Mājvieta ar autentiskām krāsnīm
Būvinženieris, inženierzinātņu doktors Raimonds Eizenšmits ar sievu Ingu un dēlu Arnoldu, kurš šogad absolvēs Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, pirms padsmit gadiem pārcēlās uz plašu dzīvokli lielpilsētas centrā.
Noteicošais, kāpēc izvēlēta šī mājvieta, bija ne tikai plašums, bet arī senlaicīgās krāsnis un pozitīvā aura.
«Šeit dzīvot ir ērti, jo visu var izstaigāt ar kājām, arī iepriekš dzīvojām centrā. Māja atrodas sētā, tāpēc pilsētas troksni mēs nedzirdam. Vienīgais, ko var dzirdēt, ja logs ir atvērts, – kaijas,» stāsta Raimonds Eizenšmits. Ēkai, kurā mitinās Eizenšmiti, ir vairāk nekā 100 gadu, tās pagalmā aug liels dižkastanis, veidojot nelielu zaļu oāzi veco namu rindā. Agrāk šajā dzīvoklī dzīvojis kāds baltvācu grāmatu tirgotājs, kara laikā devies uz Vāciju, bet dzīvoklis nonācis valsts īpašumā. «Mums patika šī vieta, vēlējāmies arī plašāku mājvietu nekā bija iepriekšējā. Kad te ienācām pirmo reizi, jutāmies labi, un tas bija svarīgi, jo mājās ir vajadzīga atpūta.» Dzīvokļa interjers ir īpašnieku radīts, neaicinot talkā dizainerus. Eizenšmitu ģimene pirmie ēkā ierīkoja autonomo gāzes apkuri. Taču par īpašo odziņu savā mājvietā uzskata tieši veclaicīgās krāsnis, kas piešķir burvību. Eizenšmiti domā, ka krāsnis un uguns dod telpai mājīgumu, lai gan abas krāsnis tiekot reti iekurinātas. «Kamēr cilvēks ir aizņemts ar ikdienas darbiem, priekšrocība, ja mājvieta atrodas satiksmei ērtā vietā, ja blakus dzīvo labi kaimiņi un darbojas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvs Dižkastanis, kas rūpējas par kārtību kopīgā dzīvojamā telpā. Ir patīkami dzīvot mājīgā un sakoptā vidē,» uzskata viņi.
Būvinženieris un mūziķis Raimonds Eizenšmits atzīst, ka dzīvošanai pilsētas centrā ir priekšrocības, jo visur var ērti un ātri nokļūt. «Tāpēc labi, ka tur atrodas arī mājas, kur var relaksēties.»
ISTABA MŪZIKAI. Dzīvojamajā istabā oriģinālā izpildījumā uz sienas bija veidots gleznojums ar magonēm un rudzupuķēm, bet, mēģinot atjaunot, siena izskatījusies pārāk raiba, tāpēc šī ideja palikusi neīstenota. Šajā telpā top Raimonda sacerētās dziesmas, jo viņa vaļasprieks ir mūzika. Nesen izdevis otro mūzikas disku Priekā, kurā apvienojis savus sacerējumus.
Tā ir dāvana draugiem par prieku un sev nozīmīgajā dzīves jubilejā, kas svinēta 29. aprīlī. Tieši šajā dienā nāca klajā arī jaunais disks. Viņš prāto, ka dzīvojamajai istabai neesot pabeigtības izjūtas, taču īsti neesot skaidrs, kas vēl ir vajadzīgs, – sekcija vai kāds cits interjera priekšmets, taču pagaidām pie kopīga secinājuma ģimene nav nonākusi. Dzīvoklī pie sienām ir piekārtas gleznas, un viena no tām ir Anšlava Eglīša mākslas darbs Parīzes Dievmātes katedrāle, arī mantota no Raimonda vectēva.
PIRMĀS UZRUNĀJA. Kad Eizenšmitu ģimene iegādājās šo dzīvokli, krāsnis ar dzelzs durtiņām bija sliktā stāvoklī, netīras. «Krāsnis bija pirmais, ko mēs šeit ieraudzījām, un tās mūs uzrunāja. Gribējās izveidot kaut ko interesantu, lai mājvietā būtu dzīvā uguns un siltums.» Talkā nāca palīgi no Mākslas akadēmijas un kamīnu meistari, lai Raimonda vadībā siltuma devējas atgūtu sākotnējo izskatu un pievilcību.
«Meistari ilgi strādāja, lai abas krāsnis atgūtu oriģinālo izskatu un tiktu ievēroti visi ugunsdrošības noteikumi, taču darbs tika izdarīts labi,» uzskata Raimonds. «Tradicionāli krāsnīm un kamīniem izmanto mālu, taču tas lēnām cietē, tāpēc darbu process notiek pakāpeniski.»
VEIDOJUMI. Ne tikai krāsnis, bet arī sienas veidojumi augstajos griestos ir atjaunoti agrākajā izskatā. «Iepriekšējā dzīvoklī mums nebija ne krāšņu, ne veidojumu griestos. Remonts dzīvoklī tika veikts pirms desmit gadiem, bet ir izjūta, ka tas bijis pavisam nesen, jo viss joprojām ir saglabājies labā kvalitātē.» Uz sienām dzīvoklī meistari ieteikuši izmantot modernu tehnoloģiju – izlīmēt stikla šķiedras tapetes, kas pasargā sienu no plaisāšanas un ir mitrumizturīgas.