Latvijas dzinējsuns
Ne katra valsts var lepoties ar nacionālo suņu šķirni. Latvija varētu. Diemžēl Latvijas dzinējsuns pat pašu mājās nebauda pienācīgu godu un šķirnes pārstāvju ir vien pāris simti.
17. gadsimta vidū Kurzemes hercogs Jēkabs sadomājis, ka jāizveido viņa valdījuma mežiem piemērots dzinējsuns. Tam bija jābūt ne par mazu, ne par lielu un gana veiklam un spēcīgam, lai palīdzētu medīt gandrīz visus iespējamos mežaiņus. Domājams, ka Kurzemes dzinējsuņi radīti, krustojot Lucernas, angļu un Svētā Huberta dzinējsuņus.
Kurzemnieku pēctecis
Tolaik medīt atļauts tikai augstdzimušajiem, taču latviešu zemnieki pamanījušies paņemt pa kādam klusu un pamaza auguma suņu pēcnācējam un pamedīt uz savu roku. Latvijai nonākot Krievijas impērijā, ar suņu lietām sāka nodarboties krievu kinologi. Līdz 1. pasaules karam Kurzemes dzinējsuņi bijuši vieni no populārākajiem četrkājainajiem mednieku palīgiem, taču kara laikā šķirne paputēja. Latvijas brīvvalstī bija mēģinājumi šķirni atjaunot, taču entuziastu savstarpējo ķīviņu dēļ līdz standarta izstrādei tā arī netika.
Pēc 2. pasaules kara tomēr tika apzināti senajai šķirnei atbilstošākie suņi, un jau 1947. gadā aizsākās selekcijas darbs. Tomēr tas ritēja gausi, Kurzemes dzinējsuns nekādi nesanāca. Sanāca kaut kas līdzīgs medītkāro zemnieku lolojumam – augumā mazāks, ne tik spēcīgs, taču medībām visnotaļ noderīgs suns... Konstitūcijas un eksterjera ziņā vienādu suņu grupa Vissavienības medību suņu izstādē prezentēta tikai 1969. gadā, un Maskavas ierēdņiem nebija nekas iebilstams pret nosaukumu Latvijas dzinējsuns. Standartu apstiprināt atvēlēts LPSR Lauksaimniecības ministrijai, un tas pieņemts 1971. gadā (labojumi – 1981. g.). Vēl aizvien starptautiskajā kinologu sabiedrībā par šķirnes izcelsmes valsti valda domstarpības – vieni pieņēmuši, ka šķirne radīta Latvijā, citi spītīgi pauž, ka par izcelsmes valsti minama PSRS vai pat Krievija...
Kas reiz iemīlēts...
Septiņus gadus vecais Latvijas dzinējsuns Argo Kalvju dzimtas mājās nav nonācis nejauši. Viņa saimnieks Gundars Kalve stāsta: "Argo ir jau piektais mūsu Latvijas dzinējsuns. Viņš dzīvo mana tēva mājās, taču medīt dodas arī ar mani. Mans vectēvs bija mednieks, medī mans tēvs un viņa brālis, medībās eju es pats. Pirmo Latvijas dzinējsuni, vārdā Čalis, tēvs iegādājās pirms 25 gadiem. Čalis bija patiešām izcils, īsts tīrradnis, kurš ļoti labi darbojās gan dižmedījumu, gan buku medībās, gan arī ūdensputnus medījot – viņš pat nira pakaļ pīlēm. Šis suns bija arī ļoti mīļš, un faktiski ar viņa palīdzību mēs iemīlējām šo šķirni."
Kad Čalis aizgājis citos medību laukos, par nākamā suņa šķirni nav bijis nekādu šaubu – protams, tas atkal bija Latvijas dzinējs. Ričo. Diemžēl viņam un diviem nākamajiem (arī sauktiem par Ričo) nebija lemts ilgs mūžs. Pirmais paskrēja zem motocikla, otrais ("Izcils mednieks bija!") saķērās ar jenotsuni un no tā saslima ar trakumsērgu, bet trešajam bija kāda kaite galvā... Nu ir Argo.
Latvijas dzinējsuņi mēdzot medījumus (jo sevišķi bukus) trenkt ļoti tālu, tāpēc nereti neesot sasaucami, noklīstot... Gundars atzīst: "Jā, taču daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas, no tā, kā veidojas dialogs starp mednieku un suni. Ja mednieks ir taktisks un suns gudrs, tad četrkājainis ar laiku saprot, ko no viņa gaida. Jā, manējais vēl iziet no masta, taču ātri ir atpakaļ. Ja gadījās, ka Čalis aizklīda un ilgu laiku nebija atpakaļ, tad tēvs noklāja zemē savu jaku, un, kad nākamajā dienā aizbrauca uz to vietu, Čalis uz jakas gulēja. Var teikt, ka Čalis bija uzticamības un paklausības iemiesojums."
Argo ir brīvdomātājs, ļoti patstāvīgs. Viņam patīk pastaigāt pa apkārtni kopā ar saimnieku, tomēr brīdi pa brīdim uznāk vēlme izmest kādu loku vienam pašam. Argo nav izteikts komandas spēlētājs, tomēr medībās veiksmīgi sastrādājas pārī ar krievu Eiropas laiku Darvi. Gundars saka: "Pirmajos mastos gan viņš, enerģijas pārpilns būdams, aizjoņo viens, taču Latvijas dzinējsuņa un krievu Eiropas laikas tandēms medībām, manuprāt, ir ideāls."
Dzimis medībām
Jāpadomā, kur suns dzīvos. Latvijas dzinējsuņu kažoks nav ļoti silts, tāpēc visu gadu dzīvot laukā viņi nedrīkst. Ja suns ziemā atstāts laukā, tad noteikti jābūt iespējai tikt siltinātā būdā vai, piemēram, siena šķūnī. Doties medībās pat ziemas spelgonī gan nav nekādu problēmu – ja vien pēc masta izdzīšanas ir iespēja sunim sasildīties siltā mašīnā. Ļaunāks par salu ir mitrums – samircis šāds suns var saslimt ar plaušu karsoni. Jāuzmanās, lai suni neskartu krasas temperatūras maiņas. Argo vieta ir tēva mājas slēgtajā lievenī, kur vienmēr ir pietiekami silti. Tur ir arī Argo ēdamvieta. "Viņš nav izlepis, un nav novērots, ka pret kādu ēdienu būtu alerģija. Profesionālās suņu barības priekšrocība ir, ka tā nebojājas, taču šādu barību dodam tikai tad, ja suns jāatstāj viens uz ilgāku laiku. Parasti dodam to, ko ēdam paši. Latvijas dzinējsuns ir itin akurāts – pēc viņa maltītes ar grīdas lupatu nav jāiet. Arī tualetes lietas viņš kārto pieklājīgi – vienā noteiktā, nomaļā pagalma vietā. Te uzreiz varu piemetināt, ka arī ar apmatojumu nekādu problēmu nav – vilna īsa, tāpēc nekur vilnas kumšķi nemētājas. Un nekāda īpaša kopšana nav nepieciešama – atliek vien reizumis izsukāt.
Argo ir ļoti sabiedrisks, un šķiet, ka lielākās bēdas viņam sagādā ilgstoša palikšana vienam. Turklāt viņam nepieciešama tieši cilvēku sabiedrība. Kad darbojos pa savu zivsaimniecību, viņš ar interesi seko līdzi visiem procesiem. Pa kājām nemaisās, taču sameklē vietiņu kaut kur cilvēku tuvumā. Viņš spēj ātri atrast labu kontaktu ar jebkuru. No vienas puses – medību sunim tādam jābūt. No otras – zināms, ka tieši Latvijas dzinējsuņus mēdz aizvilināt. Ja noklīst, pārāk ātri pierod pie cilvēkiem, kuri viņus pieņēmuši. Un, protams, nav ko gaidīt, ka Latvijas dzinējs kļūst par mājas sargu – svešiniekam ienākot pagalmā, viņš varbūt ieriesies, taču drīz vien jau sāks laizīt ģīmi.
Es neieteiktu turēt Latvijas dzinējsuni nemedniekam, un to pašu varu teikt par jebkuru medību suni. Iespējams, ka no Latvijas dzinēja var izaudzināt dzīvoklī tupētāju, taču pat tad, ja saimnieks ar suni dotos regulārās pastaigās, tā būtu gan suņa mocīšana un instinktu apspiešana, gan arī saimniekam nebūtu iespēja gūt to prieku, ko šīs šķirnes suns spēj sniegt. Ir bauda novērot, kā šis suns strādā, un dzinējsuņa apbrīnojamās īpašības atklājas tikai tad, kad viņš ir nevis vienkārši izlaists paskrieties brīvā dabā, bet tieši medībās. Un pie brīvas dabas, pie medībām šādi suņi jāpieradina jau kopš mazotnes, viņi jāapmāca. Citādi var gadīties, ka, savā vaļā ticis, dzinējs pakļaujas saviem instinktiem, taču nesaprot, kas notiek, kas darāms, kā atrast atpakaļceļu pie saimnieka."
***
FAKTI
Latvijas dzinējsuns
Izcelsmes valsts: Latvija (dažviet gan tiek minēta arī PSRS un pat Krievija)
Augstums skaustā: suņiem 43–48 cm, kucēm 40–46 cm
Svars: 15–20 kg
Apmatojums: īss (2–3 cm), ass, taisns, ar vāji attīstītu pavilnu
Krāsa: melna ar krasi iezīmētiem brūniem plankumiem
Kucēna cena: 35–70 latu
Medību suns
Viegli kopjams
Nepieciešama fiziskā slodze