Senatnīguma apdvesta māja

Viens no pazīstamākajiem tekstilmāksliniekiem Latvijā Egils Rozenbergs ar dzīvesbiedri Maigu Rozenbergu, galerijas Māksla vadītāju, dzīvo Mellužos oriģināli iekārtotā divu stāvu mājā.

Tā slejas vietā, kur pagājušā gadsimta sākumā uz zemesgabala, ko iegādājās no Majoru barona, ģimenei mājokli uzcēla mākslinieka vectēvs.

«Lai varētu kaut ko iestādīt, vajadzēja vairāk nekā metru norakt balto smilti un uzvest auglīgāku zemi, jo te bija kāpa. Un šos darbus veica, izmantojot zirga vezumu, nevis kravas automašīnu. Tad mēģiniet iedomāties, cik pūļu tas prasīja, ja vajadzēja savest kārtībā apmēram 2000 kvadrātmetru lielu platību,» ar manāmu lepnumu par vectēva Kriša Aldermaņa sīkstumu un uzņēmību stāsta viņa mazdēls. «Vectēva celtā māja bija tipisks tā laika Jūrmalas apbūves paraugs – koka ēka ar virtuvi, trim istabām, verandu un sauso tualeti.»

Kad sācis studēt Mākslas akadēmijā, Egils Rozenbergs sapratis, ka vajadzēs darbnīcu, kurai sākotnējā mājas modelī nebūtu vietas. «Ar arhitektu vienojāmies, ka, mājoklim uzceļot divas piebūves, veidosies laukums, uz kura sliet otru stāvu, kur es varētu sev iekārtot darbnīcu. Tas notika pagājušā gadsimta 70. gados.»

Līdzekļu neesot bijis daudz, jo topošais mākslinieks tad mācījies tikai trešajā kursā. «Darbi uz priekšu virzījās lēnām. Kad izdevās pārdot kādu gobelēnu, naudu tūlīt pat ieguldīju būvmateriālos. Celtniecības darbos piedalījās pāris amatnieku, kas uzdzina to mūri augšā, daudz darīju pats, talkā nāca arī draugi.»

Gan mākslinieka mājas fasādes veidolā un apkārtnes iekārtojumā, gan telpu interjerā var vērot ietekmi no citu valstu un tautu kultūrām. «Uz mani spēcīgu iespaidu ir atstājusi japāņu sadzīves kultūra. Vairākkārt uzturoties šajā valstī, vienmēr esmu patīkami pārsteigts un iedvesmots, vērojot, cik vienkārši un estētiski ir japāņu mājokļi, kā tur viss funkcionē. Redzētā iespaidā es savas mājas fasādi izveidoju pseidojapāniskā stilā – ar koka galeriju, ar miniatūru formu augiem mājas priekšā. Nekopēju viņus, bet aizņēmos domāšanu. Savukārt, iespaidojoties no Parīzes parkiem, es galdniekam pasūtīju apjomīgus koka solus – pilnīgu kopiju no Luija XIV laika parka mēbelēm.»

Tagad mājas vienā spārnā dzīvo mākslinieka māte un māsa ar ģimeni, bet otrā – viņš ar dzīvesbiedri. Dēls mītot Rīgā, jo esot jau pieaudzis un vēlas būt patstāvīgs.

«Es vairāk rūpējos par mājas konstruktīvo daļu – visu laiku kaut ko piebūvēju vai pārveidoju, savukārt sieva – par mājas un tās apkārtnes dekoratīvo pusi,» pienākumu sadali ieskicē tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs, kuram ar dzīvesbiedri Maigu Rozenbergu kopdzīves laikā ir izdevies iekārtot māju «ar raksturu».

Rozenbergiem esot vājība pret antikvārām lietām – mēbelēm, dažādiem citiem interjera priekšmetiem un traukiem. Daudzas šīs lietas esot atceļojušas no Kurzemes, kad, būdami savas mājas iekārtošanas procesā, iegriezušies lauku sētās, lai apvaicātos, vai saimniekiem bēniņos neglabājas senas mantas, ko vairs nelieto. Viena daļa antikvāro priekšmetu ir mērojušas tālāku ceļu, piemēram, no krāmu tirdziņiem Anglijā. Daudz ko uzdāvinājuši draugi, zinot Rozenbergu attieksmi pret lietām ar vēsturi. Tā esot bijis arī ar bufeti, kas rotā mājas virtuvi. «Mēbele bija ķirmju saēsta, tāpēc iepriekšējie saimnieki to gribēja izmest. Man tas nešķita prātīgs solis. Atvedu bufeti uz mājām, patriecu ķirmjus un restaurēju mēbeli,» stāsta mākslinieks. Maiga zina kādu ļoti iedarbīgu recepti, kā tīrīt vecas mēbeles. Viņai to esot izstāstījusi Zvārtavas pils bijusī baronese. Simts gramiem eļļas pieber apmēram pusi saujas sāls, samaisa un tad ar suku iet pār koka mēbelēm. Otrreiz sukas vietā ņem sausu drāniņu. Egila Rozenberga roku darbs esot arī flīzētā galda virsma. «Man izdevās par ļoti izdevīgu cenu iegādāties lielu daudzumu flīžu. Nodomāju, kāpēc lai ar tām nenosegtu arī galda un palodzes virsmu?»

INDIVIDUALITĀTE. «Kad iekārtojām māju, mūs neapmierināja nekas, ko tajā laikā varēja nopirkt veikalos. Tiecāmies pēc kaut kā individuāla, ko ieraugot, gribas iesaukties – o, tas ir kaut kas! Senatnīgām lietām nenoliedzami piemīt individualitāte,» ir pārliecināts Egils Rozenbergs. Jaunākais pirkums esot saimes galds, kuru iespējams izvilkt tik garu, ka ap to varot sasēsties kādi piecpadsmit cilvēki.

KONSTRUKTĪVAIS UN DEKORATĪVAIS. «Tikpat svarīgs kā darbnīca man šķita kamīns, jo pie tā ir patīkami uzturēties, kad ir viesību reize.» Kamīnu uzmūrējis pazīstams meistars no Mellužiem, asistējot mājas saimniekam. «Pamatkonstrukcija ir no ķieģeļiem, izmantots arī betons. Dekoru atradu Kurzemē, tas iepriekš rotāja kādu vecu krāsni. Savukārt lielajā kapara katlā savulaik Sabiles čigāni vārījuši zupu. Kāds tabors to bija pametis ar cauriem sāniem, bet draugs, rakstnieks Visvaldis Vecvagars, zinot par manu vājību, deva ziņu, lai braucu katlam pakaļ.

VĒLĪNĀ GOTIKA. Virs durvju stenderes, kas ved uz Egila Rozenberga darbnīcu, piekārti kokgrebumi, kas iegādāti kādā Liepājas mēbeļu antikvariātā. Mājas saimnieks stāsta, ka šis dekoratīvais elements, kurā nojaušamas vēlīnās gotikas jeb neogotikas iezīmes, sākotnēji varētu būt izmantots kā aizkaru stanga.

MĀJA – KONGLOMERĀTS. Citiem vārdiem – dažādu daļu apvienojums, jo ik pa vairākiem gadu desmitiem vēsturiskajai celtnei ir kaut kas piebūvēts. Jaunākais veikums ir no ķieģeļiem mūrētās mājas apšūšana ar dabiskā koka dēļiem, kā arī galerijas un terases izveidošana. «To izdarīju, būdams Japānā gūto iespaidu varā. Mazliet palepošos. Pazīstamais arhitekts Andris Kronbergs, kas dzīvo uz šīs pašas ielas, mani paslavēja par mājas fasādes jauno veidolu,» atklāj Egils Rozenbergs.

JUST FOR FUN. Pa koka galeriju apejot apkārt mājai, var papriecāties gan par mežvīniem, kura lapas rudenī iekrāsosies sarkanas, gan par Maigas iekopto puķu dārzu, kur dominē dažādu krāsu dienlilijas, gan par augļu kokiem. «Šo galeriju izbūvēju just for fun – joka pēc, jo tai nav īsti praktiska pielietojuma.

ARĪ VERTIKĀLI. Gobelēnus aužot ne tikai horizontāli, bet arī vertikāli. Tā esot grūtāk strādāt, taču darbs labāk pārlūkojams. «Aust sanāk arī pa naktīm, kad ir gadījies pasūtījums. Tagad esmu saņēmis uzaicinājumu taisīt skices kādai gobelēna manufaktūrai Francijā. Tas ir pagodinoši.» Egils Rozenbergs atpazīstamību un atzinību ieguvis ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām. Viņa austie gobelēni izstādīti daudzās starptautiskās izstādēs, atrodas vairākos muzejos un privātās kolekcijās. Latvijas mākslas augsts novērtējums ir fakts, ka Klīvlendas Mākslas muzejs (ASV) savai kolekcijai ir iegādājies Egila Rozenberga darbu Zīmes smiltīs. Zilais. Viņa gobelēns ir arī Ņujorkas Mākslas muzejā.

PARĪZES MOTĪVI. Uz tekstilmākslinieka stellēm novietotas vairākas darbu skices. «Ir ievilkti diegi, drīz taps kaut kas jauns. Meklēju idejas gobelēniem, kuros ieaudīšu Parīzes motīvus. Nesen atgriezos no Francijas, kur nodzīvoju divus mēnešus. Rudenī vai agrā pavasarī esmu iecerējis izstādi, kurā skatītāju vērtējumam nodošu četrus vai piecus gobelēnus,» ar nākotnes iecerēm dalās Egils Rozenbergs. Fonā redzamas spoles ar tīru vilnas dziju, kas rūpnieciski sagatavota (mazgāta, krāsota un citādi apstrādāta) Limbažu ražotnē Limbažu tīne. «Pie viņiem pēc dzijas brauc arī no Dānijas un Norvēģijas.

TUALETE. Pirmajā stāvā iekārtotās tualetes griesti un pāris sienas apšūtas ar priedes koka dēlīšiem, bet viena siena, kas robežojas ar saimniecības telpu, ir no stikla blokiem. Dekoratīvam akcentam kalpo dažādu izmēru balzama pudeles, kādās stiprais dzēriens esot pildīts cara laikos.

DIVI LĪMEŅI. Lai varētu izkārt un kārtīgi apskatīt savus gobelēnus, tekstilmākslinieks viesistabu projektēja tā, lai būtu augsti griesti, bet telpu pārdalīja divos līmeņos, iekārtojot tādu kā kuģa kapteiņa komandtiltiņu. No tā iespējams ērti pārlūkot telpu un vienlaikus distancēties no apkārt notiekošā. Savulaik tur esot bijusi iekārtota mājas saimnieku guļamistaba, bet tagad tiek izmantota, ja ir vēlme palasīt grāmatu.

VANNASISTABA. Kad jautāju, kāpēc šajā telpā ir ierīkota teju vai skatuve, mājas saimnieks atbild, ka pacēlums veidojies tāpēc, lai varētu ērti ieiet pagrabā, kas ir zem vannasistabas. «Vannas pagaidām nav, jo tā vajadzīga nestandarta lieluma, iztiekam ar dušu. Izlietni apzināti izvēlējāmies tāda lieluma, lai būtu ērti izmazgāt matus.

PRIEKŠNAMS. No stikla, metāla un koka veidotais priekšnams ir kā iepazīšanās zīme, kas ļauj nojaust, kas sagaidīs mājā. «Mums tuvs ir koks un citi dabiskie materiāli, kā arī antikvāras lietas,» saka mājastēvs. Viena no šādām senatnīgām lietām ir pūralāde, kas pirms gadiem divdesmit atvesta no Rucavas pagasta. «Pūralādi, kas bija pilnīgi sapuvusi, atradām kādās pamestās mājās. Metāla daļas izzāģējām, bet koka daļas uztaisīju no jauna atbilstoši oriģinālam.» Grīdai, sienām un griestiem izmantoti priedes koka dēļi. Tie apstrādāti ar linsēklu eļļu un nosegti ar krāsu Akvacolor un Colorex, kas ļaujot saglabāt koka faktūru.

GUĻAMISTABA. Mājas otrajā stāvā ir iekārtota neliela guļamistaba. Tās vienā daļā, nošķirta ar bieza auduma aizkaru, atrodas izlietne un spogulis. To izmantojot, kad negribas iet uz vannasistabu pirmajā stāvā. Lai telpai piešķirtu mājīgumu, tās sienas un griesti apšūti ar koka dēlīšiem. Pie sienām draugu mākslinieku darbi – Ilzes Avotiņas un Helēnas Heinrihsones gleznas.