«20. gadsimta 20. un 30. gadiem ir ļoti liela ietekme uz mūsdienu dzīvi. Šis laiks vairāk nekā jebkurš cits ir atstājis iespaidu uz mums, latviešiem,» uzsver Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs Dr. hist. Mārtiņš Kuplais, izrādīdams jaunsaimnieku mājas, kas celtas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
Vidzemes jaunsaimnieku sētas ēkas ir celtas Ziemeļvidzemē pagājušā gadsimta 20. un 30. gados – laikā starp abiem pasaules kariem. «1920. gadā Latvijā tika pieņemts likums par Agrāro reformu. Muižām tika atsavinātas milzu zemes platības un izdalītas jaunsaimniekiem. Tajā laikā izveidojās aptuveni 45 000 līdz 50 000 jaunsaimniecību,» stāsta Mārtiņš Kuplais. «Tika izdoti paraugprojekti, pēc kuriem tapa dzīvojamās mājas. Valsts jaunsaimniekus ļoti atbalstīja – valsts meži par simbolisku samaksu izsniedza būvmateriālus, ja piešķirtajā zemes gabalā pašiem nebija meža (pārsvarā būvēja koka ēkas). Aptuveni desmit vai mazliet vairāk gadu laikā lielākā tiesa jaunsaimniecību tika pabeigtas.»
Pēc paraugprojekta tapušās dzīvojamās mājas bijušas paredzētas vienai ģimenei un vienam vai pāris strādniekiem, vai kādam vientuļam radiniekam. «Parasti bija viens apkures centrs (skurstenis) un tad ap to grupējās dzīvojamās istabas (trīs līdz piecas), kas bija caurstaigājamas.» Kā spilgts laikmeta simbols esot pieminama veranda, kas vērsta pret dienvidiem vai dienvidaustrumiem, bet tās priekšā parasti atradās košumdārzs un augļu koki. «Šajā mājas pusē, kā likums, stādīja arī tūjas. Dažviet Latvijā, kur vēl ir saglabājušās jaunsaimnieku celtās mājas, tās var redzēt izaugušas prāvu koku garumā.»
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados esot ticis izdots rīkojums, ka lauku sētās pie dzīvojamās mājas ir jābūt karoga mastam, lai valsts svētkos tajā plīvotu karogs. «Jāatzīst, ka šī tradīcija neieviesās tik pamatīgi kā Ziemeļeiropas valstīs, kur katrs saimnieks uzskata par goda lietu nozīmīgos valsts svētkos un ģimenes godos pacelt savas valsts karogu.»
Ja dzīvojamā māja atradusies lielceļa malā, tad koka būvi parasti nokrāsojuši (tie, kam rocība bijusi mazāka, ar krāsu noklājuši tikai fasādi un mājas galus). «Izmantoja vietējās krāsvielas: okeru uz lineļļas pamata vai tikai okeru, kas ēkas ietonēja dzeltenīgā krāsā.»
Kā ceļamaize mūsdienu latviešiem varētu kalpot vārdi, kas bija rakstīti uz plāksnītes virs durvīm, kas ved uz virtuvi. «Nama gods – viesmīlība, nama skaistums – tīrība, nama laime – pieticība, nama zvaigzne – brālība.»
NACIONĀLAIS ROMANTISMS. «Šīs telpas sienu un griestu zīmējums atspoguļo nacionālo romantismu, kas pagājušā gadsimta 20. un 30. gados bija pārņēmis vienu daļu sabiedrības,» norāda Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma glabātājs un piemetina, ka zīmējums viens pret vienu esot nokopēts no kādas jaunsaimnieku dzīvojamās mājas viesistabas Drustu pagastā. «Daudzu jaunsaimnieku viesistabās nebija šāda krāsojuma. Tā bija tikai viena no tendencēm, ko mēs esam iemiesojuši.
Jaunsaimnieku mājas pārsvarā esot tapušas no priedeskoka. «Mežu pētnieki ir konstatējuši, ka Vidzemē ir bijis periods, kad tur vairumā bijuši egļu meži. Kad tos izcirtuši, vietā stājušies bērzi un priedes, bet 20. gadsimtā dominējušas priedes.
Jaunsaimnieku dzīvojamā māja, kas 1991. gadā no Ziemeļvidzemes tika pārvesta uz Brīvdabas muzeju, ir celta 1925. gadā bijušā Madonas apriņķa Jaungulbenes pagasta Kazākos/Stiebriņos. Ēkā ir trīs istabas un liela virtuve, ko izmantoja arī kā saimes istabu. Uz pagalmu iziet lievenis, uz dārzu – veranda. «Jau no zviedru laikiem pastāvēja tāda kārtība, ka, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, māju nosaukumu nedrīkstēja paturēt, citādi rastos haoss. Tā kā ēkas uz brīvdabas muzeju ir atceļojušas no dažādām sētām, mēs šai grupai devām skaidru un nepārprotamu nosaukumu Jaunsaimnieki.
PAGALMS. «Tradicionāli ap samērā regulāru pagalmu grupēja klēti, kūti, tālāk bija pirtiņa, bet vēl tālāk – labības šķūnis,» uzskaita vēsturnieks. «Savukārt blakus akai parasti slēja piena namiņu, kur atdzesēja un uzglabāja izslaukto pienu.
ATPŪTAS MIRKLIM. «Jaunsaimniekiem nebija daudz brīva laika. Viņi strādāja 12 un vairāk stundu dienā, bet atpūtās tikai svētkos vai svētdienās, ejot uz baznīcu,» skaidro M. Kuplais un piebilst, ka viesistaba bieži vien neesot bijusi apdzīvota, dažkārt pat izmantota kā mantu glabātava. «Daži eksponāti šeit ir mazliet par jaunu šai jaunsaimnieka mājai, piemēram, VEF radioaparāts ir 1939. gada modelis (starp citu, tas joprojām darbojas). Dīvāna audumu, kas bija galīgi nodilis, audējs Māris Maniņš precīzi atdarināja.
ROTAĻLIETAS. «Kā jebkurā muzejā, arī šeit mazliet valda nosacītība, jo šaubos, vai kādam jaunsaimnieku bērnam viņa istabā bija tik daudz rotaļlietu, kā tas redzams šajā bērnistabā. Noteikti bija tikai viens koka šūpuļzirdziņš,» atklāj Mārtiņš Kuplais.
SADZĪVES PRIEKŠMETI. Sviesta kuļamā ierīce, gaļas maļamā mašīna, tabakas griežamā ierīce, graudu maļamās dzirnaviņas – tā ir tikai daļa no sadzīves priekšmetiem, ko pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados izmantojusi jaunsaimnieku ģimene. Virtuvē parasti arī atradusies gulta kalpu puisim vai meitai vai arī kādam trūcīgākam radiniekam, kam jaunsaimnieki devuši pajumti.
PLAŠAS INTERESES. «Mēs noteikti gribējām parādīt, ka latviešu jaunsaimnieki nelasīja tikai beletristiku, bet pievērsās arī izglītojošai literatūrai, kur bija stāstīts, kā pareizi jākopj lauki un mājlopi. Grāmatu plauktos bija arī pa kādai dzejas grāmatai, bet turīgākie saimnieki abonēja laikrakstus,» zina teikt M. Kuplais un piemetina, ka tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados laukos esot sasniegts tāds telefonizācijas līmenis, kāds tas bijis pirmās Latvijas laikā ap 1939. gadu.
EFEKTĪGI SALIKUMI. Šatiersegas uz bērnu gultiņām uzdzirkstī spilgtos toņos. «Vienlaik bija izveidojies priekšstats, ka nav nekā neinteresantāka par latviešiem raksturīgajām krāsām. Vai tā tas patiešām ir, spriediet, paskatoties uz šīm nokrāsu joslām Vidzemē austajās šatiersegās. Kad 19. gadsimtā atklāja anilīna krāsas, kas vēlāk kļuva lētas un pieejamas, visas vidzemnieces metās šajās krāsās nokrāsoto dziju ieaust šatiersegās. Salikumi ir efektīgi, un neviens no tiem negrēko pret krāsu saskaņas likumiem.
PATI PLAŠĀKĀ. «Virtuve bija pati plašākā telpa jaunsaimnieku mājā, jo te saime pulcējās, ne tikai lai ieturētu maltītes, bet arī lai darītu dažādus darbus – adītu, izšūtu, lasītu, vakarētu,» zina teikt vēsturnieks. «Virtuvē parasti bija nekrāsota dēļu grīda, jo eļļas krāsa tolaik maksāja dārgi. Saimniece dēļus dabūja pamatīgi berzt.» Virtuvē, protams, neiztikt bez plīts un maizes krāsns.
IZŠŪTS DVIELIS. «Nāc mazgāties, no ūdens nebaidies» – šādi vārdi parasti bija izšūti uz mutes dvieļiem, kas atradās virtuvē teju vai goda vietā.
PIENA SEPARATORS. To izmantoja (un joprojām izmanto), lai ar centrbēdzes spēka palīdzību atdalītu pienu ar zemu tauku saturu un krējumu. Pēc tam abi piena produkti tiek novirzīti katrs savā traukā.
VECAIS AR JAUNO. «Par jaunsaimniekiem lielākoties kļuva kādreizējie kalpi, saimnieku jaunākie dēli un dažkārt arī pilsētnieki, kuriem nebija tik liela rocība, lai visas lietas mājai iegādātos no jauna. Kaut ko viņi saņēma pūrā, kaut ko nopirka no vietējiem amatniekiem un galdniekiem,» teic krājuma glabātājs. «Gandrīz jebkura jaunsaimnieka māja tika būvēta ar tik lielu bēniņu daļu, lai tur varētu ierīkot istabas. Bet vairumā gadījumā tas nenotika, jo uznāca karš, okupācijas, kas izpostīja ēkas, bet ģimenes pajuka...» Lai varētu redzēt, kas pārējās telpās ir zem apmetuma, priekšnama sienas nav apmestas. «Šeit ir redzama mājas konstrukcija. Tā ir celta no tēstiem guļbaļķiem, starp kuriem siltinājumam likta sūna.
SAIMNIEKU GUĻAMISTABA. «Ikdienā šī telpa, iespējams, neizskatījās tik uzposta, kā augstus viesus gaidot,» spriež vēsturnieks un atklāj kādu interesantu faktu. «Vēlajos viduslaikos uzskatīja, ka tikai mironis guļ taisni izstiepies. Tāpēc dzīvajiem gultas taisīja īsākas, un gulēja pussēdus, galvu atbalstījuši uz spilvenu kalna.
