"Patiesībā ne jau es vedu laukā suņus, bet viņi mani. Šaubos, vai es citādi būtu gatava doties garās pastaigās vienalga kādos laika apstākļos," prāto tērpu māksliniece un leļļu meistare Zigita Lavrinoviča.
"Protams, ar suņiem ir noņemšanās, bet viņi kā neviens cits jūt, kad ir jāapsēžas blakus, jāieliek galva klēpī un jāuzmundrina vai arī jāļauj izraudāties. Pat to viņu klātbūtnē ir vieglāk izdarīt.".
Heta jeb pilnā vārdā Hetty Happy Gold Zigitas mājās esot ienākusi pirmā. "Mana jaunākā meita Sofija pāris gadus dīca, ka gribot suni, taču es biju pret, savā nostājā būdama stingra kā klints, jo zināju, ka tā ir liela atbildība. Turklāt man bija rūgta pieredze ar iepriekšējo rējēju – karaliskā pūdeļa un kokerspaniela krustojumu, ar kuru nepratu tikt galā, tāpēc atdevu uz laukiem, kur viņš tika barots ar pārāk treknu barību, tāpēc radās smagas gremošanas problēmas, kas beidzās ar suņa aiziešanu citos medību laukos," atceras tērpu māksliniece un iezīmē to mirkli, kas viņai licis mainīt attieksmi pret rējēja ievešanu savās mājās. "Sofija sāka teikt, ka viņai neesot draugu. Kad aprunājos ar skolas psiholoģi, viņa ieminējās, ka mums mājās vajadzētu kādu dzīvnieciņu. Bruņrupucis jau bija, bet tā ir pārāk autonoma radība, klēpī nepaņemsi un nesamīļosi. Kamēr jaunākais dēls un meita bija deju nometnē, ieskatījos internetā, ko tur piedāvā. Uzklikšķinot uz bīgla šķirnes aprakstu, man pretim izlēca Hetijas mammas Bases foto. Suņa cēlais skatiens un lepnā stāja mani tik ļoti fascinēja, ka tūlīt pat zvanīju uz Valmieru bīglu audzētājai Diānai Kokai. Tur tieši bija sadzimuši kucēni, tāpēc nolēmu, ka apvienošu divus darbus – aizbraukšu pakaļ bērniem uz nometni, lai visi kopā varētu doties pēc kucēna."
Pirms pieņemt šo liktenīgo lēmumu, esot kārtīgi izprašņājusi bīglu audzētāju par šīs suņu šķirnes īpatnībām, vajadzībām un audzināšanas knifiem.
Uzkāpj uz galvas
Zigita nosmej, ka esot bijis grūti neizpaust bērniem, kāpēc viņi brauc uz Valmieru, nevis Rīgu. "Sākumā meita un dēls domāja, ka braucu pie klientes uz laikošanu, taču tad mašīnas salonā iestājās klusums, kas pārvērtās vētrainās gavilēs, kad ieripojām Diānas mājas pagalmā un mums pretim izskrēja melns milzis. Viņu ieraugot, meita aiz laimes iespiedzās: "Vai šo sunīti mēs ņemsim?", bet pēc brīža, ieraugot četrus pieaugušus bīglus, viņai pat aizrāvās elpa – bija īsts emociju kamols. Bet vēl vajadzēja izdarīt galveno izvēli – izšķirties, kuru no bīglu kucēniem ņemsim. Vispirms iznāca trīs puikas, cits par citu skaistāks, un tad cēli izpeldēja mūsu princese Heta – divreiz mazāka un tievāka par saviem brāļiem, taču ar lielisku eksterjeru," stāsta Zigita un piebilst, ka Hetija valsts mēroga sacensībās daudzkārt esot ieguvusi augstāko novērtējumu par eksterjeru, kā arī saņēmusi komplimentus, ka esot ļoti skaistas acis. "Es atzīšos, ka nepratu mūsu pirmo bīglu audzināt. Sākumā visi ap kucēnu ucinājās kā ap lellīti, nemācot, ka mājās pastāv arī kādi noteikumi, kas jāievēro. Kādā izmisuma brīdī zvanīju Diānai un teicu, ka vedīšu bīglu atpakaļ. Bet viņa, būdama pieredzējusi suņu dresētāja (Diāna strādā robežapsardzē), man stingri noteica: "Tagad tev Heta būs jāpāraudzina. Kad viņa pastrādā kādas palaidnības, uzgulies viņai virsū tā, ka suns nevar pakustēties. Ir jāierāda, kurš pēc hierarhijas ir augstāks, citādi bīgls tev uzkāps uz galvas un regulēs tevi." Zigita stāsta, ka vienu mēnesi Heta esot skolojusies pie Diānas, kur kucīte iemācījusies izpildīt visas pamatkomandas. "Suns ir jāaudzina un jāskolo tāpat kā bērns."
Pašām sava mājiņa
Abām bīglu meitenēm netiekot ļauts gulēt blakus cilvēkiem gultā, arī pa dīvāniem vai krēsliem vārtīties ir aizliegts, tāpēc fotosesijas laikā Heta un Neta ar tādu prieku uzlec uz nelielā dīvāniņa blakus saimniecei, jo tas ir aizliegtais auglis. "Paziņas ir stāstījuši, ka viņiem laulības gultā pa vidu guļot milzīgais labradors. Es uzskatu, ka tas nav pareizi, tāpēc suņiem esmu ierīkojusi būri, ko esmu izklājusi ar sedziņām. Tajā Heta un Neta ne tikai guļ, bet arī paslēpjas no pasaules, kad uznāk tāda vēlme."
Par otru bīglu neesot bijusi doma, taču nejaušs gadījums Zigitai lika pārlūkot plānus. "Antuanete piedzima ar šķību žoklīti, tāpēc šķirnes tīrības nolūkā bija lemta iemidzināšanai. Diāna devās uz sacensībām Polijā, tāpēc pieteicos, ka uz pāris nedēļām kucēnu varētu paņemt pie sevis. Neta ļoti ātri pieauga manai sirdij, un tā kļuvu par divu bīglu saimnieci," optimisma pilna stāsta Zigita. "Jaunākā kucīte ir ļoti paklausīga un mīlīga, tikai reizēm aizgūst kādu palaidnību no vecākās sunītes, bet tās tiešām ir nevainīgas palaidnības, piemēram, izvelk no manu audumu atgriezuma groza kādu stērbelīti un tad lēkšo pa dzīvokli ar to zobos."
Raksturojot savus bīglus, Zigita saka, ka jaunākā būtu gatava savu saimnieci aizstāvēt uz dzīvību un nāvi, taču vecākā diezin vai to darītu, drīzāk, pieradusi pie izstāžu spožuma, demonstrētu, cik ir skaista un neatvairāma. "Taču abām ir ļoti svarīga saimnieku klātbūtne. Esmu redzējusi bīglus, kuriem ļauj visu dienu skraidīt pa pagalmu. Izkustējies suns ir, taču emocionāli nomākts. Bīglam ir nepieciešama kompānija."
Taču, kad dodoties pastaigās, Zigita ļoti uzmanot savas meitenes, jo viņas pārstāv medību suņu šķirni, tāpēc nepieskatītas var aizmesties pakaļ kādam iedomātam medījumam. "Man vienmēr kabatās ir siera gabaliņi, kas ir Netas un Hetas kārums. Un vēl viņas zina, ka pastaigas beigās dosimies uz kādu no kafejnīcām (dažās suņi tiek ielaisti), kur katrai tiks pa gardam gaļas pīrādziņam."