Mākslas idille

© F64

Ideja iekārtot mākslas klubu galeriju Arkādija divu ielu krustojumā radās spontāni, bet viss ir necerēti veiksmīgi izdevies, – tā tagad vērtē galerijas īpašnieki Mārtiņš Eglītis un Guntis Arājs.

Telpas Aleksandra Čaka un Ģertrūdes ielas krustojumā viņi pamanīja garāmejot, un tālāk viss ritēja kā pa diedziņu. Pirms nedēļas tika svinēta galerijas atklāšana.

Nosaukums radies ne tikai grieķu mītu, bet arī nostalģisku izjūtu iespaidā. Mārtiņš astoņus gadus nostrādājis Vides aizsardzības klubā, kam mītnes vieta bija Arkādijas parks. Grieķu mītos, kā zināms, teiksmainā Arkādija bija novads, kur dievi vadīja bezrūpīgas dienas, līksmojot un tiekoties ar vietējiem medniekiem un aitu ganiem. Arkādija asociējas ar mierīgu, omulīgu idilli, dzīves svinēšanas vietu, ko galerijas īpašnieki vēlas nodrošināt apmeklētājiem un viesiem.

Galeristi vēlējās radīt arī savu leģendu, bet viņus apstādināja Ministru kabineta noteikumi. Naktī stiepjot palmu (jo tā ir liela, smaga un nesēji traucētu gājējus) no dzīvokļa uz galeriju, viņi nolēmuši izstrādāt ēverģēlību un pa ceļam ieķīlāt koku lombardā uz vienu nakti, bet bija palaiduši garām izmaiņas, ka lombardi naktīs vairs nestrādā.

Mārtiņš Eglītis ir privātgalerists ar deviņu gadu pieredzi šajā jomā. Interjeru abi īpašnieki iekārtoja paši. Viss bija lietojams gandrīz uzreiz, tikai nelielajā dibentelpā nācās izlīmēt tapetes. Tās gan meklējuši pa visu Rīgu, līdz uzgājuši Pārdaugavas veikalā Būvniecības ABC un nopirkuši pēdējos ruļļus. Tapetes imitē senlaicīgu ķieģeļu rakstu. Abi zobgalīgi klāsta, ka tā esot 13. gadsimta arkveida ķieģeļu apbūve un skatās – uzķersimies vai ne.

Galerijas zāle ir askētiska, ar diviem masīviem soliem – draugu dāvanu, un palmu. Iekārtojumu izstāžu telpai nevajadzēja būtiski mainīt, arī halogēna lampiņas ne, un pat grīdas seguma raksti sasaucās ar grieķiskajiem ornamentiem mazākajā telpā uz sienas novietotajā uzlīmē. Nelielajā dibenistabā plānots iekārtot kafejnīcu, kur omulīgi piesēst, pārlapot mākslas albumus un patērzēt pie vīna glāzes. Kad sākuši iekārtot galeriju, atklājās, ka Mārtiņš savulaik iegādājies vairākas lietas, kam ir saistība ar Arkādiju – gan latvisko, gan grieķisko. Ņujorkā, Zaļajā ielā, ir galerija ar tādu pašu nosaukumu. «Uzturēsim kontaktus,» viņš ir gatavs paplašināt robežas.

Mārtiņš atzīst, ka mākslas galeriju var iekārtot ātri, ja vien telpas nav nolaistas līdz kliņķim. Pirms tam šeit atradās, kā pats saka, gan itāļu lupatbode, gan pankūku ēstuve, gan spēļu zāle.

Augustā Arkādija sāks pildīt arī mākslas kluba funkcijas – te sāks rādīt teātra izrādes. Kameriestudējumi, ne vairāk kā 30 skatītājiem, komentē Mārtiņš. Pirmā izrāde būs Edīte Piafa.

Privātgalerists Mārtiņš Eglītis (no kreisās) un viņa kompanjons Guntis Arājs telpas galerijai nolūkoja pirms mēneša, ejot pa ielu. Viņi uzskata, ka fiksā ideja radusies īstajā laikā un vietā, jo mākslas kluba un galerijas telpas bija labā stāvoklī, tām nebija vajadzīgs ne apjomīgs remonts, ne lieli kapitālieguldījumi, lai varētu sākt darbu. Viss paveikts mēneša laikā.

PAGAIDU VARIANTS. Šajā telpas daļā plānots iekārtot nelielu kafejnīcu ar dažiem galdiņiem. Tāpēc tā piedzīvos pārmaiņas, arī vizuālas, taču – nelielas. Melns samtaaizkars jau ir nopirkts, lai teātra izrāžu laikā norobežotu lielo telpu no šīs, miniatūrās. Masīvais, haki krāsu imitējošais drēbju pakaramais art deco stilā varētu būt gadus 50 vecs, pieļauj Mārtiņš. Vēl vajadzētu grāmatu plauktu ar mākslas albumiem, kurus skatīties un lapot, kamēr vārās kafija vai vienkārši gribas atvilkt elpu kopā ar dievu dzērienu vīnu. Plaukts drīzumā ieņems savu vietu. Pagaidām var nomesties uz grīdas un mielot acis ar jaunā mākslinieka Svena Kuzmina gleznu.

DEFEKTS – PAR EFEKTU. Kad tika pasūtināti burti uzrakstam, kuram vajadzēja vēstīt par dievu un cilvēku simbiozi, izrādījās, ka tie neparko nelīp pie sienas. Tāpēc tika izlemts burtus atstāt uz caurspīdīgās līmplēves, kas saplūst ar sienas krāsas toni. Savienojuma vietas nomaskē grieķu stila ornamenti un glezniņa ar Arkādijas parka skatu. Šī ir Latvijas, nevis Grieķijas Arkādija, un gleznā redzamā ēka dabā vairs neeksistē. Bet tāpēc jau tā ir vēsture.

NO ANTIKVARIĀTA. Plāksnīte iegādāta antikvariātā un tik sen, ka galeristi pat neatceras, kad. «Varbūt tomēr vajag brīdināt, ka smēķēt ir kaitīgi?» jautā Guntis, un dzimst ideja, kā papildināt papirosu reklāmu. Zem tās vietu radīs arī nezināma autora J. B. 1908. gadā rakstīts dzejolis Arkadija.

SPOKA VIETĀ – NOSLĒPUMS. Senām būvēm nereti ir pievienotā vērtība – spoks. Šai galerijai tā ir glezna. Ievērojamā ainavista Vilhelma Purvīša skolnieks Pāvils Glaudāns (1915–1968), sava laika spilgtākais portretists, uzzīmējis kāda kunga portretu, un tas ceļo Mārtiņam līdzi uz visām dzīvesvietām un galerijām. Galerists ilgi dzina pēdas vispirms autoram, pēc tam – modelim. Nu jau portretiska līdzība puspajokam tiek meklēta pat tuvāko draugu un viņu senču vidū. «Ja kāds pateiks, kas ir šis kungs, es priecāšos,» paziņo Mārtiņš.

LIETAS AR STĀSTU. Katrai šai lietai ir sava vēsture, un tāpēc tās iederas nelielajā telpā, kas tiks atvēlēta miniatūrai kafejnīcai. Glezniņas vestas no Kopenhāgenas, iepirktas turienes antikvariātā. Šķīvis piederējis Gunta vecmāmiņai, zaļā jūgendstila bļoda bijusi nu jau mirušā Valmieras teātra aktiera Māra Auziņa īpašums, bet vēderainā krūze ir atceļojusi no gleznotāja Kārļa Miesnieka darbnīcas Mākslas akadēmijā. «Tā ir mantojums no maniem radiem,» tālredzīgi paskaidro Mārtiņš. Kādā bohēmas rītā, kad jaunie mākslinieki devās mājās, krūze bija pilna ar alu. Alu viņi izdzēra, bet krūze darbnīcā vairs nenonāca. Uz laukta vieta atrasta arī mākslinieces Ditas Brūveres omītes kafijas dzirnaviņām, kurās malti cigoriņi. «Putns varētu būt sloka, bet neesmu pārliecināts,» Mārtiņš nopietni skaidro, noceļot izbāzni. Ieraugot, ka pamatnes otrā pusē rakstīts gadskaitlis 1890, viņš noelšas: «Vai dieniņ! Šis eksponāts noteikti ir norakstīts muzejā.

SENČI. Ierāmētā senā melnbaltā fotogrāfija rāda Madi un Juri Gruznas, kas ir Mārtiņa vecmammas tēva vecāki. Rāmis mazliet jāpielabo, bet arī tāds, apskādēts, tas iederas galerijas noskaņā.

MOLBERTS INTĪMAJĀ TELPĀ. Molberts iederas katrā mākslas galerijā – par to šeit neviens nestrīdas, bet spogulim īsti vieta nebija atrasta. Guntis izlēma – to taču var apvienot un mazliet paķircināt galerijas viesus. Spoguli nostiprināja molbertā un novietoja... labierīcībās. Nenopietnajai gaisotnei kā punkts uz i ir arī informatīvais uzraksts. «Ja šeit ir galerija, tad ienāc un uzzīmē sevi pats!» rādot uz attēliem spogulī, nosmej Guntis.

Svarīgākais