Ja gribas papagaili, iespējams, labākā izvēle ir korella. Viņš nav no dārgajiem, ir ne par sīku, ne par lielu, arī ar kopšanu nekādu īpašu problēmu nav. Turklāt neizceļas ar vēlmi nepārtraukti tarkšķēt savā ne visai tīkamajā balsī.
Korellu dzimtene ir Austrālija, kur šie putni mitinās lielos baros un rada galvassāpes fermeriem, uzklūpot graudāju laukiem. Savvaļas korellas ir apveltīti ar gaužām neizteiksmīgām, pelēcīgām spalvām.
Uz Eiropu korellas atvesti 19. gadsimta 30. gados, un jau 1846. gadā kādam francūzim izdevies panākt šo austrāliešu vairošanos nebrīvē. Nepagāja ilgs laiks, kad pie darba ķērās selekcionāri, izveidojot dažnedažādas krāsu variācijas.
Mājās turot, vislabāk, ja lidonim atvēlēta istaba. Visbiežāk gan papagailim jāmīt būrī, un šādā gadījumā jāļauj mīļumam katru dienu pāris stundu palidot pa dzīvokli, lai izvingrinātu spārnus. Būrim jābūt vismaz 100x40x60 centimetrus lielam, vislabāk, ja tas darināts no metāla, turklāt spraislīšu attālumam jābūt mazākam par putna galvas platumu. Nepieciešamas dažāda resnuma laktiņas, vēlamas dažādas šādiem papagaiļiem piemērotas rotaļlietas.
Šīs sugas pārstāvji ir izturīgi un, kamēr vien gaisa temperatūra turas virs nulles, var dzīvot kaut uz balkona – ja vien būris pasargāts no vēja un tiešiem saules stariem. Optimālā gaisa temperatūra telpā, kurā jādzīvo papagailim, ir 18–20 grādu, jābūt labai ventilācijai, taču nedrīkst būt caurvējš. Virtuvē papagaili turēt nedrīkst – izgarojumi, kas rodas, ēdienu gatavojot, putna veselībai par labu nenāk.
Korellas ir graudēdāji, taču laiku pa laikam nepieciešamas dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Nekādā gadījumā nedrīkst putnu cienāt ar cilvēkiem gatavotu ēdienu. Jāpieskata, lai putniem būtu svaigs ūdens.
Korellu dzimtene ir Austrālija, kur šie putni mitinās lielos baros un rada galvassāpes fermeriem, uzklūpot graudāju laukiem. Savvaļas korellas ir apveltīti ar gaužām neizteiksmīgām, pelēcīgām spalvām.
Uz Eiropu korellas atvesti 19. gadsimta 30. gados, un jau 1846. gadā kādam francūzim izdevies panākt šo austrāliešu vairošanos nebrīvē. Nepagāja ilgs laiks, kad pie darba ķērās selekcionāri, izveidojot dažnedažādas krāsu variācijas.
Mājās turot, vislabāk, ja lidonim atvēlēta istaba. Visbiežāk gan papagailim jāmīt būrī, un šādā gadījumā jāļauj mīļumam katru dienu pāris stundu palidot pa dzīvokli, lai izvingrinātu spārnus. Būrim jābūt vismaz 100x40x60 centimetrus lielam, vislabāk, ja tas darināts no metāla, turklāt spraislīšu attālumam jābūt mazākam par putna galvas platumu. Nepieciešamas dažāda resnuma laktiņas, vēlamas dažādas šādiem papagaiļiem piemērotas rotaļlietas.
Šīs sugas pārstāvji ir izturīgi un, kamēr vien gaisa temperatūra turas virs nulles, var dzīvot kaut uz balkona – ja vien būris pasargāts no vēja un tiešiem saules stariem. Optimālā gaisa temperatūra telpā, kurā jādzīvo papagailim, ir 18–20 grādu, jābūt labai ventilācijai, taču nedrīkst būt caurvējš. Virtuvē papagaili turēt nedrīkst – izgarojumi, kas rodas, ēdienu gatavojot, putna veselībai par labu nenāk.
Korellas ir graudēdāji, taču laiku pa laikam nepieciešamas dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas. Nekādā gadījumā nedrīkst putnu cienāt ar cilvēkiem gatavotu ēdienu. Jāpieskata, lai putniem būtu svaigs ūdens.
SAIMNIECES VIEDOKLIS
Korellām patīk sabiedrība
Gunita GORJAČKO, korellu Tukija un Mikas saimniece:
"Kad dēli bija mazāki, viņiem ļoti gribējās kādu dzīvnieciņu. Optimālais variants šķita papagailītis. Pundurpapagaiļi man bērnībā bijuši, taču pārāk izplatīti un parasti. Korellas šķita nopietnāki, tādi kā vidusposms starp pundurīšiem un lielajiem, kuri maksā pāris simtus un vairāk.Tā nu mūsu ģimenē ienāca dažus mēnešus vecais Tukijs."
Lai gan šo papagaiļu dzimumu noteikt ir pagrūti, Tukijs veikalā izskatījās pēc puikas – bijis tāds šiverīgs, enerģisks.
Tukijs vienlīdz interesējas par visiem ģimenes locekļiem, taču Gunita viņam patīk īpaši. Var gan būt, ka nevis Gunita, bet viņas spīdīgie piekariņi, auskari... Tomēr šķitis, ka Tukijam pa dienu, kamēr visi savās dienas gaitās, ir garlaicīgi. "Tā nu nopirkām Miku, kas ir Tukija vienaudze. Lai gan neplānojām nodarboties ar papagaiļu audzēšanu, gribējām meitenīti. Atkal izvēlējāmies pēc intuīcijas. Un trāpījām! To sapratām, kad Mika izdēja pirmo oliņu. Varbūt nodarām Mikai pāri, taču perēt viņai neļaujam – ar diviem papagaiļiem pietiek," saka Gunita.
Sākumā pāra attiecības nav bijušas tās labākās. Tukijs, gribēdams pierādīt, ka ir galvenais, ņēmās plūkāt Mikas spalvas. Apmēram pēc pusgada viņi tomēr pieņēma viens otru un tagad sadzīvo ļoti mīļi. Saimniece atklāj aizkulises: "Abi parasti guļ uz vienas laktiņas, tuvu viens otram. Tomēr Tukijs ir kā īsts vecis – var draudzenei pieglausties, ļaut, lai sakārto spalvas, taču pie tikko ieliktas barības vienmēr grib būt pirmais, dažkārt pat pagrūzdams Miku malā. Savukārt Mika viņam lasa morāli par klejojumiem pa dzīvokli..."
Tukiju vēl aizvien var paņemt rokās, viņš interesējas par cilvēku rosīšanos, taču, kad šis papagailis bija viens, viņš vairāk meklēja cilvēku sabiedrību, pat iemācījies atdarināt dažas skaņas. Mikai, šķiet, ir gana ar Tukija sabiedrību, taču arī viņa interesējas par to, ko dara cilvēki.
Tukijam un Mikai patīk šūpolītes, spogulītis, vēl šis tas; bumbiņu mūžs parasti nav ilgāks par pāris mēnešiem. Abiem papagaiļiem patīk mazgāties – paplunčāties pa bļodu, kurā ieliets istabas temperatūras ūdens. Jā, un ir dažas melodijas, kurām atskanot pa televizoru Tukijs sāk savdabīgi dejot. Interesi izraisa arī putnu balsis, kas dzirdamas pa televizoru vai laukā.
Laižot papagaiļus palidot, noteikti jāuzmana, vai nav palicis vaļā kāds logs, jāuzmanās, virinot durvis. "Starp citu, papagaiļu dēļ mūsu dzīvoklī ir bīdāmās durvis – citādi sēdēja uz durvīm, pluinīja tapetes un... darīja, ko nu putni dara..." Gunita piemetina.
Katru nedēļu jāmazgā būris, katru dienu jāuzkopj telpa ap to, katru rītu jābūt tīriem dzeramajam un ēdamtraukam (iespējams, vienkāršāk būtu, lietojot automātisko dzirdinātavu un barotavu), jāparūpējas par ēdienu, ūdeni un arī kādu našķi. Parasti Tukija un Mikas ēdamtraukā ir speciālais korellu barības maisījums, taču ir arī gardumiņi. Piemēram, vārītas olas baltums, žāvēti augļi, augļu un sēklu kociņi, pavasarī – lapu koku pumpuri, kuru šķīšana izvēršas par interesantu nodarbi un dzīrēm. Būrī allaž ir kaļķa klucītis un veikalos nopērkamais gliemežvāku maisījums.
"Mūsu papagaiļi pieraduši pie cilvēku sabiedrības. Ja iecerēts doties projām kaut uz pāris dienām, aizvedam viņus pie manas vai vīra mammas. Putnus nopērkot, mēs esam uzņēmušies atbildību par to, lai viņi justos labi. Un mums par to tiek prieks no viņu izdarībām un neatkārtojamajām grimasēm."
***
KORELLA
(Nymphicus hollandicus)
Savvaļā sastopams: Austrālijā, ielido arī Tasmānijā
Ķermeņa garums: tēviņiem līdz 32,7 cm, mātītēm līdz 30,9 cm
Spārna garums: tēviņiem 16,4–17,8 cm, mātītēm 16,1–17,9 cm
Astes garums: tēviņiem līdz 17,5 cm, mātītēm līdz 16,2 cm
Svars: vidēji 110–120 g
Krāsa: savvaļā – parasti pelēka; balta ar dzeltenu galvu un cekuliņu, dzeltena, gaišpelēka, kanēļkrāsa, pelēka un balta, pelēka, dzeltena ar baltu, pelēka ar melnu, melna u.c.; parasti ausu rajonā ir oranži plankumi
Izmaksas: Ls 20–30 par putnu; ap Ls 30 par "sākuma komplektu" – būri, aprīkojumu, barību utt.; mēnesī diviem papagaiļiem – vidēji ap Ls 15–20