Šodien turpinām stāstu par Ilzes un Leonīda Ancānu, viņu bērnu Ievas, Māra un Martas ģimeni no Līvāniem, kuru mājvietā interjera pārvērtības notikušas virtuvē. Par to parūpējies raidījums Bez tabu Māju sajūta un sponsori K-Rauta un Spice home.
Zinot, cik piecu cilvēku ģimenei svarīgi jaunbūvē turpināt iesāktos remontdarbus, mājokli pārvērtībām pieteica ģimenes draugi Rita Lazdiņa-Stafecka un Māris Stafeckis.
Šodien turpinām stāstu par Ilzes un Leonīda Ancānu, viņu bērnu Ievas, Māra un Martas ģimeni no Līvāniem, kuru mājvietā interjera pārvērtības notikušas virtuvē. Par to parūpējies raidījums Bez tabu Māju sajūta un sponsori K-Rauta un Spice home. Zinot, cik piecu cilvēku ģimenei svarīgi jaunbūvē turpināt iesāktos remontdarbus, mājokli pārvērtībām pieteica ģimenes draugi Rita Lazdiņa-Stafecka un Māris Stafeckis.
«Katram notikumam dzīvē ir sava nozīme. Vieglāk ir dot citiem nekā pašam iegūt. Bija dīvaina sajūta saņemt tik lielu dāvanu – izremontētu virtuvi,» atzīst Ilze Ancāne. Leonīds bilst: kad uzzinājis par iespēju piedalīties piedāvātajā avantūrā, uzreiz nodomājis, ka šāda raidījuma nemaz nav. Un taisnība viņam bija, jo Bez tabu Māju sajūta ir pavisam jauns projekts.
Ancānu ģimene ilgi lolojusi sapni par savu māju, un tikai nedaudz vairāk kā pirms gada reāli sākuši tajā dzīvot. «Mēs nomainījām trīs dzīvokļus. Pirmais dzīvoklis bija mūsējais, no kura aizgājām projām tad, kad 2000. gadā iegādājāmies veco māju, kas bija šeit, jo tai bija vajadzīgi līdzekļi,» stāsta Leonīds. Sākotnēji ģimene apsvērusi domu, ka renovēs veco māju, bet, kad ķērušies klāt pie darbiem, sapratuši, ka nav vērts to darīt. Viss tika nojaukts un nogādāts izgāztuvē, bet būvniecības darbi turpinās jau vairākus gadus. «Protams, mūsdienās māju var ātri uzcelt, ja ir līdzekļi. Mēs nevēlamies ņemt kredītu, kas jāmaksā visu mūžu.» Ilze teic, ka, dzīvojot dzīvokļos, nekad nav bijis māju sajūtas, kāda ir tagad, lai arī jaunajās, taču savās mājās darba un līdzekļu jāiegulda ļoti daudz. «Sākotnēji domājām, kaut ātrāk varētu sagatavot māju tik tālu, lai varētu tajā dzīvot, jo no dzīvokļa bijām aizgājuši projām, un īsti pat nebija, kur palikt. Kādu laiku nācās dzīvot pie manas mammas, un par to viņai – paldies. Galvenais, ka esam tikuši paši zem sava jumta,» atzīst Ilze. Vispirms mājai nopirkuši logus, tiesa, gan lietotus, kas nu jau nomainīti. Tagad iecerēts tos nomainīt bērnu istabās. «Celtnieki uzslēja tikai bloku karkasu, pārējo veicām paši, palīdzēja arī kolēģi un radi. Mums, par laimi, ģimenē visiem saskan gaume par interjera dizainu, un tam ir liela nozīme.» Mamma un tētis priecājas, ka remontdarbu procesā var iesaistīt arī bērnus. Māris esot labs palīgs tētim darbos, kas meitenēm nav jāprot.
Virtuve tagad ir vieta, kur visai ģimenei gribas sanākt kopā aizvien biežāk un uzkavēties ilgāk, jo tur ir omulīgi. Ne tikai tāpēc, lai ieturētu kādu maltīti un iedzertu tēju, bet arī kopīgām sarunām. «Kad ienācām izremontētajā virtuvē, es klusēju, nespēju parunāt,» emocionālo mirkli atceras Ilze. Agrāk prātojuši, ka mājās izvēlēsies dzeltenīgus un zaļganus toņus. «Man patīk izvēlētās krāsas – kafija ar pienu, uz grīdas uzklātais lamināts – par to esam priecīgi, un apgaismojums.» Leonīds bilst, ka pagaidām par stilu mājās nav īpaši domāts. Ilze teic, ka galvenais – lai mājās būtu gaišs un nebūtu piebāzts ar lietām, taču dizainā noteikti jābūt saviem knifiņiem – piemēram, meitas Ievas gleznotai gleznai vai kādai citai interesantai detaļai.
Dažreiz ēdienreizes esot nebeidzamas. Katrs pie virtuves galda aizņēmis savu vietu. «Šo izremontēto telpu vēlamies vienmēr sakopt, un tā mūs disciplinē.»
Ancāni izremontējuši vannas istabu, meklējuši flīzes. Meitas Ieva un Marta pašas likušas flīzes pie sienām. «Vienā mēnesī nopērkam celtniecības materiālus, nākamajā – citus, tad visi tiek izmantoti, un atkal pakāpeniski jāpērk nākamie,» saka Ancāni
Plīts, tvaika nosūcējs un izlietne ģimenei bija iepriekš sarūpēti, bet jaunais dizains un interjera priekšmeti iegūti pārvērtību procesā. Ancāni prāto, ka virtuvē esot praktiski viss, vienīgi mikroviļņu krāsni vajadzēšot iegādāties.