, vai arī rējējam piemīt vēl kādi niķi, ar kuriem cilvēks neprot tikt galā. Mainīt veca suņa ieradumus ir grūti, bet ne neiespējami."

Mūža maizē

Pēc līguma Jūrmalas pašvaldība četrpadsmit dienas finansē 35 suņu uzturēšanu. Ja dzīvnieku šajā laikā neviens nemeklē vai neatrodas jauni saimnieki, viņš jāiemidzina. Mellers to nekad nedara, protams, ja vien dzīvnieks nav neārstējami slims vai nāvīgi savainots. "Patlaban patversmē ir 56 suņi, daži pat šeit nodzīvojuši vairākus gadus. Kamēr viņi ir te, visi ir mani, un agri vai vēlu katrs nonāk labās mājās," ar pārliecību saka Slokas patversmes saimnieks. Trīs suņi un divi kaķi dzīvojot arī viņa mājās: cienījama vecuma kucīte, kurai jau esot plika muguriņa, tāpēc aukstumā nevar laist laukā, tad šnauceram tuvs radinieks, nu jau slims un vecs suņu puika, un kucīte, kura Gintam pieķērusies jau kopš viņu pirmā tikšanās brīža, kā viņš saka – esot uzticīga draudzene. "Šobrīd par pārtikas trūkumu dzīvniekiem nevaram sūdzēties, taču nekam citam nepaliek pāri. Patversmes telpas vajadzētu gan remontēt, gan siltināt, jo tās nevaram piesildīt, lai kā kurinātu. Sanāk, ka siltums izkūp gaisā."

Gints atklāj, ka pietrūkstot arī darbaroku. Suņus katru dienu divas reizes vedot pastaigā, kas prasa laiku, dzīvnieki ir jāpabaro, ir jāiztīra viņu mītnes un, galu galā, arī jāpaglauda un jāparunājas. "Patversmes darbinieku skaits ir neliels, strādājam divās maiņās, bet ar brīvprātīgajiem līdz šim nav paveicies. Atnāk, izved dažas reizes suņus pastaigā, nofotografējas ar viņiem un tad pazūd. Daudzi arī negrib darīt citus tikpat nepieciešamus darbus kā pastaigas, piemēram, manu aicinājumu iztīrīt būrus, kur uzturas dzīvnieki, uztver gandrīz kā personīgo apvainojumu."

Lai tiktu ar visu darāmo galā, Gints ceļoties septiņos no rīta. "No astoņiem līdz vienpadsmitiem izvedam pastaigā gandrīz visus suņus, jo mierīgākajiem un vecākajiem ļaujam izskrieties pa sētu. Pēc tam visus barojam – dodam sauso barību un arī vārām putras. Uz plīts riņķiem ceļam piecdesmit litrus lielu katlu, kurā top auzu pārslu biezputra, klāt liekam gaļas atgriezumus. Kad suņi pabaroti, apkopjam kaķu saimi (viņu mums ir 40), un tad jau jātaisās uz vakara pastaigu ar suņiem un viņu barošanu. Paralēli visam ziemā ir jātīra sniegs un jākurina krāsnis, kā arī, ja bijis izsaukums, jābrauc tvarstīt klaiņojošos dzīvniekus."

***

Palīdzēsim cilvēka labākajiem draugiem!

Slokas dzīvnieku patversmes vadītājs Gints Mellers atzīst, ka šoziem, it īpaši pēc TV 3 raidījuma Latvijas lepnums 2009, kur viņš saņēmis balvu, esot pieaudzis ziedotāju skaits. Cilvēki veduši gan sauso barību, gan segas, gan ziedojuši naudu. "Tik liela atsaucība nav bijusi nevienu gadu," ar prieku nosaka Gints un turpina, ka vislielākais gandarījums būtu, ja visiem patversmes iemītniekiem atrastos saimnieki.

Lai palīdzētu Slokas dzīvnieku patversmei un patversmei Dzīvnieku draugs, visu martu norit labdarības projekts Ar visām četrām, kura mērķis ir tām savākt līdzekļus. Akcijas laikā projekta organizatori kopā ar sabiedrībā pazīstamiem mūziķiem apmeklēs dzīvnieku patversmes. 10. aprīlī Rīgas Kongresu namā notiks labdarības koncerts, kurā uzstāsies Latvijas tautas deju ansambļi, Intars Busulis, grupa Cosmos un citi populāri mūziķi. Tuvākajā laikā masu medijos parādīsies informācija par iespējām ziedot šim projektam. Paredzēts, ka ziedošanas vietas būs sporta klubs Veselības fabrika, Rīgas Skolēnu pils, Rīgas 49. vidusskola, Rīgas 64. vidusskola un Rīgas Angļu ģimnāzija.