Mājīgais klasiskums

Kad zvērinātas advokātes Helēnas Purviņas un viņas vīra Aivja, nekustamo īpašumu pārvaldnieka, ģimene, kurā aug bērni Marta un Rafaels, pirms četriem gadiem bija jaunas mājvietas meklējumos, noteicošais bija lielāka platība un lai dzīvoklis būtu Rīgas centrā.

«Mūsu dzīvoklī ir ļoti laba aura, un es tik ļoti mīlu centru. Tajā dzīvot ir ērti un arī romantiski. Visu var izstaigāt ar kājām, un troksni, kas ir uz ielas, dzirdēt nevar. Dzīvesvietu centrā nekad ne pret ko nemainītu. Ja māju varētu uzcelt vai nopirkt centrā, tad es būtu ar mieru dzīvot tajā,» stāsta Helēna Purviņa.

Kad ģimene nolēmusi pārcelties uz piecistabu dzīvokli, tad tajā neesot bijis «ne grīdu, ne griestu». «Bija tikai viena siena, grīdas un griesti bija izlauzti. Priekšā bija bedre, un nevarēja pat īsti saprast, kur spert kāju.» Purviņu ģimenei vienmēr paticis klasiskais stils, īpaši mājīgais klasiskums. «Tajā jābūt klasiskām mēbelēm, kas ir ne vien skaistas un mīļas, bet arī ērtas lietošanai. Man patīk, ka mājās ir dažādi sīkumi un priekšmeti. Ar laiku tie sakrājas. Ja, veidojot interjeru, nedēļas vai mēneša laikā tiek sapirktas šādas lietas, tad tās savstarpēji nespēj sadzīvot. Klasiskā interejerā priekšmeti krājas ar laiku. Man pabeigtības sajūtas nebūs nekad, jo es tos visu laiku pērku – stāvlampas, galda lampas, fotorāmīšus un svečturus.» Helēna teic, ka būtu grūti dzīvot modernajā interjerā, kam raksturīgs tukšums un nepiepildīta vide.

KLASIKA UN ĒRTĪBAS. Helēnai un Aivim Purviņiem vienmēr paticis klasiskais stils, īpaši mājīgais klasiskums.«Tajā jābūt klasiskām mēbelēm, kas ir ne vien skaistas un mīļas, bet arī ērtas lietošanai,» atzīst viņi.

Ēdamzālei atvēlēta vislielākā telpa Purviņu ģimenes dzīvoklī, taču šādam nolūkam tā tiek reti izmantota. «Ikdienā tur neēdam, bet virtuvē. Man gribējās lielu garu galdu, ar daudziem krēsliem, ar lielu lustru virs galda un lielu servīzi. Esmu realizējusi praktiski visu no tā. Mēs šeit vienmēr svinam dzimšanas dienas. Sagaidot jauno gadu, radi brauc pie mums, un es par to esmu priecīga.» Reizēm šī telpa veic arī Helēnas darbam paredzētās funkcijas. «Es nekad neizvēlos sausos ziedus, bet mākslīgos, jo tie ir skaisti un kvalitatīvi, jo ne vienmēr mājās tiek atnesti svaigi ziedi.» Mēbeles gan ēdamzālē, gan lielākajā daļā dzīvokļa iegādātas salonā Raita. Bufete – servants paredzēta traukiem, bet tur glabājas dažādi sīkumi, kas dāvināti un kalpo piemiņai, arī suvenīri, kas vesti no dažādām valstīm.

«Bija laiks, kad modē bija melnas lustras, melnas mēbeles, melnas durvis. Man arī tā gribējās, mums dzīvoklī viss bija tumšs – melni skapji, dīvāni, tapetes. Pusgadu nodzīvojām šādā interjera vidē un sapratām, ka mājās melna krāsa neiederas.» Iegādātais tika veiksmīgi pārdots, vienīgi durvīm saglabāta melnā krāsa, un tās atstāj nelielu nojausmu, kā dzīvoklī izskatījies agrāk.

Istaba, kur ģimene kopīgi skatās televizoru, ir labiekārtošanas procesā. «Šī ir tāda caurstaigājama istaba, kur visi – gan mēs, gan bērni – tusējam.» Mēbeles tāpat kā guļamistabā atceļojušas no Amerikas. «Man gribējās kaut ko senatnīgu. Man ļoti patīk ķieģeļu elementi. Tie bija sarkanīgi, un, kad remontējām dzīvokli, ciemiņi man ieteica, lai tos atstāju tādā pašā krāsā. Man šķita, ka klasiskajā stilā pie mēbelēm un kristāla vislabāk iederas balta ķieģeļu siena,» šādu izvēli raksturo Helēna.

Helēnas vājība ir fotorāmīši, kas dzīvoklī izvietoti it visur, arī viņas darba kabinetā. «Kad ieraugu veikalā fotorāmīti vai antikvariātā senāku, noteikti nopērku.» Taču divas fotogrāfijas, kas izvietotas uz sienas pretī vannasistabai, ir īpašas, jo tajās iemūžināts skaists un neatkārtojams mirklis – Helēna dēliņa Rafaela gaidībās. «Šāda fotogrāfija lielākā formātā redzama poliklīnikā manas ginekoloģes kabinetā. Draudzene jautāja, kāpēc šādu foto ar pliku punci atļaujos rādīt citiem. Kad mana daktere izstāstīja, ka šī bilde daudzas sievietes ir mudinājusi atteikties no aborta, tad sapratu, cik svētīgu darbu tā ir paveikusi.

«Kad uz šejieni pārcēlāmies dzīvot, bērnistaba bijam pavisam citāda. Bet, kad es gaidīju Martu, man bija liela iedvesma, tāpēc izlēmu, ka bērnistabā jāuzbur pasaka. Dēlam Rafaelam gulta veidota kā cirka arēna, bet meitai Martai – kā leļļu teātris.» Sākotnēji bija paredzēts, ka bērnistabā dominēs tikai trīs krāsas – oranža, dzeltena un zaļa. Visi priekšmeti un rotaļlietas tika iegādātas tikai šādos toņos, bet vēlāk, protams, pateicoties dāvanām, šī kārtība mainījusies. Bērnistabu bijis visgrūtāk iekārtot, piemēram, vienkāršu katūna audumu atbilstošās krāsās Rīgas veikalos nevarēja atrast, tāpēc nācies veikt pasūtījumu Francijā.

PROVANSAS STILS. Virtuve apzināti veidota Provansas stilā. To iekārtojot, Helēnai esot gribējies, lai tajā ir balts dīvāns un galds. «Tagad veikalos ir daudz baltu mēbeļu, bet toreiz nebija. Tad es atradu necilu un lētu brūnu komplektu un izdomāju, kā to uzlabot.» Gan dīvānu, gan galdu Helēna veidojusi, izmantojot dekupāžu ar kraklē efektu. «Tas man ir hobijs. Sienu ar vairākām kārtām krāsas veidoju piecas dienas – uzklāju vienu kārtu, skrēju uz toreizējo dzīvokli barot dēliņu, kurš tikko bija piedzimis, pēc tam atkal atpakaļ uz šo dzīvokli, un tā vairākas dienas aizritēja intensīvā darbā.» Helēna uzskata, ka Provansas stils virtuvei piestāv. Virtuvē saimnieki atstājuši nelielu sarkanu kieģeļu elementu, kas, pēc viņu domām, iederas gan klasiskajā interjerā, gan lauku interjerā. «Kad atnāk ciemos radinieki, nesēžam istabā, bet visi uzreiz nāk uz virtuvi. Ja būtu iespēja, tad es noteikti vēlētos maizes krāsni, kurā pati savai ģimenei varētu cept maizi.

Omulīgajā dzīvoklī iekārtots arī advokātes darba kabinets. «Tā ir ļoti ērti, ka šeit pieņemu arī klientus. Mans darba grafiks ir saspringts, daudz laika nākas pavadīt arī pie datora, celties ļoti agri no rīta un strādāt.» Iekārtojot darba zonu, tika ņemts vērā būtisks faktors – kabinetam nevajag būt lielam, bet tieši pretējam – nelielam un omulīgam. Tur mājvietu radušas divas galda lampas. «Man svarīgi, lai telpā būtu labs apgaismojums.» Tāpēc ne tikai kabinetā, bet arī visās istabās uz palodzēm ir galda lampas. Šī tradīcija aizgūta Zviedrijā. «Te no pirmsākumiem palikušas melnas ar ādu apvilktas mēbeles, kas gatavotas pēc pasūtījuma. Šķita, ka te neko nevajag mainīt – melnās mēbeles un baltās sienas ir jāatstāj.

Helēnas sapnis bija vannasistaba ar logu, kas ticis īstenots. «Vasaras vakaros vannā var ielaist ūdeni ar smaržīgām piedevām, ieslēgt mūziku un atvērt logu...» jūsmo Helēna. «Man gribējās klasiskas baltas flīzes, kuras atceļoja no Itālijas. Grīdu vēlējos kā šaha spēlē ar melniem un baltiem kvadrātiņiem, taču tā ir ļoti nepraktiska.

Purviņu ģimene iecienījusi arī šādu klasisku vērtību – kristāla lampas. «Kad mēs paši un ciemiņi apsēžamies pie saklāta galda un virs tā ir iedegta lampa, tad pārņem patīkama sajūta.

VENĒCIJAS APMETUMS. Guļamistabas sienām veidots moderns Venēcijas apmetums, kas ar savu oriģinalitāti un izsmalcinātību rada dabisku marmora izskatu. «Negribējās, lai istabā būtu tapetes, tās ir apnikušas, tāpēc nokrāsoju vienkāršas sienas un pati izveidoju Venēcijas apmetumu. Konsultējos veikalā ar meistariem, lasīju literatūru un internetā informāciju, noskatījos videorullīšus, lai pati to varētu izdarīt.» Veikalā Helēna ieraudzījusi sarkanu samtu gultas pārklājam, tam pieskaņotas bārkstis. «Tad radās doma, ka vajag tādus pašus aizkarus. Istabu papildināju ar mākslīgiem ziediem, vāzi, bet antikvariātā nopirku pulksteni.

Guļamistabas iekārtai un skapim, kas ražoti Amerikā, speciāli tika piemērots sienu izkārtojums, jo standarta dzīvoklī tās nevarētu ienest. Skapim apdarei izmantoti kalti metāla elementi.