Ja no modes dāmas azotes pēkšņi atskan spalgs rējiens un pabāžas hipijiski mataina galvele, skaidrs, ka šo sievieti nav pakļāvuši nedz toiterjeri, nedz kādi citi mazmatu mazulīši. Viņu sava valdzinājuma gūstā ņēmis Jorkšīras terjers!
Sava mazā auguma un krāšņā kažociņa dēļ šie sunīši kopš Anglijas karalienes Viktorijas laikiem tiek izmantoti kā dzīvi sabiedrības dāmu aksesuāri, taču viņu neatkarīgo raksturu un lielo dūšu spējuši novērtēt arī respektabli kungi.
Ne tikai dāmām
Šīs šķirnes pārstāvis pieder ne tikai krievu estrādes smukulītim Dimam Bilanam. Savulaik jorks bijis franču komēdiju karaļa Luija de Finesa kompanjons. Terjeriņa acu dzelmēs zudis dāmu siržu lauzējs Alēns Delons un pat Arnolds Švarcenegers. Skarbi romantiskais tips Silvestrs Stalone no savas kaislības uz maziem sunīšiem tā kā kautrējies – ceļojumos savu jorkšīrieti viņš parasti slēpis bikšu kabatā.
Žurkusuņi
Mūsdienās speciāli Jorkšīras terjeriem tiek ražoti dažnedažādi apģērbi un aksesuāri, kas nereti pārsniedz arī pašu šuneļu cenu. Daža laba Swarovski kristāliem un pat briljantiem rotāta kaklasiksniņa maksā kā labi braucama mašīna. Taču pirmsākumos mazie šuneļi bijuši tikai čakli darbarūķi.
Senromiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais aprakstījis maza auguma šuneļus, kas mituši Albionā, taču tiem, šķiet, ir maz sakara ar jorkiņiem. Šķirnes pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā Jorkšīras grāfistes pilsētas Notingemas apkaimē Anglijā, kur kalnrači ņēma talkā suņus, lai paglābtos no žurku nekaunības. Kā izcili žurkotāji šim uzdevumam izvēlēti terjeri, turklāt augumā pēc iespējas mazāki – lai grauzēji nespētu patverties pat šaurās spraudziņās un nesodīti sprauslāt mednieciņiem ģīmī.
Jautrības epicentrā
Jorkšīras terjeri ir dzīvespriecīgi un aktīvi suņi. Viņiem, kā jau terjeriem, nepieciešamas kustības, viņi ir zinātkāri un ziņkārīgi. Viņi ir drošsirdīgi un apņēmīgi, mīļuprāt piedalās dažādās saimnieku aktivitātēs, bet bērnu pulciņā pavisam noteikti atradīsies jautrības epicentrā.
Pamatīga noņemšanās ar jorkiem ir ne tikai tiem, kuri savus mīluļus poš izstādēm vai sabiedrības krējuma saietiem. Cilvēka matus atgādinošais kažociņš jāmazgā ik pēc nedēļas vai vismaz 10 dienām, pēc tam jāizžāvē ar fēnu (pie tā rūkoņas kucēns jāpieradina jau laikus), pēc tam jāizķemmē. Apmatojums jāķemmē katru dienu. Suņuka izrotāšana ir tikai saimnieka gaumes vai bezgaumības izpausme, taču vēsā vai mitrā laikā šiem suņiem, kam nav pavilnas, vismaz apmetnītis vajadzīgs.
***
Saimnieces lepnums
Mīlulīte Rebeka
"Rebeka ir ļoti mīļa, reizēm kaprīza, dažkārt, ja nevēlas, neklausa, taču uzkundzēties nemēģina. Ļoti mīl savas saimnieces, ir draudzīga un atceras jebkuru, kurš satikts," stāsta gadu un četrus mēnešus vecās Jorkšīras terjerītes Rebekas (Rebeka Baltik) saimniece Kristiāna Ščerbicka, kura pret savu mīlulīti izturas ar lielu atbildības izjūtu un, šķiet, izlasījusi visu iespējamo literatūru par Jorkšīras terjeriem.
"Es ļoti mīlu dzīvniekus, jo īpaši suņus, bet... izrādījās, ka man ir alerģija pret viņu pavilnu. Noskaidrojām, ka Jorkšīras terjeru apmatojuma struktūra ir tāda pati kā cilvēka matiem, tāpēc viņi alerģiju neizraisa. Kucīte bija apzināta izvēle. Kā noskaidrojām, ar suņiem ir lielāka noņemšanās – piemēram, mēdz iezīmēt teritoriju, ja nav atsprausti matiņi pie vēdera, viņi tos apčurā u.tml."
Rebekas vajadzībām mēnesī tiekot iztērēti apmēram 40 lati. Ēdamo no cilvēku galda šādam sunim dot nedrīkst – garšvielas ir kaitīgas, ēdiens var būt par treknu un izraisīt alerģisku reakciju. Arī ar piena produktiem jāuzmanās – Rebekai no tiem piemetas caureja. Jāpērk gaļas fileja (jēlu gan dot nedrīkst – tikai vārītu), akniņas, vajadzīgi vitamīni. Arī sausā suņu barība. Kristiāna atklāj: "Rebeka labprāt ēd tikai speciāli Jorkšīras terjeriem domāto – nevienas citas granulas negaršo." Nagu griešana un frizēšana šai šķirnei nav modes lieta – negriezti nadziņi traucē staigāt, bet nefrizēts apmatojums velkas pa zemi, sapinkājas; jākopj pirkstu starpas, lai tur neizveidotos matu pikuči. Pārāk biežas skaistumkopšanas procedūras gan nav vajadzīgas – pietiekot, ja jorku aizved pie friziera reizi trijos mēnešos. "Rebeku mazgājam reizi nedēļā, izmantojot speciālu šampūnu (viņai gan vannošanās nepatīk). Pirms apģērba uzvilkšanas ieteicams lietot speciālu smidzināmo šķidrumu, kas novērš suņa matu elektrizēšanos." Suņukam vajadzīgas arī atbilstoša lieluma mantiņas, turklāt no materiāla, kas nebojā zobus.
"Man nepatīk, ja suņus cacina. Redzēju vienu toiterjeru... augstpapēžu kurpēs. Tas taču ir briesmīgi! Nabaga dzīvnieks!" uzskata Kristiāna. Rebeka nav modes dāma – viņai ir tikai paši nepieciešamākie apģērba gabali, pāris matu gumijas un no kaķa mantota kaklasiksniņa ar stikla rotājumiem, kā arī pie kaklasiksnas piekārts medaljoniņš ar saimnieces tālruņa numuru.
"Rebeka pieradināta kārtot savas darīšanas uz slimniekiem domātā uzsūcošā palaga gabala, taču laukā viņai ir interesanti," saka Kristiāna. "Rebeka baidās no maziem suņiem, bet ir gatava apriet jebkuru lielu suni un kaķus. Mūsu kaķim laukos gan tas apnika, un viņš sunīti pāris reižu iepļaukāja. Taču ar kādu pagalma kaķi izveidojusies jauka draudzība. Rebeka mēdz draudzīgi aprunāties arī ar lielu suni, kurš dzīvo privātmājā mums kaimiņos."
Terjeriem mēdz būt nelāgs raksturs. Rebeka esot īsts mīļumiņš. "Vienu reizi gan atriebās – pēc tam, kad bija izcietusi vientulības sodu par paklāja piešmucēšanu, iekāpa gultā un... Ir šādas tādas draiskulības, taču, ja Rebeku norāj, viņa savīkšķī tādu ģīmīti (austiņas nolaistas, actiņas lielas, lūpiņas čāpstina), ka bāršanās vairs nav ne prātā – gribot negribot jāsamīļo tāds jaukumiņš," smaida Kristiāna, bet Rebeka paslienas pakaļkājās un iedod saimniecītei buču.
***
Jorkšīras terjers (Yorkshire Terrier)
Izcelsmes valsts: Lielbritānija
Augstums skaustā: nav noteikts (parasti – 20–24 cm)
Svars: saskaņā ar FCI standartu – līdz 3,1 kg, saskaņā ar dažiem citiem standartiem līdz pat 5,4 kg
Apmatojums: garš, zīdains, smalks, taisns, bez pavilnas.
Krāsa: no pakauša līdz astei zilganpelēka (tērauda krāsa); galvas, krūšu, priekškāju un zemastes rajona apmatojumam – zeltaina nokrāsa; kucēni piedzimst melni ar zeltainiem plankumiem un pieauguša suņa krāsojumu iegūst apmēram 18 mēnešu vecumā
Mūža ilgums: 12–15 gadu
Cena: Ls 200–450 (kucītes ir dārgākas; bez ciltsrakstiem, nevakcinētus utt. kucēnus var nopirkt daudz lētāk, taču...)
Rūpīgi kopjams
Kompanjons
