Pēc 23 Rīgā nodzīvotiem gadiem Ilze Inne atgriezās savā dzimtajā pusē – Siguldā. Dažādu apstākļu sakritības dēļ viņa ar dzīvesbiedru Ilmāru Inni pieņēma lēmumu celt savu māju. Nu tā ir pabeigta, un ģimene pamazām aprod gan ar savu jauno īpašumu, gan ar daudz mierīgāku dzīves ritmu, nekā tas bija galvaspilsētā.
«Mēs iepriekš dzīvojām saimnieka mājā Aleksandra Čaka ielā. Kad daudzstāvu nama īpašnieks lika visiem iemītniekiem atbrīvot telpas, jo vēlējās savu īpašumu pārdot, tikām nolikti izvēles priekšā – meklēt dzīvokli (bija domas par kādu jaunu projektu) vai iegādāties privātmāju, jo abi šie īpašuma veidi bija gandrīz vienā cenā,» atceras Ilze un atklāj, ka svaru kauss nosvēries par labu mājai, kad uzzinājuši – kaimiņos viņas mammas īpašumam pārdod zemes gabalu ar mājokli, kas jau kādu laiku stāvējis tukšs. «Sākumā bija doma māju renovēt un kaut ko piebūvēt, taču laika zobs to bija pārāk smagi skāris, tāpēc ēku nojaucām un būvējām paši savu māju, kuras projektu izstrādāja arhitekts Ivars Šmits.»
Saimnieki vēlējušies, lai pirmajā stāvā būtu lieli logi, jo Rīgas dzīvoklī tie bijuši vērsti pret ielu, kur notika aktīva transporta plūsma, tāpēc, lai izvairītos no trokšņa un putekļiem, logus neesot vēruši vaļā pat vasarā. Vēl arhitektam norādījuši, ka mājai nevēlas slīpu jumtu, jo tad telpām otrajā stāvā sienas slīpuma dēļ tiktu atņemti kvadrātmetri. «Teicām, lai māja būtu pietiekami plaša, jo atceros, ka, braucot ciemos pie mammas uz Siguldu, kad bērni bija mazi, viņai nebija, kur mūs visus izguldīt.» Tagad vairāk nekā
220 kvadrātmetrus lielajā mājoklī netrūkst vietas ne Ilzes un Ilmāra meitai un dēlam, ne viņu draugiem. «Bērni jau lieli: meitai ir 25 gadi, dēlam – 23. Abi dzīvo Rīgā, pie mums atbrauc nedēļas nogalēs, kā arī ilgstošāk uzturas vasarā.»
Mājas pirmajā stāvā atrodas plaša dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi, kā arī tualete un pāris saimniecības telpas, savukārt otrajā stāvā – saimnieku guļamistaba, kurai blakus garderobe un vannas istaba, meitas istaba, dēla istaba, istaba viesiem un dušas telpa. Šīs telpas savieno gaišs un plašs gaitenis, bet vasarā ir iespēja iziet uz balkona, kas vēl esot jālabiekārto.
AR VĒSTURI. Cilvēki, no kuriem Innes atpirkuši īpašumu, esot atstājuši vairākas mēbeles un traukus, kas varētu būt tapušas Ulmaņa laikos. «Redzot, ka šīs lietas ir labi saglabājušās, tās paturējām,» stāsta Ilze, norādot uz vairākiem krēsliem un apaļas formas ēdamgaldu virtuvē. Krēslus pārkrāsojuši, bet kādā veikaliņā Raganā esot atraduši senatnīgu griestu lampu, kas iederējusies mēbeļu grupas stilistikā.
Krāsu un lietu izvēle, kā arī telpu iekārtojums esot bijis Ilzes ziņā. «Vīrs man uzticējās,» saka mājasmāte. «Es katrā telpā vēlējos pa kādam spilgtam akcentam, tāpēc viena siena tika vai nu krāsota piesātinātā tonī, vai arī uz tās tika līmēta tapete.» Savukārt niša esot izveidojusies vietā, kur iepriekš bijis paredzēts logs. «Sapratām, ka tad telpā būs daudz logu, toties tiks apgrūtināta telpas iekārtošana.» Nišu izmantojot, lai novietotu dažādus dekoratīvus elementus. Ideju, ka balzama krūkas varētu izmantot kā svečturus, Ilze esot aizguvusi no draugu ģimenes.
«Mums Rīgas dzīvoklī bija kamīns, tāpēc zinājām, kādas ir tā priekšrocības. Lai taupītu gāzi (mums ir gāzes apkure), drēgnās dienās iekurinām kamīnu,» stāsta mājas saimniece. Virtuves zonā, priekšnamā un gaitenī ierīkota apsildāmā grīda. «Nožēlojam, ka to neierīkojām arī dzīvojamā istabā. Plānojam liet betona grīdu, jo mums ir divi suņi un kaķi, taču vīram šī versija īsti nepatīk, viņš gribētu dabiskā koka dēļus. Es jau arī neatteiktos, bet tas prasa diezgan lielas investīcijas.» Dīvānus pirms desmit gadiem iegādājušies tirdzniecības centrā Dole, tie esot vietējo meistaru darinājums, bet kafijas galdu atraduši Raganā veikalā Lietotas mēbeles no Holandes. «Mums, tāpat kā daudziem valstī, iegrieza ekonomiskā krīze, tāpēc ir palikuši nepabeigti vēl šādi un tādi iekšdarbi, arī telpu iekārtošana.
Ģimene esot ņēmusi vērā vairākus arhitekta ieteikumus, kas attiecas uz mājokļa interjeru. «Diezgan drosmīgs šķita viņa ieteikums pirmajā stāvā atstāt atsegtus betona stabus. Vecākajai paaudzei tas īsti nav pa prātam, bet jauniešiem patīk un man arī,» atzīst mājas saimniece un atklāj, ka, pateicoties arhitekta padomam, pirmajā stāvā tagad esot jauks interjera elements – ķieģeļu siena. «Tā mūrēta no iepriekšējās mājas ķieģeļiem.
Plānojot telpu izkārtojumu mājā, Ilze arhitektam izteikusi vēlmi, lai virtuves logs būtu vērsts pret ielu. «Gandrīz visa dzīve notiek virtuvē, tāpēc, paskatoties pa logu, var arī kontrolēt, kas ienāk pa vārtiņiem, kur atrodas mājdzīvnieki, kas brauc garām mājai un tamlīdzīgi,» virtuves loga atrašanās priekšrocības uzskaita mājasmāte. Greznie aizkari esot Ilzes mammas tamborēti. Virtuves iekārtu pasūtījuši salonā Voke III. «Apstaigājām vairākus salonus, līdz atradām sev piemērotāko. Kad pirms četriem gadiem cēlām un iekārtojām māju, vēl nebija noplacis nekustamā īpašuma tirgus bums, tāpēc cenas būvmateriāliem, apdares materiāliem un mēbelēm turējās augstas.
LINU. Aizkari pirmā stāvā logiem nākot no uzņēmuma Larelini. «Aizgājām uz vienu aizkaru salonu, lai tur pasūtītu aizkarus visiem mājas logiem. Mums teica, ka tas izmaksāšot aptuveni piecus tūkstošus latu, bet gaismekļu ierīkošana abos stāvos – ap četriem tūkstošiem. Tādiem tēriņiem nebijām gatavi,» ir atklāta mājas saimniece. Audumu aizkariem pati esot atradusi Larelini, bet gaismekļus – vairākos Rīgas veikalos.
MEITAS ISTABA. Šī telpa iekārtota, respektējot meitas vēlmes. «Viņa gribēja, lai te dominē gaišie toņi, kā arī mīksto grīdas segumu,» stāsta Ilze. Gulta esot izgatavota pēc pasūtījuma kādā galdniecībā Straupē (meistaru atraduši internetā), bet logus ar koka rāmjiem izvēlējušies pēc kataloga. Tie ražoti Vācijā.
DĒLA ISTABA. Telpā dominē tumšie toņi, kas šobrīd gan istabas saimniekam, gan viņa vecākiem šķiet mazliet par drūmu. Gulta esot tapusi turpat kur meitas guļamais – kādā galdniecībā Straupē, bet galds mantots no iepriekšējiem zemes īpašniekiem. Paklāju iegādājušies tirdzniecības centrā Tormans.
DZĪVA GLEZNA. Gaiteni pa dienu izgaismo pa logu ieplūstoša dienasgaisma. «Arhitekts vaicāja, vai mēs ārdurvis, kas atrodas gaiteņa pretējā galā, negribam no stikla. Tam nepiekritām, jo tas, mūsuprāt, būtu pārāk ekstrēms variants.» Saimniece prāto, ka aiz loga varētu iestādīt eglīti, kas, Ziemassvētkos izrotāta, visus priecētu, gan atrodoties laukā, gan mājā iekšā.
FOBIJA. «Gan mūsu iepriekšējā dzīvoklī Čaka ielā, gan pirms tam Vecrīgas miteklī bija šķības, greizas sienas, tāpēc man radās kas līdzīgs fobijai, jo baidījos, ka vienubrīd tās varētu sagrūt. Tā kā šeit nekas tāds nedraud, man pat negribas pie sienām likt gleznas, jo gribas priecāties, ka viss ir kārtībā – sienas akurātas un taisnas. Meistari strādāja rūpīgi, tāpēc, pārceļoties uz dzīvi šeit, nevajadzēja no grīdām vai logiem kasīt nost nopilējušo krāsu.» Kāpnes uz otru stāvu taisījis kāds draugu ieteikts meistars no Baldones.
SAIMNIEKU GUĻAMISTABA. «Arhitekts ieteica mums guļamistabu ierīkot nostāk no pārējām telpām otrajā stāvā, lai varētu justies netraucēti. Blakus tai ir garderobe un vannas istaba,» uzskaita Ilze. Telpa nav pieblīvēta ar mēbelēm un citiem interjera priekšmetiem, ir tikai pats nepieciešamākais. Nakts skapīši esot Daiļrades ražojums, savukārt divguļamajai gultai nesen iegādājušies jaunus matračus. Uz grīdas stāv skaisti salapojusi begonija, bet uz palodzes sarindotie Ziemassvētku kaktusi drīz vērs vaļā pumpurus. «Grīdas segumam labprātāk būtu izmantojuši koka dēļus, taču, lai būtu ātrāk un lētāk, ieklājām laminātu. Man tas saskarsmē ar basu pēdu šķiet auksts materiāls, tāpēc abpus gultai noliku paklājiņus.» Dekoratīvu tapeti noskatījuši mc².
KRĀJUMI ZIEMAI. «Ar vīru nolēmām, ka mājai pagraba nebūs, jo, kā liecina pieredze, tas lielākoties kļūst par nevajadzīgu lietu glabātavu (mūsu šķūnītis jau ir pilns ar lietām, kas tur noliktas tikai uz kādu laiku),» nosmej Ilze un izstāsta, ka mājā esot pietiekami daudz telpu, kur novietot saimniekošanai nepieciešamo.
Vanna esot saglabājusies no Ulmaņa laikiem. «Tik dziļas tagad vairs neražo, tāpēc vannu nevarējām atjaunot, izmantojot metodi, kad jauno vannu iegulda vecajā. Nekas cits neatlika, kā pašiem vannu nokrāsot no ārpuses un iekšpuses.» Krāsas sienām esot iegādājušies veikalā Būvniecības ABC.
