Nolēmušas, ka nepadosies ekonomiskajai krīzei, vairākas draudzenes nobrieda kopīgam projektam – nelielai šūšanas darbnīciņai, kurā iecerēts darināt sadzīvei nepieciešamo mājas tekstilu, kā arī apģērbu un aksesuārus.
Impulss šādam solim radies, kad valstī valdošās saimnieciskās dīkstāves dēļ Vecrīgā vajadzējis aizvērt kafejnīcu – dāvanu veikaliņu Amelie. Īpašo pašcepto konditorejas izstrādājumu un bagātīgā tēju un kafijas šķirņu piedāvājuma dēļ šo kafejnīciņu bija iecienījuši daudzi rīdzinieki, taču ārvalstu tūristi bieži vien tai pagājuši garām, priekšroku dodot pārbaudītām vērtībām – tuvumā esošajam makdonaldam. Amelie aizvēršana notikusi nesen, tāpēc tās līdzīpašniecēm brūces vēl ir svaigas. Taču viņas ir nolēmušas nepadoties un pievērsties mazliet citai jomai – šūšanai un rotu darināšanai. Māra Salmiņa, Linda Daņiļevska un Baiba Miltiņa ir pazīstamas jau kādu laiku, tāpēc zina, uz ko katra ir spējīga, kādi talanti katrai piemīt. Tā kā Lindai ir pieredze telpu dizaina veidošanā, viņa esot ģenerējusi idejas, ko iesākt ar pagalam nolaisto vienistabas dzīvokli 140 gadu vecā mājā, kuru izīrēja darbnīcas iekārtošanai. Savukārt Māra un Baiba, talkā nākot visu otrajām pusītēm, pamazām postažu pārvērtušas par vietu, kur būtu patīkami un ērti gan pašām strādāt, gan uzņemt klientus. «Budžets, ko varējām atvēlēt dzīvokļa pārveidei, bija tuvu nullei, tāpēc, lai kaut kas varētu notikt, vajadzēja likt lietā izdomu un pārskatīt rezerves – atrast kādu no dzīvokļa remonta pāri palikušu krāsas bundžu, no kokvilnas auduma baķa šūt nevis kleitas, bet to izmantot sienas noformēšanai. Netika saudzētas arī modes žurnāla Burda piegrieztnes, ko biju cītīgi krājusi un kuras man savulaik bija gluži vai relikvijas statusā,» stāsta Māra.
Par darbnīcu pārtapušajam dzīvoklim esot saglabātas visas tās funkcijas, kas ir nepieciešamas cilvēku miteklim – ir gan priekšnams, gan tualete. «Mēs jau nezinām, ar ko tas viss var beigties,» nosaka sieviešu trijotne un trīs reizes piesit pie koka. «Taču kārpīsimies, cik vien spēsim, jo būtu žēl zaudēt dzīvokļa pārveidē ieguldītā darba un enerģijas.»
*
DARBNĪCA. Telpas vidū ir novietots darbgalds – pats svarīgākais elements šajā vidē. Tas balstās uz pāris seniem rakstāmgaldiem, kas palikuši mantojumā no iepriekšējās dzīvokļa saimnieces, savukārt virsmai izmantota finiera plāksne. Lai tā būtu pievilcīga un izturīga, vispirms uzsegta guašas kārta, bet pāri – līdzeklis, kura sastāvā ir ušņu eļļa. «Dekoratīvus galdautus, spilvendrānas, krēslu pārvalkus un citus tekstilizstrādājumus, kā arī šalles un dažādus tērpu aksesuārus mēs šuvām arī iepriekš, kad vēl bija Amelie, bet tagad šī joma dominē,» stāsta Māra Salmiņa, kurai ir profesionāla šuvējas izglītība. «Iepriekš es šuvu mājās, bet tad īsti nevar nodoties šūšanai, jo te šis jāpadara, te tas. Darbnīca tomēr mobilizē. Tiesa, lielus varoņdarbus vēl neesam paguvušas izdarīt, taču ieceru un projektu ir daudz. Esam pašā ceļa sākumā.
TĒRPU LAIKOŠANA. Aizslietnis, ko paredzēts izmantot, lai klients, laikojot tērpu, varētu netraucēti pārģērbties, esot atceļojis no Lindas mājām. «To ir meistarojuši galdnieki no Bauskas, bet audumu iestiprināja Māra,» skaidro interjera dizaina speciāliste. Un vēl Linda atklāj, ka griesti darbnīcā esot krāsoti nevis ar matētu krāsu, bet ar tādu akrila krāsu, kurai ir maksimālais spīdumiņš. «Te strādājot, vajag daudz gaismas, tāpēc vajadzētu domāt, kā šo diezgan patumšo telpu padarīt gaišāku.» Pie apaļā galda strādājot rotu meistare.
Šūšanas darbnīcas komandā patlaban ir trīs domubiedres, taču tiek plānots, ka viņu būs vairāk. Baibas Miltiņas pienākumos ietilpst lietu menedžēšana.
IDEJU ĢENERATORE. «Lindai ideju netrūkst, tagad viņa gaida, kad mēs tās sāksim realizēt,» Māra iepazīstina ar savu domubiedri. «Ja viņa, paņemot rokā audumu, var uzburt ainu, kas no tā varētu tapt, tad mums ir jāspēj šīs idejas iedzīvināt un arī izdomāt, kā šos darinājumu realizēt.
ATRAKTĪVI. Lai apjomīgais dīvāns darbnīcā neaizņemtu pārāk daudz vietas, atrasts savdabīgs risinājums. «Vispirms to atjaunojām – ielikām jaunu pildījumu un apvilkām ar jaunu audumu, bet pēc tam, izmantojot veco durvju ailu, to iebīdījām tā, lai uz dīvāna var apsēsties gan darbnīcā, gan priekšnamā, kas mums kalpo kā uzgaidāmā telpa,» skaidro Māra. Tikpat interesanta ir sienu apdare – uz tām ir uzlīmētas modes žurnāla Burda piegrieztnes un pēc tam nolakotas. «Kaut šķita, ka neko daudz nepērkam, remonts izmaksāja kādus 800 līdz 900 latus,» viņa atklāj.
RADA UN RESTAURĒ. Viena no šūšanas darbnīcas veidotāju domubiedrēm ir rotu māksliniece Inita Rudzīte. Viņa rada ne tikai jaunus aksesuārus, bet prot arī restaurēt senas rotaslietas. «Šī rota ir tapusi pirmajos Ulmaņlaikos,» zina teikt Linda.
VIEDOKĻU DAUDZVEIDĪBA. «Kad taisījām remontu, dažkārt katram bija savs viedoklis, kā kas ir jādara – vai jālīmē, vai jāpievelk ar skrūvīti, vai jāskavo ar takerīti,» smejoties atceras Linda. «Gadījās pat, ka trīs reizes vajadzēja apskriet ap māju, lai noplaktu kaislības.
PLAUKTU FAKTORS. «Pārāk ar plauktiem negribam aizrauties, jo sen ir pierādījies, ka tiem ir tendence apaugt ar vajadzīgām un arī nevajadzīgām lietām,» saka Linda.
NO VECA JAUNS. No iepriekšējās dzīvokļa saimnieces mantotais skapis ir apšūts ar audumu, tādējādi mēbelei piešķirot otru elpu. «Tas ir labs veids, kā vecu padarīt par jaunu,» ir pārliecinājusies Baiba.
«Lai šūšanas darbnīca varētu iešūpoties, šobrīd mēs visas darām visu,» secina Māra Salmiņa, kura pārzina šūšanas darbus. «Mamma bija tā, kura mani virzīja uz šo profesiju. Tagad, šķiet, viņa priecājas, ka lietas ir ievirzījušās šādi.
«Pirmoreiz ienākot šajā dzīvoklī, aizrāvās elpa, cik tas bija nolaists. Bijām neizpratnē – kā tā var dzīvot?» atceras Baiba un piebilst, ka visdramatiskāk esot izskatījusies tualete. «Sākumā pat bija bail ķerties kaut kam klāt, ka nesabrūk. Taču, balstoties uz Lindas dzīvesbiedra Jura Jakšpētera pieredzi remontdarbos, dzīvokļa pārveidi esam pabeiguši.» Tagad tualetē trako krāsas. Šajā telpā sienas ir gan krāsotas, gan daļa laukuma ir noklāta ar flīzēm. «Materiāli nāk no mūsu privātajām rezervēm,» nosaka Baiba.
IDEJAS, KO VĒRTS AIZGŪT
AUDUMS TAPEŠU VIETĀ. «Sienas bija tik nelīdzenas, ka mums būtu vajadzējis ļoti daudz investēt, lai tās iztaisnotu. Linda izdomāja, ka mēs sienas plakni varētu pārdalīt un uz vienas līmēt audumu, bet otru apšūt ar kartona plāksnēm,» skaidro Māra. Kokvilnas audums sienas augšdaļā pielīmēts ar universālo kontaktlīmi, ko iegādājušies būvmateriālu veikalā, vietām arī piestiprināts ar skavām, bet apakšdaļā fiksēts ar līstīti. Kartons pieskrūvēts un nokrāsots divu krāsu joslās.
PIEGRIEZTNES KRĀSAS VIETĀ. «Mēs durvju ailu un sienu aplīmēšanai izmantojām piegrieztnes, bet var arī avīzes. Tās saplēš (negriež!) neregulāros gabalos un līmē, izmantojot koncentrētu PVA līmi (to, ko var nopirkt būvmateriālu, nevis rakstāmlietu veikalos). Ļauj nožūt un tad pārklāj ar laku. Kad tā nokaltusi, virsmu nolīdzina ar smalku smilšpapīru.
APSTRĀDĀTS SAPLĀKSNIS. Ideja, kā veidot darba virsmu, esot radusies, ietekmējoties no redzētā Māras draugu darbavietā. «Viņi nodarbojas ar iespieddarbiem, tāpēc galds tiek ekspluatēts ne pa jokam, taču tas joprojām kalpo.» Darba virsmai ņemts saplāksnis. Lai tas izskatītos pievilcīgi, būtu praktisks un gluds, jo jāstrādā ar audumiem, vispirms uz virsmas klāta balta guašas krāsa un tai pāri segta beice, kuras sastāvā ir ušņu eļļa.
