Paaudžu ciešās saites
Jelgavniece Gunta Klūga februārī atzīmēja 75. dzimšanas dienu. Mazdēls Edgars kopā ar draudzeni Inesi nolēma sagādāt vecmammai skaistu un neparastu pārsteigumu – vēlējās, lai viņas istabas interjers iegūtu jaunu dizainu.
To, kā tas izdevies, varēs vērot TV3 raidījumā Bez tabu Māju sajūta 10. aprīlī, pateicoties sponsoru K-Rauta un Spice home atbalstam.
Tagadējā dzīvesvietā Gunta dzīvo jau vairāk nekā 50 gadus, vairākus gadus pie viņas mitinās arī mazdēls, nu jau kopā ar savu draudzeni, un tās būs viņu mājas arī turpmāk. «Vietas mums ir daudz, tāpēc jau arī mazdēlu paņēmu pie sevis,» smaidot stāsta Gunta. Ar dzīvesdraugu Teodoru viņa ir kopā vairāk nekā 30 gadus, un tagad divas paaudzes draudzīgi četratā sadzīvo zem viena jumta. «Tas nav slikti. Kādreiz mazdēlu sagaidu ar pusdienām, citreiz kopīgi, kad sarunājam, kaut ko pagatavojam. Mazdēlam arī patīk darboties virtuvē. Desmit gadus šeit nodzīvoja arī mans jaunākais dēls Jānis ar saviem dvīņu puikām, kas tuvākajā nākotnē beigs studiju gaitas,» stāsta saimniece, raksturojot ģimenes sirsnīgās un ciešās attiecības.
Jelgavā ieprecējās
Gunta izaudzinājusi trīs bērnus, ir vecmāmiņa septiņiem mazbērniem un priecājas par diviem mazmazbērniņiem. Gunta ir dzimusi vidzemniece, nākusi no Valmieras puses, bet par jelgavnieci kļuvusi 1959. gadā, kad apprecējās. Guntas ģimenē kuplā radu saime cenšas turēties kopā priekos un bēdās, un, kad visi tiekas jubilejās vai svētkos, mājas verandā tiekot klāts galds apmēram 20 cilvēkiem.
Gunta strādāja uzņēmumā Latvijas keramika, no turienes devās pelnītā atpūtā pēc 15 darba gadiem. Tā bijusi sirdij tuva nodarbošanās. «Pucēju un apdedzināju mālu. Dažādus darbus iemācījos, nebija grūti, vienīgi veselību sabojāju, jo bija cieša saskare ar veselībai kaitīgo svinu,» stāsta Gunta un parāda savu pēdējo darbu – krājkasi-velniņu. Pirms tam bērnudārzā bijusi saimniecības daļas pārzine vairāk nekā 20 gadus. «Tikko palika 55 gadi, tā aizgāju pelnītā atpūtā. Mūs, bijušos keramikas darbiniekus, uzņēmumā joprojām neaizmirst, un tas iepriecina.»
Bez puķēm nevar
Guntas hobijs ir puķu audzēšana. Ziemā augus novietojusi verandā un gaida, kad varēs nest laukā. Viņa rāda fotogrāfijā uz skaistu, kuplu eņģeļtauri, kas izaugusi no maza kociņa un naktīs burvīgi smaržo. Tās viņai patīkot vislabāk. «Agrāk audzēju dažādus puķu stādus, arī tomātus, un vedu uz tirgu.» Gunta prāto, ka dārzā jau gaida pirmie pavasara darbi. «Kad sākas sezona, tad no agra rīta līdz vēlam vakaram laukā darbojos, ja nu vienīgi pašā karstumā ienāku mājā.» Mīlestību pret puķēm Gunta mantojusi no mammas, kurai puķkopība bijusi tuva. «Citi viņu dēvēja par puķu mammu, bet mūs ar māsu kaimiņi – par puķu meitenēm.» Ziemā iznākot laiks vairāk televizoru paskatīties, arī seriālus, obligātas ir ziņu pārraides, un grāmatas lasīt, bet vasarā tam vaļas neesot. «Vairs jau tik enerģiski nevarēs darboties dārzā, jo jāsaudzē veselība, baidos sev pāri nodarīt, tāpēc bērniem būs jānāk palīgā.»
Gunta ir dzīvespriecīga un teic, ka arī pavasaris palīdzot saglabāt labu noskaņojumu. «Šajā gadalaikā, šķiet, enerģijas ir vairāk un arī dzīvotprieks ir lielāks.» Gunta uzsver, ka viņai lielākā vērtība ir ģimene un apziņa, ka bērniem un mazbērniem klājas labi. «Priecājos par saviem bērniem, kam esmu palīdzējusi izskoloties. Viņi izauguši par labiem cilvēkiem, ir uzmanīgi un gādīgi pret mani. Dzīves lielākais posms ir aiz muguras, tāpēc tagad jādomā par to, lai viņiem labi klātos, kādreiz jāpaiet kāds solītis pretī, kad tas nepieciešams.» Gunta bilst, ka bērniem nav bijusi stingra mamma. «Viņiem ļoti uzticējos un bērni – man. Vecāko dēlu Gunti vairāk uzmanīju. Viņš gan jokojās – ja gribēšot aiziet neceļos, tad tik un to pratīšot izdarīt, lai arī kā es viņu uzraudzītu.» Gunta apstiprina, ka tagad mīlestību no sirds dāvājot mazbērniem. «Tā laikam ir, ka mazbērni kļūst īpaši tuvi un mīļi, pat vairāk nekā savi bērni. Bērniem nebija tik daudz laika sekot līdzi, jo bija jāstrādā. Mazbērnus varēja biežāk paņemt klēpī un samīļot. Kādreiz strādāju divās maiņās, ar darbu varēja labi nopelnīt. Cerējām, ka varēsim nopelnīt 120 rubļu pensiju, kas padomju gados bija vislielākā. Taču laiki mainījās, un pensija nekāda lielā neiznāca.»
Blakus nāves brīdī
Gunta neslēpj, ka ar dzīvesdraugu Teodoru izveidojusies saskanīga kopdzīve. Abi sagāja kopā, kad iepriekšējā ģimenes dzīve katram bija izjukusi. Guntas bērni pret viņu izturas ar lielu cieņu. «Ar pirmo vīru Ēvaldu, savu bērnu tēvu, apprecējos jauna. Kopā nodzīvojām 20 gadus, bet viņš aizgāja pie jaunākas sievietes,» smago dzīves posmu atminas Gunta. Ar Teodoru sieviete bijusi pazīstama, kad bērni vēl bija mazi, abi strādājuši vienā darbavietā. Gunta slavē, ka viņš allaž pratis rūpēties par ģimeni, gādājis par malku, jo tās vajadzējis daudz, lai piekurinātu māju, pirms nebija ierīkota centrālapkure. «Otru cilvēku ar varu pie sevis nevar noturēt, ja viņš to nevēlas, lai arī tas ir sāpīgi. Taču bijušajam vīram izjuka kopdzīve ar jauno ģimeni. Pirms četriem gadiem viņš atnāca ciemos pie mūsu meitas Dainas uz kādreizējām mājām un tur arī aizvadīja pēdējos dzīves mirkļus. Es biju šajā brīdī klāt – aizvēru viņam acis,» pārdzīvojumā dalās sieviete. Viņš vēlējies atgriezties pie pirmās sievas un bērniem jau agrāk, taču liktenis nevēlējās viņus otrreiz savest kopā. Viņš lūdzis Guntai piedošanu tad, kad paša dzīve jau bijusi nodzīvota. Pārāk vēlu, taču apzinoties, ka mīļajiem cilvēkiem nodarīts pāri. Un Gunta piedevusi, apliecinot, ka sievietēm tas bieži vien izdodas labāk nekā vīriešiem. Tagad viņa dzīvo gaidās, kāda izskatīsies izremontētā istaba. Gunta apgalvo, ka audzinot raksturu un neielūkojas, kā norit remontdarbi. Viņa tic, ka rezultāts iepriecinās, un novērtē, cik jauki, ka arī vecumdienās var piedzīvot negaidītus pārsteigumus.