Lielbritānija slavena ar daudzām suņu šķirnēm, taču briti līdzējuši izveidot arī vairākas kaķu šķirnes.
Par nacionālo kaķu šķirni tomēr atzīta viena – britu īsspalvainais kaķis.
Britu īsspalvainie kaķi, pateicoties savai teicamajai veselībai, izmantoti dažu citu šķirņu selekcijā, piedalījušies arī uz izzušanas robežas esošu šķirņu saglābšanā. Pašu britu īsspalvju vēsture esot ļoti sena un tālab dažādiem minējumiem pilna...
Tā kā nav pierādījumu, ka Lielbritānijas teritorijā jebkad mitinājušies kādi savvaļas kaķi, ir skaidrs, ka peļu junkuri tur ieceļojuši kopā ar cilvēkiem. Kad tas noticis? Šķirnes mīļotāji mēdz teikt, ka šķirne esot pat senāka par angļu tautu – izveidojusies jau tad, kad pa miglaino Albionu klīda un savā starpā ecējās dažādas ciltis.
No armijas vai klostera?
Viena no versijām – kaķus atveduši romiešu karavīri, kuri karagājienos ņēmuši līdzi ne tikai suņus, bet arī kaķus, kuru uzdevums bijis pasargāt proviantu no grauzējiem. Šī versija ir ticama kaut vai tālab, ka Senajā Romā patiešām mitinājušies minkas, kuri, pēc aprakstiem spriežot, bijuši gaužām līdzīgi mūsdienu britu īsspalvjiem. Pat krāsa sakrīt – lai gan mūsdienu selekcionāri izveidojuši vairākus desmitus krāsu varietāšu, zināms, ka senākā kažoka krāsa bijusi zilgana, un tieši tādi bijuši arī senie Romas ņaudētāji. Domājams, ka romiešu aprakstnieki mazliet pārspīlējuši savu kaķu auguma izmērus – tie bijuši īsteni milzeņi ar lieliem zobiem un nagiem. Taču arī britu īsspalvainie kaķi nav nekādi sīkuļi!
Tikpat ticama ir versija, ka britu īsspalvaino kaķu priekšteči atvesti daudz vēlāk, turklāt nevis no Romas, bet Francijas. Franču jūrnieki savus pārtikas krājumus uzticējuši sargāt padrukniem, īskājainiem kaķiem (uzskatīja, ka garkāji uz kuģa klāja nevarētu noturēties!), kuru kažoks bijis zilganā krāsā. Šādi ņaudošie jūrasbraucēji ņemti no Šartrē klostera, kur tie peļojuši slavenajos vīna un liķiera pagrabos. Kašķīgāki francūži pat uzskata, ka britu īsspalvainie kaķi un šartrēzieši ir viena un tā pati šķirne. Pat viņi atzīst, ka Šartrē klosterī šādi zilkažokaiņi uzradušies no Romas.
Londonieši
19. gadsimta otrajā pusē briti sasparojās nacionālās kaķu šķirnes radīšanai. Tolaik populārais mākslinieks un kaķulietu entuziasts, kaķu šķirņu veidošanas aprakstītājs un britu felinoloģijas tēvs Harisons Veirs pārliecinājis kaķiniekus, ka nacionālā šķirne veidojama no pusmežonīgajiem kaķiem, kuri klīduši pa Londonas ielām. Viņš uzskatīja: "Jau tas vien, ka parasti sētas kaķi pastāv un spēj izdzīvot tik skarbos apstākļos, pierāda viņu spēku un veselīgumu." Un nacionālās šķirnes pārstāvjiem pavisam noteikti bija jābūt nevis kaut kādiem nīkuļiem, bet gan īsteniem spēka mitriķiem, kas apveltīti ar apskaužamu veselību. Lai gan šie četrkājainie londonieši bijuši puslīdz līdzīgi, nolemts ņemt talkā jau nostabilizējušās šķirnes pārstāvjus – lai izveidotu vienotu kaķu tipu. Nospriests, ka vispiemērotākie būtu persieši.
Otrā pasaules kara laikā šķirnes pārstāvju skaits katastrofāli saruka, un audzētājiem darbs bija jāsāk gandrīz no nulles. Šķirnes glābšanai piesaistīti gan jau minētie šartrēzieši un persieši, gan arī krievu zilie kaķi. Briti darbojās ļoti pārdomāti, un viņiem izdevās saglabāt klasiskās nacionālo kaķu auguma aprises un rakstura iezīmes.
H. Veirs izstrādājis šķirnes pirmo standartu, un tas gandrīz nemainīts saglabājies līdz pat mūsdienām. Pamatprasības: šiem kaķiem jābūt spēcīgai miesasbūvei, padrukniem, ar īsām, spēcīgām kājām un apaļu galvu, bet apmatojumam jāatgādina plīšs. Pirmajā standartā bija noteikts, ka vienīgā atzīstamā apmatojuma krāsa ir zila, taču mūsdienās šī prasība vairs nav spēkā.
Brits mājās
Britu īsspalvainie kaķi atgādina smaidīgus plīša lācīšus un arī ir tādi kā mazliet neveikli lāčuki. Taču brīžos, kad atmostas viņu peļotāja instinkts, var vien nobrīnīties, cik patiesībā veikli šie radījumi ir. Parasti gan viņi ir paslinki, tāpēc jāpielūko, lai barība nebūtu pārāk trekna – alerģiju šiem veselīgajiem kaķiem parasti neesot, taču aptaukošanās gan varot draudēt.
Britu īsspalvji ir ilgdzīvotāji. Parasti viņi nodzīvojot vismaz gadus 14, taču nereti sasniedzot un pārsniedzot pat cienījamo 20 gadu slieksni. Šā iemesla dēļ potenciālajiem saimniekiem jārēķinās, ka viņi uzņemas atbildību par savu kaķi uz ļoti ilgu laiku.
Briti labi jūtas gan lauku mājā, gan pilsētas dzīvoklī. Viņi labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem. Kopšana un barošana īpašas pūles neprasa. Apmatojuma maiņas periodos jārēķinās ar to, ka šur tur būs atrodami kaķa mati pat tad, ja kažociņu regulāri sukās. Un vēl kas... Šiem kaķiem ir paskaļa balss. Ņaudošie briti gan lielākoties ir klusētāji, taču auru laikā viņi spēj netīkami trokšņot. Runči turklāt mēdz iezīmēt savu teritoriju, tāpēc, ja vien nav iecerēts mīluli precināt, ieteicams viņu kastrēt.
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Kārumniece Šeila
"Mums bija skaista kaķene, vārdā Pūce. Pie mums palika viņas dēls Eiro, kura dzīslās rit siāmiešu asinis. Bijām pieraduši, ka dzīvoklī ir divi kaķi, un, kad pagājušā gada pavasarī Pūce nomira, arī Eiro viens skuma. Nolēmām, ka vajag vēl vienu kaķi. Skatījāmies internetā dažādus kaķus, taču man vislabāk patika tieši britu īsspalvainie (tas arī ir gluži simboliski, jo mani bērni strādā Anglijā). Un sagadījās, ka tieši tādu kaķēnu mums piedāvāja par velti. Izvēlējāmies kaķenīti, kuru nosaucām par Šeilu," stāsta Šeilas saimniece Ingrīda Zaikovska.
Šeila ir patstāvīga, varētu pat teikt – pašpietiekama. Tomēr viņa labprāt parotaļātos ar Eiro, bet šis kungs ir panīgrs un trakulībās neielaižas, sākumā pat iepļaukājis jauniņo britu skaistuli. Nu, kad Šeila paaugusies un pieņēmusies spēkā, viņa ķepo pretī. Taču niknu kautiņu neesot bijis.
Kā šāds kaķis uzvedas dzīvoklī? Ingrīda saka: "Šeila ir tīrīga un kārtīga – savas darīšanas kārto kastītē. Jā, apmatojums gan, par spīti tam, ka regulāri viņu sukāju, mēdz būt visur kur, taču mūs tas nesatrauc. Kaķis ir kaķis, un ar to ir jārēķinās. Tāpat kā ar to, ka kaķim var sagribēties paplūkāt tapetes vai paasināt nagus pret mēbelēm."
Atbilstoši savam spēcīgajam, padruknajam augumam Šeila ir nedaudz neveikla. Noskatoties jau pavecā, taču vēl aizvien veiklā un graciozā Eiro izdarībās, viņa mēdz lēkāt pa mēbelēm, ļoti koncentrējas lēcienam, bet apkārtējos priekšmetus īpaši neievēro, tāpēc šādi tādi trauki ir apgāzti un saplīsuši...
Kaķi esot konservatīvi, izvēloties ēdamo. "Šeila nav!" noteikti apgalvo šīs kaķenes saimniece. "Viņa ir kārumniece – grib nogaršot visu, ko ēdu es. Šie kaķi ir veselīgi, alerģija no pārtikas nerodas, ēd visu, ko dodam, desu, sieru un zivis ieskaitot. Šeila ēd arī kaķu barību. Manai kaķenei labāk garšo barība ar vistas garšu, taču viņa nav izlepusi vai konservatīva – nav jāpērk tikai kādas noteiktas firmas noteikts produkts. Šeilas mamma gan atzīstot tikai vienu profesionālo ēdmaņu un neko citu neēdot."
Runā, ka gan briti paši, gan viņu kaķi esot atturīgi, ar mīlīgumu neizceļoties. Taču patiesībā tā vis gluži neesot. Jā, viņi atzīst tikai vienu saimnieku, taču, kā novērojusi Ingrīda, viss atkarīgs no saimniekiem, no tā, kā kaķis, mazs būdams, audzināts. Mīļi murkas, kas rāpsies klēpī kuram katram, šie britu ņaudētāji neesot gan. "Šeila mīļojas tikai ar mani," ar neslēptu lepnumu teic Ingrīda (izpelnīties kaķa mīlestību taču nav nieka lieta!). "No rīta gaida, kad pamodīšos, tad ir gultā iekšā un grib, lai samīļoju. Visur mani dzīvoklī pavada. Ar vīru tik sirsnīgu attiecību Šeilai nav. Manas draudzenes britu runcītis jau kopš mazotnes pieradis saņemt mīļumu no vairākiem cilvēkiem un ir daudz mīlīgāks. Taču Šeila nav nedz dusmīga, nedz snobiska. Svešiniekiem gan tuvojas piesardzīgi."
***
FAKTI
Britu īsspalvainais kaķis (British Shorthair Cat)
Izcelsmes valsts: Anglija
Augums: vidēji liels vai liels, masīvs
Galva: liela, apaļa
Acis: apaļas
Kājas: salīdzinoši īsas, ļoti spēcīgas
Aste: īsa
Svars: parasti līdz 8 kg, bet iespējams arī lielāks
Apmatojums: īss, biezs, mīksts, ar biezu pavilnu, atgādina plīšu
Krāsa: senākā – zila; ir vairāk nekā 70 krāsu varietāšu
Dzīves ilgums: vidēji līdz 14 gadiem, taču nereti pārsniedz 20 gadus
Cena: ap Ls 100, taču var būt pat Ls 250
Viegli kopjams
Mierīgs
